Vecpilsētā atgriežas dzīvība – kafejnīca, bērnu jauniešu mūzikas klubs, taču daudzas ēkas ir kritiskā stāvoklī.
Vecpilsētā atgriežas dzīvība – kafejnīca, bērnu jauniešu mūzikas klubs, taču daudzas ēkas ir kritiskā stāvoklī
Pilsētas vizītkarte, iebraucot Jelgavā no rietumiem, – tā novembra beigās notikušajā arhitektu simpozijā tika dēvēts daudzstūrainais pārsvarā koka ēku kvartāls starp Vecpilsētas, Dobeles, Mazā dambja, Lielo un Krišjāņa Barona ielu, ko sauc par Jelgavas vecpilsētu. Kā “Ziņas” jau rakstīja, simpozijā “Pagātnes mantojums rītdienas skatījumā” tapušās un izrādītās arhitektu vīzijas izvietotas Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā publiskai apskatei, kā arī priekšlikumu izteikšanai.
Šodien, braucot pa Lielo ielu, Jelgavas vecpilsētu var pat nepamanīt, tā ir mazliet aizslēpusies aiz lielajiem kokiem. Un tomēr tas ir dažu hektāru gabaliņš no vecās Jelgavas, kas palicis neskarts posta laikā 1944. gada vasarā. Pirmajos pēckara gados tur atradās autoosta, frizētava, bibliotēka, tūristu klubs un citi sabiedriski objekti, taču līdz gadsimta beigām tie aizceļoja uz jaunuzcelto, arhitektoniski mazvērtīgo pilsētas centru. Vecpilsētā vecajās koka mājās galvenokārt palika samērā trūcīgi pilsētas pamatiedzīvotāji, kuriem padomju laikā labiekārtotus dzīvokļus piešķīra maz, priekšroka taču bija iebraucējiem, ievestajam darbaspēkam. Beidzamajā laikā gan vecpilsētā uzņēmēji ir atvēruši kafejnīcu, frizētavu, autoservisu, tur ir arī bērnu jauniešu mūzikas klubs “Spārni”. Tomēr daudzviet laika zobs izrādījies stiprāks par jelgavnieku iespējām un varēšanu. Padomju laikos, kad tās vērtīgā koka arhitektūra bija cienīgi atjaunojama, sveša vara šim mērķim nepiešķīra līdzekļus. Atmodas laikā, pirmajos neatkarības gados, kad nāca apziņa par patiesām vērtībām, bija trūcīgi ar iztikšanu. Tagad līdzekļu būtu vairāk, bet nu jau vecpilsētas smaids kļūst arvien šķībāks – kā mīļas, sen pazīstamas večiņas zobi “izkritušas” pagalam nolietotās ēkas Dobeles un Vecpilsētas ielā. Diemžēl šī “zobu izkrišana” draud turpināties. Arī cilvēku dzīves apstākļi ēkās, kas ir tuvu avārijas stāvoklim, prasa meklēt risinājumu. Deviņdesmito gadu otrajā pusē Jāņa Asara ielā vecā koka mājā bija gadījums, kad veca tantiņa, iedama savās vajadzībās, caur otrā stāva grīdu nokrita lejā, un ar to cilvēka dzīve beidzās.
Kā akcentē Jelgavas Būvvaldes vadītāja Inita Dzalbe, arhitektu simpozijā paustās ieceres saistījās ar jaunas sabiedriskas funkcijas piešķiršanu vecpilsētai. Tikai tad ir vērts kaut ko rekonstruēt un būvēt, ja šajā vietā atgriežas dzīvīgums. Simpozijā visaugstāk vērtētā projekta autori Rīgas arhitekti Modris un Uldis Liepas piedāvāja vecpilsētā izveidot, piemēram, amatnieku tirdziņu.
***
Uzziņai
Ahitektu simpozijs “Pagātnes mantojums rītdienas skatījumā” notika 29. un 30. novembrī Jelgavā, tajā piedalījās 13 arhitektu grupas.
Sarīkojuma izmaksas – 16 tūkstoši latu (ieskaitot naudas balvu fondu).
Mērķis – palīdzēt pašvaldībai formulēt arhitektūras plānošanas uzdevumus vietās, kur saglabājusies vecā Jelgavas apbūve.
Pagaidām nav zināms, kad varētu sākties konkrētu skiču projektu pasūtīšana. Līdzīgi ir ar pirms diviem gadiem notikušā Hercoga Jēkaba laukumam veltītā arhitektu plenērā atzītajām idejām.
***
Viedokļi
Gunta Skulte, Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas pilsētas inspektore:
Pēc šajā arhitektu simpozijā paustā gara skaidrs – vecpilsēta kā Jelgavas vizītkarte no Lielās ielas puses netiks aizsegta ar nez kādiem jaunbūvētiem monstriem. Šā pilsētas rajona unikalitāte ir atzīta, un tas priecē. Runājot par dzīvīguma atgūšanu vecpilsētā, gribu uzteikt uzņēmējus Edīti Krūmiņu un Ivaru Grantiņu. Viņi tur atjaunojuši vairākas ēkas un devuši tām zināmu sabiedrisku funkciju. Pretstats tam ir Jelgavas vecākais koka nams Vecpilsētas ielā 14 (būvēts 1860. gadā), kas pirms dažiem gadiem tika nominēts kā viens no simts apdraudētākajiem Latvijas kultūras pieminekļiem. Tā īpašniece uzņēmēja Iveta Daugule diemžēl nespēj šo māju pienācīgi apsaimniekot. Ik palaikam viņa saņēmusi administratīvus sodus, taču acīmredzot jārīkojas neatliekami un radikāli. Likumdošana šādos gadījumos atļauj piespiedu kārtā nomainīt ēkas saimnieku, un tas arī jādara. Daudzi vecpilsētas iemītnieki privatizējuši savus dzīvokļus. Viņiem trūkst līdzekļu, lai vecās, nolietotās mājas uzturētu kārtībā. Arī šeit situācijas risinājums nav vienkāršs.
Silvija Rubene, LLU Ainavu arhitektūras un plānošanas studiju programmas vadītāja:
Šķiet, visi saprot, ka laiks, kad vecpilsētā daudz ko vēl varēja saglābt, lielā mērā ir nokavēts. Tomēr jādara, ko var. Saistībā ar vecpilsētu simpozijā bija daudz oriģinālu piedāvājumu. Arhitekti no Alūksnes pat ieteica to iekonservēt zem stikla nojumes. Arī Lauku inženieru fakultātes ainavu arhitekti meklējuši šīs vietas risinājumus. Jāatzīst, ka dažkārt viena otra studenta idejas ir elegantākas nekā praktiķu, kuri vairāk domā par to, kas šodien būtu iespējams. Simpozijā nevienā arhitektu vīzijā nepavīdēja doma, ka perspektīvā Jelgavas vecpilsēta savienotos ar Sv.Annas baznīcu. Tiesa, patlaban tam traucē arhitektoniski nevērtīgais tautā dēvētais “okupantu rajons” – daudzdzīvokļu mājas, kas sešdesmitajos gados tika uzceltas padomju karavīru ģimenēm. Taču tālākā perspektīvā šajā rajonā varētu būt radikāli pārveidojumi. Rietumeiropā šī bezvērtīgā arhitektūra jau mūsdienās tiek nojaukta. Jelgavas vecpilsētai vajadzētu kļūt par zaļu, no transporta brīvu pilsētas daļu ar skaistiem iekšpagalmiem un bruģi. Patīkami, ka pamazām viena otra māja ir atjaunota.
