Ir darbdienas vakars. Cilvēki steidz mājup – nedaudz saguruši un nervozi. Beidzot pietuvojas arī gaidītais autobuss.
Ir darbdienas vakars. Cilvēki steidz mājup – nedaudz saguruši un nervozi. Beidzot pietuvojas arī gaidītais autobuss. Čaklākie jau laikus iegādājušies biļetīti – galvenokārt tīņi un jaunieši, kas par sevi allaž pratuši pastāvēt, taču īsi pirms autobusa atiešanas atsteidzas kāda sieviete ar mazu meitēnu pie rokas. Cēlie jaunekļi un daiļās lēdijas jau savus sēdekļus ieņēmuši un ir kā pielipuši tiem. Autobuss sāk savu gaitu, tam tāls ceļš mērojams – ap 50 kilometru. Mazajai Elīnai nav vairāk kā divi trīs gadiņi, un viņas kājiņas pamazām sāk gurt, meitēns sāk čīkstēt, taču kājās stāvošie pasažieri – piecas sievietes ar iepirkuma maisiņiem rokās – tikai žēlīgi noraugās bērnā. Jaunie «džentlmeņi», mutes kustinot, pūš košļeņu burbuļus un jautri savā starpā tērzē. Viņiem ir labi, jo biļetes kabatā un ķermeņa smagākās daļas pie vietas noliktas. Elīna sāk šņukstēt skaļāk un lūgties, lai vismaz mamma paņem opā, taču sieviete jau skaļākā balsī, paslepus palūkodamās uz draiskajiem jauniešiem, cerībā, ka varbūt viņi tomēr sadzirdēs, nosaka: «Vai neredzi, meitiņ, ka man pilnas rokas un es nevaru tevi paņemt!»
Jauniešu reakcija – nulle. Autobuss tuvojas Svētei, meitēnam sāk birt asaras, autobuss vēl iebrauc bedrē, un mazā pasažiere uz stieņa sasit mutīti. Jaunieši neklapē ne ar ausi, diemžēl arī autobusa šoferis neliekas ne zinis, kā teikt, ne mana cūka, ne mana druva. Paldies Dievam, ka mazās pasažieres mājupceļš ar autobusu ir galā, un vēl tikai jāiztur ceļa gabaliņš līdz mājām, tad arī varēs atpūtināt mazās kājeles.
Iespējams, ka šoferi pasažieru jautājumos vēlas palikt neitrāli un neiejaucas, ko nevarētu teikt par visiem, taču varbūt atsevišķos jautājumos derētu gan!
Eh, būtu vecie labie laiki, nodomāju, diezin vai jaunatne atļautos tā rīkoties. Nezinu, vai tolaik bija citi laiki vai skolotāji, varbūt vecāki ne tādi vai vēl kas, taču cienīt vecākus cilvēkus un sievietes ar bērniem iemācīja gan. Paši vien esam vainīgi, ka nespējam aizrādīt vai pamācīt, varbūt baidāmies no apvainojumiem vai pretuzbrukumiem. Grūti būt pašam tādam, kādus nevēlamies redzēt citus.
Pēc pusstundas ilgas stāvēšanas beidzot pienākusi draiskā jauniešu bariņa pietura. Skaļiem saucieniem un ovācijām par ārpusē ieraudzītajiem draugiem puiši un meitenes atbrīvo autobusa sēdekļus, tas kļūst pustukšs, un sievietes ar saviem iepirkuma maisiņiem var mierīgi atsēsties.
