Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: «Jā, tas ir mans!» Grūti parasti veicas arī ar friziera meklējumiem.
Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: “Jā, tas ir mans!” Grūti parasti veicas arī ar friziera meklējumiem. Parasti nepietiek vien ar to, ka meistars ir “baigi labais spečuks”, ar viņu jānodibina arī dvēseļu saderība. Un tad tas kļūst par īsto.
Evita šajā pilsētā dzīvo pāris gadu un joprojām “klīst” sava vienīgā friziera meklējumos. Sievietei vienmēr atgadās kādi kuriozi. Reiz viņa palūdza nogriezt vien pāris milimetriņu, aplīdzināt pašus matu galiņus, bet frizieres “prasmju” dēļ šķīrās no vismaz četriem centimetriem. Savukārt citreiz nesanāca tā matu krāsa, kas iecerēta.
Pēdējo starpgadījumu atceroties, Evita nebēdnīgi smaida. Tas notika tā. Svētku priekšvakarā viņa nolēma sevi nedaudz palutināt, neko īpašu – tikai frizētavā izmazgāt un ieveidot matus. Evitai ļoti patika gaisotne, kas valdīja salonā, – moderns interjers, patīkama mūzika, laipni un simpātiski darbinieki. Arī friziermeistarīte tieši tajā laikā bija brīva un pēc īsa mirkļa gatava ķerties pie darba.
Viņa nāca smaidoša, taču – ak vai – varbūt būtu labāk, ja viņa tik atklāti un plaši nesmaidītu. Evita sevi sabāra par pārlieku kritiku un klusībā nodomāja: “Nebūs taču tik traki! Kas tur – nepilna stunda, un mēs taču šķirsimies…” Taču meistarīte izrādījās ļoti komunikabla. Viņa visu laiku jautri tērzēja, un gribot negribot bija dzirdama svelpjoša skaņa, kas vēlās pa iztrūkstošā priekšzoba spraugu ik reizi, kad jaunā sieviete bilda kādu vārdu. “Tas bija briesmīgi! Mans skatiens kā piekalts kavējās spoguļattēlā, un es neviļus vēroju nevis topošo matu sakārtojumu, bet gan meistarītes zobu spraugu,” stāsta Evita. Kāda galu galā izdevās frizūra, viņa lāgā vairs neatceras, taču savdabīgais meistarītes smaids gan palicis prātā.