Kur arhitektoniski meklēt Jelgavas sirdi? Par to varētu kļūt vieta ap Svētās Trīsvienības baznīcu.
Kur arhitektoniski meklēt Jelgavas sirdi? Par to varētu kļūt vieta ap Svētās Trīsvienības baznīcu
Kā saglabāt un pielāgot nākotnei vecās pirmskara Jelgavas arhitektūras lieciniekus? Kā “Ziņas” jau rakstīja, šos jautājumus risināja pašvaldības organizētais arhitektu simpozijs novembra beigās Jelgavā. Tajā izstrādātie darbi novietoti publiskai apskatei Jelgavas Reģionālā pieaugušo izglītības centra vestibilā. Turpinot diskusiju, šoreiz par idejām saistībā ar Svētās Trīsvienības baznīcas torni.
Otrajā pasaules karā sagrautā un 1574. gadā būvētā Svētās Trīsvienības baznīca, no kuras palicis tikai tornis un kuras agrākā atrašanās vieta pēckara gados apbūvēta ar studentu kopmītnēm, ir viens no strīdus objektiem, runājot par Jelgavas nākotni. 2003. gadā baznīcas torņa priekšā tika atklāts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis Latvijas valsts prezidentam mūsu novadniekam Jānim Čakstem. Kāda sabiedrības daļa bija par to, ka Čakstes piemineklis jāliek vecajā vietā pie Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kur izcilajam valstsvīram 1931. gadā tika atklāts tēlnieka Kārļa Jansona bronzas piemineklis. Taču tagad tā atvēlēta Ģedertam Eliasam, kura vārdu nes muzejs, un galu galā Čakstes piemineklis tika nolikts tur, kur tas stāv pašlaik, zināmā mērā aizsedzot ieeju baznīcā.
Par dievnama atjaunošanu savā iepriekšējā veidolā domas virmoja jau pirmajos atmodas gados, kad tika noslēgts līgums starp Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldi, pilsētas Domi un Jelgavas Latviešu biedrību, ka turpmākajā pilsētas apbūves attīstībā netiks darīts nekas tāds, kas nākotnē varētu traucēt dievnama atjaunošanai. Gan tolaik, gan, iespējams, arī tagad atjaunot draudzi un baznīcu sabiedrībai nav pa spēkam. Vecā Svētās Trīsvienības baznīcas draudze lielā mērā sastāvēja no vācu tautības jelgavniekiem, kuri 1939. gadā no Latvijas izbrauca. Tomēr viens otrs tās loceklis, piemēram, pazīstamais lidotājs Huberts Štekels, vēl aizvien ir Jelgavā.
Arhitektu simpozija žūrijas komisija, ko vadīja pašvaldības izpilddirektors Gunārs Kurlovičs, par vislabāko Svētās Trīsvienības baznīcas torņa apkārtnes risinājumu atzina Rīgas arhitektu Dainas un Aivara Zavadsku, kā arī Sandras Smildziņas ideju, ka torni ieskautu un no iekšpagalma nodalītu trīsstāvu neregulāras formas stiklota piebūve, kur varētu izvietot konferenču centru, izstāžu zāli. Turpat varētu atrasties arī pilsētas pašvaldība. Stikls, pēc autoru domām, “nenoēd” veco torni un līdzās pastāv gan jaunais, gan vecais. Par drosmīgu tika atzīta Jelgavas arhitektu Aijas Ziemeļnieces, Mirdzas Geidānes un Aleksandra Beļikova izstrādātā vīzija par Svētās Trīsvienības baznīcas pilnīgu atjaunošanu.
***
Viedokļi
Silvija Rubene, LLU docente:
– Ļoti pozitīvi vērtēju pašvaldības iniciatīvu sarīkot šādu simpoziju, kas bija pamācošs arī mūsu studentiem – ainavu arhitektiem. Tomēr jāatzīst, ka žūrija, kuru galvenokārt veidoja pašvaldības speciālisti, augstāk vērtēja tos projektus, kas bija vērsti uz drīzu īstenošanu, taču man tie nelikās pietiekami rītdieniski. Simpozija uzvarētāju projekts nešķita nekas sevišķs. Toties A.Ziemeļnieces ieteikums nojaukt pēckara nevērtīgo un atjaunot baznīcu ir tieši tas, ko tagad dara vācieši Berlīnē, nīderlandieši savās pilsētās un daudzviet citur Eiropā. Tas, manuprāt, ir darbs ar tālāku redzējumu. Jelgava šajā vietā varētu iegūt jaunu skaistu laukumu, kurā ir gan modernas arhitektūras celtnes, gan vecā baznīca. Tiesa, vecie tradicionālie dievnami mūsdienās nav ļaužu pārpildīti, nav pieprasījuma pēc jaunām telpām. Bet kā būs pēc piecdesmit gadiem? To mēs nezinām. Vēl būtu svarīgi, lai šis laukums funkcionāli nodrošinātu gājēju satiksmi starp pilsētu un pili.
Gunta Skulte, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas pilsētas inspektore:
– Arhitektes Aijas Ziemeļnieces vadītās grupas vīzija nojaukt studentu kopmītnes, atbrīvojot skatu uz upi un atjaunojot baznīcu, ir cēla, taču tā prasa miljonus un šodien ir utopija. Gribētos, lai kaut ko no arhitektu iecerētā varētu ieraudzīt ātrāk. Šī vieta pie Trīsvienības baznīcas torņa ir nesakopta. Taču tuvējās ēkās atrodas banka, apdrošināšanas firma, uz kopmītnēm brauc studenti. Šai teritorijai ir liela funkcionāla noslodze.
Gunārs Ezernieks, mākslinieks:
– Pēc manām domām, šajā Jelgavas vietā visskaistākais būtu atjaunot to baznīcu, ko savulaik visā tās cēlumā gleznojis Vilhelms Purvītis, kas kopā ar pili veido Jelgavas siluetu. Kaut pamazām, gados piecpadsmit, tomēr vajadzētu tiekties uz šo mērķi. Dažu kopmītņu nojaukšana nebūtu liels upuris. Baznīcu atjaunojot, vajadzētu pārvietot arī Čakstes pieminekli, iespējams, uz veco vietu pie ģimnāzijas, kur prezidents ir mācījies. Eliasa pieminekli tad varētu klusināt, līdzīgi, kā tas Rīgā ir ar Jaņa Rozentāla pieminekli pie Latvijas Mākslas akadēmijas. Vieta, kur tagad atrodas Čakstes piemineklis, neliekas īstā. Man tur rēgojas Ļeņina un Staļina piemineklis un vēlāk novietotā Goda plāksne. Pieļauju, ka baznīcā varētu būt jaunā koncertzāle, kas ir vajadzīga pilsētai. Par arhitektu Zavadsku piedāvāto vīziju – ap torni veidot stikla piebūvi – esmu pilnīgi sašauts. Kā tas izskatīsies, kad stikla sienās būs reklāmas!
Paulis Rēvelis, Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis:
– Mūsu sabiedriskā organizācija gadiem ilgi centusies veicināt torņa saglabāšanu un domājusi par tā izmantošanu. Viena no beidzamajām idejām bija tur ierīkot Dzimtsarakstu nodaļas Laulību ceremoniju zāli. Pāri vecās baznīcas sienās skaisti salaulā, jaunie noliek ziedus pie Čakstes pieminekļa… Taču pieļauju domu, ka šī vieta varētu vēl divdesmit gadu pagaidīt, kad mums būs vairāk naudas un iespēju.
