Mātes mīlestība daudzus gadu simtus ir uzskatīta par viscēlāko un pašaizliedzīgāko. Madonnu ar zīdaini ir gleznojuši neskaitāmi mākslinieki un apjūsmojuši dzejnieki. Tāpat visos laikos bijušas arī mātes dzeguzes.
Mātes mīlestība daudzus gadu simtus ir uzskatīta par viscēlāko un pašaizliedzīgāko. Madonnu ar zīdaini ir gleznojuši neskaitāmi mākslinieki un apjūsmojuši dzejnieki. Tāpat visos laikos bijušas arī mātes dzeguzes.
Arī mūsdienās daudzas mātes par savu vislielāko dārgumu uzskata bērnus un viņu labā ziedo visu. Tāpat laiku pa laikam sabiedrība sabangojas, lai kārtējo reizi nošausminātos par miskastēs atrastiem jaundzimušajiem, līdz nāvei sasistiem zīdaiņiem – viņi vienkārši traucējot dzīvot ar savu nebeidzamo čīkstēšanu.
Vecāki savu applaucēto meitiņu «ārstēja» paši, līdz bērns jau bija bezsamaņā un viņa vātīs savairojās tārpi. Domājuši, ka bērnam paliek labāk, jo viņš, lūk, vairs nav skaļi raudājis.
Septembra vidū kāda Tukuma rajona iedzīvotāja bija tiktāl piedzērusies, ka vēl vairākas dienas nevarēja atcerēties, kur atstājusi savu pusotra gada veco dēlu. Puisēns bija ģērbts tikai jaciņā un pamests pie jūras Apšuciema apkārtnē, mātes un viņas draugu uzdzīves vietā. Vēlāk krastā tika pamanīti mazu pēdiņu nospiedumi, kas beidzās jūrā… Tajā dienā jūra bija ļoti nemierīga. Mātes asaras pēc tam nezin kāpēc nespēja aizkustināt.
Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā septembrī kāda nenoskaidrota sieviete, minot izdomātu vārdu un dzīvesvietu, dzemdēja zēnu. Otrajā dienā viņa no slimnīcas aizmuka. Šim bērnam paveicās – tā saucamā māmiņa mazuli laida pasaulē slimnīcā, nevis kādā kāpņu telpā vai mežā. Viņu neielika polietilēna iepirkumu maisiņā un neiemeta atkritumu urnā vai nenoslīcināja tualetē. Vienīgā nelaime – zēnu nevar adoptēt, jo bioloģiskā māte nav uzrakstījusi formālu iesniegumu par to, ka atsakās no sava bērna.
Kas pie tā vainīgs? Grūta dzīve, nav darba un naudas, nespēšu izaudzināt – tādas visbiežāk ir atrunas. Bezcerība, infantilisms – diemžēl tas skar pietiekami lielu sabiedrības daļu, un nauda diez vai ko spēs atrisināt.
Pieaugusi sieviete, atceroties mātes vienaldzīgo attieksmi pret sevi, savus bērnus lolo un cenšas dot tiem to, kā pašai bērnībā pietrūka. Maza piecgadīga meitenīte – patstāvīga un rosīga – ir apguvusi prasmi rīkoties ar gāzes pavardu (šī mācība gan bijusi visai sāpīga), lai mammai varētu uzvārīt prasīto kafiju, auklē mazo brālīti, iepērkas un dara citus «lielo cilvēku» darbus. Un es neesmu pārliecināta, ka pēc gadiem viņa tieši tāpat neizrīkos savu mazo meitu, jo tā taču bija viņas bērnībā un cita dzīves modeļa viņai vienkārši nav.
