Vecāki nevar mīlēt visus bērnus vienādi. Tas skan skarbi, taču spējas mīlēt un pieņemt otru ir ierobežotas.
Vecāki nevar mīlēt visus bērnus vienādi. Tas skan skarbi, taču spējas mīlēt un pieņemt otru ir ierobežotas. To zinām arī paši, kad it kā neizskaidrojamu iemeslu dēļ pret vienu cilvēku jūtam simpātijas, bet no otra metas zosāda bez redzama iemesla.
Dažkārt mūs spēj saērcināt pat mūsu mīļais mazulis. Tas ir cilvēcīgi. Ar prātu mēs saprotam, kā un cik mīlēt, bet konkrētajā situācijā mūs vada jūtas un kaut kas neizprotams – zemapziņa. Izjūtas tas mani kaitina saknes parasti nāk no mūsu bērnības, no mūsu vecāku aizspriedumiem. Tās mīt mūsu zemapziņā no laikiem, kad paši vēl nespējām analizēt situāciju un vecāki mūs vērtēja pēc saviem kritērijiem kā labus vai sliktus bērnus. Bērnībā pārdzīvotās izjūtas aktualizējas saskarsmē ar mūsu bērniem. Tēvs nespēj mīlēt dēlu tādos brīžos, kad viņā ierauga pats savas bērnības vājumu un bailes. Mātei rodas konflikti ar meitu tāpēc, ka mātei nepietika drosmes darīt to, ko tagad pašsaprotami atļaujas meita.
Visus bērnus mīlēt vienādi nav iespējams. Katram bērnam ir atšķirīgs raksturs un temperaments. Rātnu, paklausīgu bērnu mīlēt ir viegli. Taču tas būs varoņdarbs, ja mazulis ne brīdi nespēj būt mierīgs un nav pārliecības, ka tūlīt netiks nostrādāta kārtējā blēņa. Šādā situācijā mēs varam būt tikai tik stipri, cik esam. Svarīgi, lai kāds no bērniem nenokļūtu ģimenē grēkāža lomā.
Bērnus nevajag salīdzināt, katrs no viņiem ir ļoti vērtīgs, īpašs un mīlams.
