Dalbe – padomju laikos celts nelielu dzīvojamo māju miestiņš. Raksturojoši – priedes, klusums, pensionāri, vienkārša pārticība.
Dalbe – padomju laikos celts nelielu dzīvojamo māju miestiņš. Raksturojoši – priedes, klusums, pensionāri, vienkārša pārticība. Sēta pie sētas, kaimiņš pie kaimiņa. Kas reiz dzīvi šeit sācis, turas pie vietas. Mazi celiņi, dēvēti par ielām, Priežu, Zivju, Ozolu… Labs miers un labvēlīgi ļaudis.
Kaut arī pie vārtiņiem dažviet “rej” brīdinošas izkārtnes par nikniem suņiem, mājas sargi izrādās vai nu pietiekami labvēlīgi, vai arī turas paši pie savas ķēdes.
Ciema būvēšana sākusies piecdesmito sešdesmito gadu mijā. Rosīgi padomju darba ļaudis tikuši pie sava pleķīša, likuši ķieģeli pie ķieģeļa. Daža māja sasteigta trīs gados, cita tapusi pāris desmitos.
Mierīga laika baudīšana
Pensionāre Emīlija Viziņa, sastapta rosāmies dārzā, atzīst, ka visa viņas dzīves jaukā puse saistoties ar māju, ko vecāki cēluši, un viņa šeit dzīvo no 1968. gada. “Labs un kluss miestiņš, tikai veikalu gan ļoti vajadzētu. Iepirkties braucam vai nu uz Olaini, vai Jelgavu,” stāsta kundze. Strādājošiem nekas, bet tiem, kas savas aktīvās darba gaitas beiguši, rodas papildu problēmas. Produktus atved bērni, mazbērni, cits citam izpalīdz kaimiņi. Šo to kāds nopērk autoveikalā, kas svētdienās autostāvvietā piedāvā šauru un padārgu produktu klāstu.
Garāka saruna izvērtās ar Strautu ģimeni.
Karstais laiks aci piesaistīja spodrai ūdens bļodiņai, kas kollijietei Retai nolikta pa mēlei. Jāni un Maigu sastapām vēsā istabā. Spodrības mēnesis šajā namā nav tikai aprīli. Jāņa kunga meistarotas dārza mēbeles, istabas puķu galdiņš, sols. Maigas kundzes puķu dārzs un grāmatu skapji, kas glabā aptuveni 2500 grāmatu. To šajā namā netrūkst, grāmatas aizvestas arī uz pansionāta “Zemgale” bibliotēku, bet Ļeņina kopotie raksti kā relikvija tomēr saglabāti. Tā ir Maigas kundzes studiju laika vēsture. Kā tādas gudrības, ko neviens students tā īsti nesaprata, lai met laukā, domā kundze. Pašlaik viņa ir ķērusies pie ļoti interesantas lasāmvielas – Valērija Kargina grāmatas “Nauda un cilvēks”. Maiga Strauta pauž, ka pensijas vecums ir ļoti jauks laiks – nekur vairs nav jāsteidz, var mierīgi baudīt sev vēlēto laiku pašu rokām 15 gadu garumā celtajā ģimenes mājā, kuras otrajā stāvā pašlaik dzīvo meitas vīra māte un viens no lielajiem mazdēliem. “To mēs ilgi un grūti cēlām. Cik no algas var atļauties. Vienkārši – kolhozā nepatika, gribējās ko savu, radās iespēja, mēs to izmantojām. Sākumā dzīvojām tikai virtuvītē.
Tas bija tāds bezsvara stāvoklis
“Vieta te ir jauka. Vienīgi kādu peldvietu vajadzētu. Agrāk Misa bija laba, taču, kad Olaines rūpnīca strādāja pilnā sparā, vakaros šausmīgi smirdēja. Tas nu beidzies. Tagad pavasaros pat nēģi upē nākot. Bet peldas tur tikai bērni,” stāsta kundze.
Jānim Strautam, kā pats saka, ir vairāk nekā deviņi arodi. Viņš domā, ka nav taisnība parunai: deviņi arodi, desmitais bads. Dzīve ir mācījusi strādāt. Audzis bez tēva padoma. Karš tēvu nesaudzēja. Dzīvi Jāņa tēvam nācies vadīt ratiņkrēslā tālu no Latvijas. Pēc četrdesmit gadiem tēvs un dēls satikušies nelielā pilsētiņā netālu no Detroitas. No malas tas esot izskatījies vienkārši. “Satikās divi veci sirmi veči,” saka Jāņa sieva. Bet patiesībā tas ir cits stāsts, to nevar ne saprast, ne zināt tas, kurš pats nav piedzīvojis ko līdzīgu. Jānis atceras: “Pirmajā brīdī tas bija kā tāds bezsvara stāvoklis. It kā ir tēvs, it kā nav. Neizsakāmas izjūtas. Stūmu ratiņus un klausījos viņa dzīvesstāstu. Pēc pirmā apjukuma sapratāmies viegli. Abi esam runīgi. Teicu, ka esmu atvedis viņam savu “līgavu” parādīt…Viņš visu citu piedeva, vienīgi meliem nevarēja tikt pāri. Viņa rakstītajām vēstulēm nebija atbildes, jo mēs jau tās nesaņēmām. Pēc diviem gadiem tikāmies vēlreiz, jo viņš ļoti vēlējās redzēt savus mazbērnus. Tas bija 1989. gada vasarā. Ar visiem bērniem, mazbērniem ciemojāmies mēnesi. Mājās atgriezāmies augustā, bet septembrī viņš nomira.” Uz bērēm Jānis Strauts neaizbrauca, jo fiziski nevarēja paspēt laikā. Bērnībā arī no sava vienīgā brāļa nācās atvadīties pāragri. Pēckara laiks, zāļu trūkums. Divatā ar mammu dzīvojuši un izturējuši. Māte mūžībā aizgājusi 93 gadu vecumā.
Ceļojums uz Parīzi ir nokavēts
Jānis Strauts joprojām gribētu ceļot, bet Maigas kundze saka – šis laiks jau nokavēts. Viņa vairs negrib. Sapnis par Drēzdeni un Parīzi palicis nepiepildīts. Jānim nepiepildītais saistīts ar lidotāja profesiju. “Armijas laikā bija laime lidot ar “kukuruzņiku”. Tas arī viss,” viņš optimistiski bilst.
Jānis Strauts vēlreiz vēlētos aizbraukt uz Dienvidslāviju. Tur kungs bijis 78 reizes, jo strādājis padomju starptautisko pārvadājumu firmā “Sovautotrans”. “Es šo tūkstošgadīgo vēsturi skatījos ar asarām acīs. Nav saprotams, ka tā visu var sapostīt kaut kādas muļķīgas idejas dēļ,” atzīst vīrs, kas jau pelēkajos padomju gados bijis Itālijā, Austrijā, Vācijā un citur.
Mēs malkojām Jāņa Strauta gatavotu aukstu zemeņu dzērienu ar maziem zemeņu gabaliņiem un jaukajā gaisotnē atspirgām. Tā vienmēr ir veiksme – satikties ar interesantiem, darbīgiem un dzīves gudriem cilvēkiem.
Maiga un Jānis Strauti šogad svinēja zelta kāzas. Tas esot bijis skaists un harmonisks pasākums, par kuru gribētos pateikt paldies arī Ārijai Lakmutei. Bet sudrabkāzās pirms 25 gadiem Maiga teikusi tā: “Šis kungs, kas šodien “riktējas” svinēt sudrabkāzas, nemaz ar mani 25 gadus nav dzīvojis, jo visu laiku mētājies pa pasauli un labi ja 15 gadu bijis mājās.
