Ar lekcijām un nodarbībām Jelgavā pagājušomēnes viesojās Šveices latvietis transologs Marsels Bertholds, cilvēks ar notikumiem bagātu biogrāfiju un Latvijas apstākļiem neparastu nodarbošanos – nomoda sapņu terapiju.
Ar lekcijām un nodarbībām Jelgavā pagājušomēnes viesojās Šveices latvietis transologs Marsels Bertholds, cilvēks ar notikumiem bagātu biogrāfiju un Latvijas apstākļiem neparastu nodarbošanos – nomoda sapņu terapiju.
M.Bertholda lietotās metodes pamatā, kā “Ziņas” jau rakstīja, ir pacienta iztēles izmantošana garīgās un fiziskās veselības veicināšanā, tālab to sauc par vadāmo iztēli (angliski “guided imagination”). Pozitīva iztēle var veicināt relaksāciju un mazināt stresu, uzlabot garastāvokli, normalizēt asinsspiedienu, mazināt sāpes, pastiprināt imūnsistēmas darbību, pazemināt cukura un holesterīna līmeni asinīs. Izmantojot vadāmās iztēles tehnikas, cilvēki var iemācīties ietekmēt pat to, ko kontrolē autonomā nervu sistēma (tas ir, ko nevadām ar prātu), piemēram, sirds, elpošanas ritmu, asinsspiedienu, pat ķermeņa temperatūru. Vadāmā iztēle spēj sniegt cilvēkam arī spēka un kontroles izjūtu, pēc ilgāka treniņa iespējams mainīt pat savas īpašības.
Pirmajā pakāpē dziļu relaksāciju sasniedz ar elpošanas un muskuļu atslābināšanas tehnikām – aizverot acis un koncentrējoties uz lēnu un dziļu elpu, atslābinot muskuļus. Otrajā pakāpē notiek vizualizācija, relaksējošu domu tēlu radīšana, kas var veicināt atlabšanu, mazināt sāpes, novērst stresu. Vadāmās iztēles kā terapijas līdzekļa priekšrocība ir tās pieejamība: pēc tam, kad tās principi apgūti, to iespējams izmantot gandrīz visur un jebkurā laikā.
No farmācijas līdz pašhipnozei
Kā grāmatā “Lībiešu ciems, kura vairs nav” raksta Valda Šuvcāne, M.Bertholda dzimta cēlusies no Dundagas puses lībiešiem. Marsels dzimis Rīgā 1922. gadā. Te ritējušas arī viņa skolas gaitas, līdz ģimene 1941. gadā devās uz Vāciju, kurp jau agrāk bija aizbraucis tēvs. Pēc kara, iekārtojies uz kuģa par matrozi, divdesmitpiecgadīgais Marsels ieradās Argentīnā, kur kļuva par ārstu, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados zināšanas viņš papildināja ASV. Atgriezies Argentīnā, izveidoja valstī pirmo kodolmedicīnas diagnostikas laboratoriju, pēc tam sāka darboties farmaceitiskajā industrijā. Kā firmas “Hoechst” klīniskās pētniecības vadītājs Skandināvijā strādāja Stokholmā. M.Bertholda pašreizējā dzīvesvieta ir Lugāno ezera krasts Šveices itāliskajā daļā.
“Kad pensionējies, gadās, sev jautā, vai vēlies turpināt darīt to pašu vai ko citu, vai varbūt pavisam ko citu,” M.Bertholds atceras laiku, kad sākās viņa pievēršanās pašhipnozei. “Ja nu esi ģēnijs, obligāti jāturpina, ja tāds neesi, var pamēģināt arī ko pavisam citu. Es biju atbildīgs par klīniskajiem pētījumiem farmakoloģijā, un zināmā brīdī mans uzdevums bija likt priekšā studiju plānu ķirurgiem, lai redzētu, cik der vai neder zināms jauns medikaments labākai operēšanai – lai mazinātu uztraukumu, komplikāciju, asins zaudējuma risku un tā tālāk. Un salīdzināšanai piedalījās arī grupa, kas veica autogēno treniņu. Iznākums bija tāds, ka operēja labāk, drošāk, bija mazāk komplikāciju, bet bija starpība blakus efektā. Ar medikamentu cilvēki jutās mazliet notruluši, turpretim otrā grupā – ar autogēno treniņu – možāki.” Autogēnais treniņš (psihoterapijas metode, pēc kuras cilvēks ar pašiedvesmu un muskuļu atslābināšanu ietekmē savu veģetatīvo sistēmu un nervu darbību) M.Bertholda vadītajās nodarbībās tautas augstskolā gan viņam pašam, gan studentiem ātri šķita noiets etaps, un nākamais solis bija no dažādām teorijām kompilēta pašreizējā metode. “To dēvē par vadīto iztēli, jo sākumā es to vadu, bet zināmā brīdī vadīšanu atstāju, ļauju turpināties, risināt, veidot, padziļināt, paplašināt sapņojumu iz pašas ierosmes dziļuma, un tas ir visskaistākais,” pieejas nosaukumu skaidro transologs, rezultātu dēvējot par “transpersonālu, transcendentālu piedzīvojumu, ko nespēj sniegt neviena no piecām maņām”, salīdzinot ar efektu, kāds pēc čehu izcelsmes amerikāņa Stanislava Grofa metodes panākams ar hiperventilāciju (paātrinātu, padziļinātu elpošanu), sevi intoksikējot ar ogļskābo gāzi.
Nevis piederēt, bet būt
Pēc M.Bertholda pārliecības, diskomforta izjūtas, neirožu, citu psihisku un psiholoģisku problēmu cēlonības ķēdi patinot atpakaļ, vairumā gadījumu galu galā atdurtos pret pašos pamatos pārprastu attieksmi pret dzīvi, uz ko mūs spiež informācijas pārbagātība un sociālekonomiskās ainas mainīgums, dinamika, kas liek “dzīvot ātri”, taupīt laiku, tai skaitā patiesām, noturīgām, ilglaicīgām emocijām, mēģinot iztikt ar to “aizstājējiem” – alkoholu, narkotikām… Atsaucoties uz sev tuvajiem psihoterapeita un filosofa Ēriha Fromma uzskatiem, transologs interpretē viņa formulēto identitātes problēmu – mūsdienu cilvēku pārāk bieži veido nevis tas, kas viņš ir, bet tas, kas viņam pieder. Viņš pieradis sevi raksturot ar materiālajiem labumiem, ko sev nodrošinājis, citiem, ko uzskata par savu “īpašumu”, vai interešu grupu, kam pieder viņš pats un kas šķietami atbrīvo no jautājumiem par to, vai personību veido arī kas sociālekonomiski nenosacīts.
Nebijušu emociju restaurācija
Pašhipnozes izmantojums, pēc transologa atzinuma, ir plašs. Tā var līdzēt gan psihosomatiskās, gan psihiskās kaitēs – virspusējā un padziļinātā ārstniecībā. “Virspusēja ārstēšana vienmēr iespējama, kad cēlonis nav pieejams. Mēs nepazīstam aterosklerozes un pat vēža cēloņus. Varam atvieglināt simptomus, piemēram, veicināt asinsspiediena krišanos. Psihisko traucējumu novēršana vairāk ir psihiatra uzdevums, bet psihiatrijā nav nevienas metodes, kas nav kombinējama ar pašhipnozi. Jo ikviena metode, kas mēģina izprast cilvēku, no tā tikai iegūst. Vislabākais piemērs ir Itālijā pazīstamā racionāli emotīvā terapija, kas palīdz cilvēkam saredzēt, ka notikums nekad nav atbildīgs par emociju, bet šā notikuma interpretācija ir atbildīga par emocijām – bailēm, izmisumu –, bet pacienta un ārsta sarunas veidā šīs interpretācijas noskaidrošana var paņemt mēnešus. Taču, ja mēs ar pacientu jeb skolēnu atrodamies kontaktā dziļākos slāņos, viss atrisināsies daudz ātrāk. Tā kā hipnoze palīdz ignorēt racionāli skeptisko, analītisko smadzeņu puslodi, mēs cilvēkam tās laikā varam likt teikt, piemēram, to, ko dzīvē māte viņam nav teikusi, un sacīt to mīļās mātes personā: “Es tevi mīlu”, “Tu vari paļauties uz mani”, “Es kādreiz tev teikšu “nē”, bet tas būs tādēļ, ka es tevi mīlu”. Teikt to, ko šis cilvēks nav dzirdējis, un radīt viņā emocijas, kuru viņam visu līdzšinējo dzīvi ir trūcis.”
Pirms tam gan katram pašam jāizlemj, vai uzskatīt tās par iemānītām, neīstām un tālab nevēlamām atmiņām vai – gluži pretēji – par pilnīgākas dzīves iespēju.
