«Jā, es noteikti runāšu. Esmu priecīga ikreiz, kad piemin manu māsiņu. Šodien mani intervē LNT, bet rīt varētu,» atbild saulaina balss, kad Mārai Jasai jautāju par iespējamo intervijas laiku.
“Jā, es noteikti runāšu. Esmu priecīga ikreiz, kad piemin manu māsiņu. Šodien mani intervē LNT, bet rīt varētu,” atbild saulaina balss, kad Mārai Jasai jautāju par iespējamo intervijas laiku. Kad tiekamies, viņas saulainajās acīs redzu izbrīnu. “Kā, tu gribi rakstīt par mani, nevis māsu? Ak, šausmas, tam es nebiju gatava,” un mazā stipriniece, uz kuras pleciem sagūlis dzimtas smagums, jūt, ka acīs tāds kā mitrums.
Mārai tas ir pārsteigums. “Esmu tik parasts cilvēks. Prātā nenāca.”
Atzīstos, ka, tiklīdz viņu ieraudzīju Noras Bumbieres atceres pasākumā, sapratu kādu svarīgu lietu. Māra vienmēr bijusi otrā. Noras māsa. Bet savā dzīvē viņa nav otrā. Viņai ir misija. Vienīgi Noras skatuves pievilcība mazo it kā atstājusi ēnā. Un viņa jau arī nekad nav tiekusies pēc lielās skatuves.
Pēc mirkļa pārsteiguma un jūtu uzbangojuma Māras acīs atgriežas saulītes. Kā vienmēr. Cik es viņu atceros – tikai atvērtu, līdzsvarotu, labvēlīgu. Pirms gadiem 25 bijām kolēģes “Latvijas keramikā”.
Vienam bija jāpaliek
Mājās Noras “mazajai māsai” plauktā stāv Amerikā ierakstīts disks ar pašas dziedātām dziesmām. “Es to reti klausos. Varbūt divas reizes gadā, kad ir ļoti smagi. Tajās dziesmās tik dziļi vārdi, ka man grūti klausīties.”
Amerikā Māra bija pie sava pirmā vīra Arnolda. Kopā strādāja. Tomēr šķiršanās. “Man nav žēl, ka izšķīrāmies. Sazvanāmies, mums ir labas attiecības, viņš rūpējas par meitenēm, bet kopā nevarējām dzīvot.”
Un tomēr, lai arī kā gribētos tikai par Māru, saruna aizvirzās pie Noras.
“Nora bija vienīgais cilvēks, kas vienmēr palīdzēja, mani saprata un aizstāvēja. Lai cik dīvaini, kaut biju mazākā, par visu nācās rūpēties pašai. Mamma vienmēr vairāk atbalstīja Noru. Bet es par to nebiju greizsirdīga. Tas šķita pats par sevi saprotams. Norai koncerti, slodze…
Tolaik, kad viņa saslima, vēl strādāju “Latvijas keramikā”. Atceros, māsa gulēja slimnīcā un mēs ar bērniem togad Ziemassvētkus un Jauno gadu nosvinējām kopā ar viņu palātā. Pēc mēneša māsiņa aizgāja. Tad saslimu es. Gadu pavadīju slimnīcās… Vienam no dzimtas tomēr bija jāpaliek. Pēc tam aizgāju no darba “keramikā”, aizbraucu uz Ameriku, dziedāju un strādāju Latviešu biedrībā par latviešu valodas skolotāju. Aizbraucot angliski nepratu ne zilbes. Vienpadsmit mēnešos iemācījos stabili runāt. Tāpēc brīnos par krievu cilvēkiem, kas nerunā latviski.
“Diriģē” zupu un burito
Kad atgriezos mājās, sāku strādāt Slokas desu cehā. Pēc tam bijušajā Patērētāju biedrībā par tirgzini. Pārraudzībā bija deviņi veikali. Tad mani vienā afērā iesaistīja meksikāņu šefpavārs Havjers. Uzvārdu pat neatceros. Viņam bija ideja par burito ražošanu Jelgavas Gaļas kombinātā. Tā nonācu tur. Burito ir meksikāņu ēdiens – ar sieru, čili vai vistu pildīta pankūka. Pēc gada projekts pajuka. Kāds kaut ko, iespējams, nevarēja īsti sadalīt, bet man ražotnē piedāvāja vadīt ēdnīcu – kafejnīcu.” Māra smejas un uzdod jautājumu: “Vai tu vari mani iedomāties pie lieliem katliem? Parasti ēst negatavoju, tomēr, kad mainījās pavāri, vienu laiku kāpu uz krēsla un vārīju daudz zupas lielos katlos. Pirms tam nemācēju pagatavot vairāk nekā piecas porcijas, tagad vairs neprotu tik maz vārīt.”
Māra jaunībā beigusi Kultūras darbinieku tehnikumā Kordiriģentu nodaļu. Var pasmaidīt, ka zupu arī iespējams “diriģēt”.
“Diriģējusi esmu tikai tehnikuma kori. Man jau sākumā pasniedzēji teica, ka nekāda diriģente neiznākšu. Lai arī roku kustības saprotamas un ir dotības šajā jomā, tam šķērslis ir mans mazais augums. Rokas par īsām. Prakse bija Jelgavas kultūras namā, bet kultūras darbu strādāt nesanāca. Jelgavā nebija vakances, bet uz laukiem nevarēju braukt. Apprecējos ar Arnoldu, piedzima Ilze. Sāku strādāt “Latvijas keramikā”. Tur esmu strādājusi visilgāk. Bet kultūras darbs mani vienmēr vilinājis.”
Spēku dod ticība
Kādas ir Māras izjūtas, lasot grāmatu “Nepalikt vienai tumsā”?
“Piekrītu, grāmata būtu jāpārdod kopā ar disku. Esmu pateicīga autorei Initai Meimanei, ka viņa to uzrakstījusi. Sajūtas bija dažādas. Tajās nodaļās, kurās patiesība savīta kopā ar meliem (protams stāstītāja, ne jau Initas dēļ), jutos šokēta. Bet es to nevaru grozīt. Katram atļauts runāt, ko grib. Katru reizi, kad dzirdēšu sakām, ka Nora bijusi augstprātīga vai dzērāja, to atspēkošu. Jo manā mūžā mani arī neviens cits kā Nora neaizstāvēja. Atceros, kad Dace (vecākā māsa – red.) aizgāja. Tas bija naktī pirms mana izlaiduma. Nevēlējos doties uz pasākumu, bet Nora mani saģērba, uztaisīja frizūru, un kopā devāmies saņemt diplomu. “Mazais, tev jāturas,” viņa mani sapurināja, kaut pašai nebija vieglāk. Pēc divām dienām gājām uz bērēm.”
Kā to visu viens cilvēks spēja izturēt – māsa Dace, tēvs, māsa Nora, mamma, Noras dēļ Romualds (Noras vecākais dēls). Cits pēc cita atstāja šo pasauli. Trīs no viņiem aizgājuši jauni.
“Mēs ar meitenēm daudz par to esam domājušas, runājušas. Dzimtā bija kāds lāsts. Citādi to nevar izskaidrot. Nezināju, kā tiktu pāri šīm šausmām, bet toreiz Jelgavā sāka parādīties “ievazātās ticības”. Runājos ar kādu amerikāņu mācītāju. Pat neatceros, kā viņu sauc, ak, jā, šķiet, Stīvs. Viņš man iemācīja saprasties ar Dievu. Pirms tam meklēju ceļu, biju kristīta Annas baznīcā, bet kā gribēju ieiet, tā izrādījās darba diena, un durvis ciet. Stīvs teica – nav svarīga vieta, bet tavas attiecības. Ar Dievu tu vari sarunāties pat vannā. Manas meitenes arī ir ticīgas. Ilze dzied kādā draudzē Tukumā. Mēs dažreiz uz turieni braucam. Marika skaisti dzied un dejo.”
Būs Noras Bumbieres fonds
Pirms tikšanās domāju par Māras misiju. Bērni izaudzināti, ir tāda sajūta, ka vēl viens liels uzdevums priekšā – sakārtot savas māsas Noras Bumbieres kultūrkapitālu. Izrādās, tieši uz to pusi virzās mazās māsas lielie darbi.
“No rītiem strādāju Gaļas kombināta ēdnīcā, brīvajā laikā Pasta salā. Ēriks Piļka, būvniecības firmas “Slokas celtnieks” direktors bungoja mani tik ilgi, līdz pierunāja darboties kultūras laukā. Organizēju pasākumus. Ziemā no Palīdzības ielas puses var atnākt uz bobsleja trasi, slidotavu, pagājušajā vasarā Pasta salā jau notika un šovasar arī norisināsies atpūtas pasākumi. Esmu sajūsmā par šo darbu un sadomājusies veikt labas lietas. Lielākais plāns ir šovasar uzbūvēt brīvdabas estrādi. Pagaidu variantu, bet labu. Strādāju pie šā projekta. Ceru, ka talkā nāks arī Jelgavas Dome un uzņēmumi.”
Ir vēl viens liels darbs. Tieši tas, par kuru pirms tikšanās iedomājos.
“Tā ir. Pašlaik lasu “papīrus” par fonda atvēršanu, darbības principiem. Gribu nodibināt Noras Bumbieres fondu. Kad būšu galā ar visiem no šā pasākuma izrietošajiem darbiem, varēšu sadarboties ar radio un televīziju, savākt materiālus par māsu. Es nezinu, vai tas ir skaļi, bet gribētu izveidot kaut ko līdzīgu muzejam. Pasta salā vēlētos iedibināt jauno talantu konkursus, festivālus. Varbūt ar fonda palīdzību atbalstīt kādu spilgtu talantu.”
Klausos Mārā un saprotu, ka Noras atstātais mantojums tiks sakārtots.
