Durbe ir pilsēta Kurzemes dienvidos, viena no Durbes novada administratīvajām teritorijām. Ar 492 iedzīvotājiem (2020. gada dati) tā ir Latvijas mazākā pilsēta. Tas jau vien ir pietiekams iemesls, lai tur piestātu. Pirmais, ko biju izpētījusi, meklējot atkal kādu apskatāmu un aprakstāmu vietu, gan bija tas, ka šeit atrodas Durbes pilskalna taka. Pat nolūkoju tuvākajā apkārtnē vēl vienu taku, uz kuru doties, lai pastaiga nav tik īsa. Patiesībā gribējās apmeklēt tieši dabas takas. Taču, kā jau tas dažkārt gadās, palasot vairāk, ideja transformējas, un tam ir jāļaujas, jo tieši tas padara katru izbraucienu interesantu un atšķirīgu no iepriekšējiem.
Durbes puse tajā nedēļas nogalē vēl bija viegli sniegota, bet viena lieta gan bija tāda pati – Durbes novads ir vienīgais Latvijā, kur pēdējo divu nedēļu laikā nav konstatēts neviens ar “Covid-19” saslimušais. Arī gana labs iemesls, lai tur paciemotos (tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka ar steigu viņiem to vīrusu vajadzētu aizvest). Arī divi sastaptie vietējie apgalvo – viņi nevienu ar bīstamo kaiti saslimušu cilvēku nepazīstot.
Pilsētiņa izvietojusies Trumpes upītes ielejas malā netālu no Durbes ezera pie Rīgas–Liepājas šosejas.
Ar senu vēsturi
Atrodu vēsturisko informāciju, ka Durbes pilsnovads līdz 13. gadsimtam ietilpa Kursas Piemares zemē, kas 1253. gada Kurzemes dalīšanas dokumentā dēvēts par Lindāli. 1260. gada 13. jūlijā šeit notikusi Durbes kauja starp Livonijas un Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem un žemaišiem, kuru pusē pārgāja ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Kaujā ordenis tika sakauts – krita mestrs Hornhūzens, Prūsijas un Livonijas maršali, vairāk nekā 150 bruņinieku un daudz kristīto letu, līvu un igauņu karavīru. 1263. gadā pēc Livonijas ordeņa mestra Burharda fon Hornhūzena pavēles šeit uzcelta ordeņa pils. Vecākā Durbes pils bija vācu ordeņpils 13.–14. gadsimtā. Lindāle kā kuršu pilsnovada nosaukums zināms no zemju dalīšanas dokumentiem starp bīskapu un ordeni. Pēdējo reizi Lindāles vārdu dokumentos atrod 1371. gadā.
Aprakstā novada domes mājaslapā publicēts Reiņa Baha sagatavots ieskats leksikonā, kurā lasāms, ka, ordenim ceļot jaunu pili Durbē, kas nosaukumu iegūst no ezera un upes, iepriekšējais centrs zaudējis nozīmi un to sākuši saukt par veco pili. Kur atradusies Lindāle, skaidri nav zināms. Aiz Vecpils katoļu baznīcas paceļas kuršu pilskalns, kur vēlāk ierīkota kapsēta. Savulaik tur pētnieki meklēja Merķes pilskalnu, taču citi pētnieki to apšaubīja un izteica pieņēmumu, ka tur bijusi senā Lindāle.
Durbes ordeņpils pirmais pieminējums ir no 1387. gada. Durbes senākie nosaukumi bijuši terra durpis (latīņu valodā – Durbes zeme) 1229. gadā (citos izdevumos 1230. gadā), vēlāk Dorben, Durben, Dorban. Durbes pils bijusi Vācu ordeņa Kuldīgas komturijas saimniecības pils. Iespējams, tā uzcelta starp 1371. un 1387. gadu. 1371. gadā ordeņa vasalim Vinriham no Rummelas izlēņoti Ilmājas un Oktes ciemi, bet mājvieta piešķirta Kuldīgā. Parasti vasaļi apmetušies miestiņā pie tuvākās ordeņpils, no tā izdarīts secinājums, ka Durbē pils vēl nav bijusi. Pils apmetne Durbē bijusi 15. gadsimtā, kad 1435. gadā tā nodegusi. Zināms, ka 1451. gadā te bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadskaitli.
Kurzemes hercogistes laikā Durbes miestiņš uzplauka, pilī dzīvoja hercoga iecelts pilskungs (kapitāns, hauptmanis). 1701. gadā tajā iebruka zviedri, kas postīja pili un pilsētiņu.
1809. gada aprakstā minēts, ka no pils palikušas nožēlojamas apkārtmūru drupas. 8,7 metrus plats dzīvojamais korpuss stiepies gar visu pils ziemeļu sienu, zem tā atradušies pagrabi (šodien saskatāmi padziļinājumi). Ārsienas pirmajā stāvā logi nav bijuši. Pilsētas tiesības Durbei piešķirtas 1893. gadā.
Vecākā celtne Durbē ir 1651. gadā celtā baznīca. Dievnams atrodas pašā pilsētas centrā, un pie tā ieejas durvīm novietots tēlnieces Mirdzas Lukažas veidotais un dāvātais piemiņas akmens baznīcai. Durbes baznīca ir iekļauta Latvijas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pārbūvēta un paplašināta 18. gadsimta beigās. Ap dievnamu saglabājies laukakmeņu mūra žogs.
Vēl Durbe lepojas ar novadnieku Ati Kronvaldu, kam šeit uzstādīts arī piemineklis. Atis Kronvalds dzimis Krotes muižas Lejasmiķos drēbnieka ģimenē. Mācījies Mazlāņu pagastskolā. Viņu pieņēmis audzināšanā mācītājs Katerfelds, kurš rūpējies par zēna turpmāko izglītošanu. Kronvalds mācījies Durbē privātskolā un Liepājas augstākajā apriņķa skolā.
Ieguvis skolotāja tiesības, strādājis par mājskolotāju. 1860. gadā iestājies Berlīnes Universitātes Medicīnas fakultātē, bet pēc pusgada līdzekļu trūkuma dēļ studijas pārtraucis un strādājis par mājskolotāju Durbē. Iepazinies ar laikrakstu “Pēterburgas Avīzes” un nostājies jaunlatviešu pozīcijās, vēlāk kļuvis par dedzīgāko latviešu tautas tiesību, valodas un kultūras aizstāvi. 1865. gadā devies uz Tērbatu un iestājies Tērbatas Universitātes pedagoģiskajos kursos. No 1868. gada strādājis par Tērbatas Skolotāju semināra pedagogu, rosīgi darbojies latviešu inteliģences pulciņā ar nosaukumu “Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakari”, rakstījis mācību grāmatas, publicējis rakstus par valodniecību un pedagoģiju. Runādams par dažādiem tematiem, Atis Kronvalds meklē jaunus vārdus un apvidvārdus. Viņš popularizē vecvārdus un apvidvārdus, aizgūst vārdus no radniecīgām valodām un atvasina jaunus. Darinājis ap 200 vārdu, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100. Latviešu valodā iedzīvinājis vārdus arods, josla, oma, ķermenis, viela, aizbildnis, apstāklis, burtnīca, dzeja, gleznot, līdzekļi, nākotne, pagātne, vēsture, vēstule, cietoksnis un citus.
Raksta sākumā minētā pastaigu taka ved gar Durbes pilskalnu un Durbes dīķi. Staigājot pa to, var mēģināt iedomāties, kā šeit 13. gadsimtā notika kauja starp Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku un žemaišiem. Pilskalnā apskatāmas arī vācu ordeņpils drupas. Pilskalna virsotnē izbūvēta skatu platforma, kas ļauj vērot apkārtnes ainavu un Durbes ezeru. Aukstā dienā gan nekāda īpašā vērošana nav padomā, bet vasarā noteikti šeit var uzkavēties ilgāk. Durbes ezers ir viens no lielākajiem Liepājas apkārtnē un tiek uzskatīts arī par vienu no ainaviski bagātākajiem. Tā platība ir 670,5 hektāri, vidējais dziļums – 1,5 metri. Ezera ziemeļaustrumu palieņu pļavas ir iekļautas “Natura 2000” aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā. Durbes ezers ir bagāts ar zivīm, tādēļ to iecienījuši makšķernieki.
Ar savu stāstu
Ar vēsturisko stāstu Durbes novadā ir arī Vecpils pagasts. Tas robežojas ar sava novada Dunalkas un Durbes pagastu, Aizputes novada Aizputes un Kalvenes pagastu, kā arī Priekules novada Bunkas pagastu.
Vecpils pagasts izveidots ap 1890. gadu, kad apvienoti Vecpils, Lāņu, Stroķu, Lekšu un Ilmājas muižu pagasti. Tālāk jau seko tik daudzu pagastu vēstures aprakstos lasītās nemitīgās administratīvās pārmaiņas – 1945. gadā pagastā izveidoja Vecpils un Stroķu ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Vecpils ciemam pievienoja Stroķu ciemu. 1958. gadā Vecpils ciemam pievienoja daļu Aizputes ciema, bet daļu Vecpils ciema iekļāva Aizputes ciemā. 1968. gadā daļu pagasta pievienoja Kalvenes ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Vecpils pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Durbes novadā.
Vecpils sagaida ar divām īpašām šķietami nesavienojamām lietām – Dižlāņu elkas kalnu un Svētā Laurencija Romas katoļu baznīcu. Vecpils mūra baznīca uzcelta 1644. gadā un veltīta Svētā Laurencija godam. Vēlāk tā tikusi sagrauta, bet Vecpils muižas īpašnieks poļu karaspēka virsnieks Otto Ernests de Rappe 1700. gadā dievnamu atjaunojis. Vēsturiskais apraksts vēsta, ka draudzes dibinātājs un baznīcas cēlājs Rappe prāvestam bija paredzējis atalgojumu no muižas un uzturu, ko papildināja 1763. gada grāfa F.H.Līvena novēlējums. Dievnama labklājību palielinājis arī Vecpils prāvesta Jāņa Krauzes 1793. gada testaments, kas paredzēja par labu baznīcai 1000 rubļu, kurus noguldīja Liepājas bankā 1804. gadā. Šī nauda radās no luterāņiem pārdotās Ilmājas baznīcas. Taču vēlāk, 1844. gadā, dievnama īpašumus un kapitālu atsavinājis kronis, Vecpils draudzei atstājot 80 pūrvietas zemes un mēnešalgu prāvestam.
Dievnams ir mūra celtne ar vienu masīvu torni un skārda jumtu. Sākotnēji tas bijis skārdiņu, taču vājās jumta konstrukcijas dēļ māla kārniņi noņemti. Baznīcas draudze iekļaujas Romas katoļu Rīgas Metropolijas klēra Liepājas diecēzē.
Pastaigu taka, ezers, pilskalni, divas baznīcas un ordeņa pils drupas, bet tas vēl nemaz nav viss, ko var atklāt tādā vienas dienas izbraucienā uz Durbes novadu, kārtējo reizi tikai apliecinot, ka pat vietās, kur jau kādreiz būts, var atklāt daudz interesanta.
