Daudzu gadu garumā Latvijā liela daļa ar tieslietām saistīto notikumu atgādina bezgaumīgu Brazīlijas seriālu, kur notiek Dievs vien zina kas un velns vien sazin kādēļ.
Daudzu gadu garumā Latvijā liela daļa ar tieslietām saistīto notikumu atgādina bezgaumīgu Brazīlijas seriālu, kur notiek Dievs vien zina kas un velns vien sazin kādēļ. Sabiedrībai, gadiem ejot, ir aizvien lielāka iespēja pārliecināties par sarkastiski drūmo atziņu, ka arī Latvija ir valsts, kur tiesu sistēmai vislielāko paldies var teikt tie, kas nokļūst uz apsūdzēto sola. Novēršoties no valstī valdošās gana draudīgās kriminogēnās situācijas, akli klanoties eirobirokrātiem un metoties sveikt demokrātijas gaišās tāles, pastāvošā vara jau kuro gadu riskē iebraukt tādā purvā, no kura neizkļūt ne ar ārzemnieku dāvinātu “humpalu” tanku, ne sēžot “John Deere” traktorā. Ne reizi vien sabiedrība riebumā raukusi fizionomiju, uzzinot par kārtējo “neizprotamo” tiesas piemēroto drošības līdzekli vai pasludināto “maigo” spriedumu kādā plašu rezonansi izraisījušā lietā.
Pirms nepilnām pāris nedēļām uzmanību uz kārtējām tiesas “dīvainībām” vērsa paši policisti, norādot, ka salīdzinoši īsā laikā ar tiesas svētību uz brīvām kājām atstāti vairāki par smagiem noziegumiem aizdomās turētie. Ievērības vērts ir Tiesnešu biedrības un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča (pagātnē viņš izcēlies arī ar žēlu taisnošanos par iemesliem, kādēļ narkotiku tirgoņiem tiek piespriests mazāks sods par likumā paredzēto minimālo) skaidrojums, ka, lūk, “arī attīstītajās valstīs” par smagiem nodarījumiem apsūdzētajiem ļoti bieži piemērojot ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli. Tajā pašā laikā atklāta paliek virkne jautājumu, proti – vai visi brīvlaistie ir pietiekami apzinīgi, lai vēlāk ierastos tiesā? Vai tos, kas no tiesas izvairās, vienmēr izdodas atrast? Vai Latvijā ir nepieciešams uzkraut papildu slodzi jau sen pārslogotajai policijai, liekot meklēt recidīvistus, kas “ar humānisma svētību” bez bēdu staigā apkārt uz brīvām kājām, un kā tas galu galā saskan ar sabiedrības drošības interesēm?
Notiekošo absurdu visā pilnībā pieļauj tāda savdabīga tiesiskā harēma kombinācija – likumdošana, izmeklēšana, apsūdzība un tiesa. Pamatojoties uz to, var rast izskaidrojumu teju vai pēdējai muļķībai, ko vajadzības gadījumā izdevīgi aizstāt ar jēdzienu “humānisms”. Arī pagātnē “humānu” piemēru netrūkst. Vietējā Temīda nespēja apkārtējos atpestīt no apdraudējuma, ko radīja allaž apdullinājies, autobraukšanas iemaņās minimāli ievadīts un nemitīgi avārijas izraisošs, vēlāk aiz restēm citos medību laukos aizgājis “burlaks”. Ar vieglu izbīli nopietna soda vietā cauri tika odiozs “auseklītis”, virkne sašmucējušos, miljonus pietiekami labi neuzraudzījušu amatpersonu un pa kādam dažāda kalibra kukuļdevējam un kukuļņēmējam. Latvijas humānajiem likumiem lielu pateicību parādā arī kāds valstij nesen vēl nevēlams aktīvists. Kaut kā grūti to visu sasaistīt kopā ar citu gadījumu, kad uz pieciem gadiem ieslodzījumā notiesāts piecas limonādes pudeles nozadzis tīneidžers. Tā sakot, gadiņš par katru…
Tas viss liek secināt, ka tādi likumā ietvertie jēdzieni kā “nodarījuma smagums” un “sabiedriskā bīstamība” tur atrodas tikai labskanības pēc, bet to aprobežotā interpretācija un apzināta vai neapzināta nespēja lietu pēc būtības skatīt attiecīgajā kontekstā ne mirkli netraucē tiesu instancēm vairākus gadus no vietas pa jau iebrauktu ceļu droši stūrēt vienā un tajā pašā grāvī. Secinājumi, kas no tā izriet, diemžēl ir sērīgāki par kapu zvaniem, un jādomā, ka vēl ilgi drošību un kārtību šajā valstī nepiedzīvot.
