Mednieku ticējumiem un tradīcijām ir sena vēsture. Grieķu mitoloģijā kā medību dieviete minēta Artemīda, kura rūpējusies par meža dzīvniekiem, ganāmpulkiem, auglību, sodījusi ļaudis, kuri nesaudzīgi izturējušies pret meža dzīvniekiem.
Mednieku ticējumiem un tradīcijām ir sena vēsture. Grieķu mitoloģijā kā medību dieviete minēta Artemīda, kura rūpējusies par meža dzīvniekiem, ganāmpulkiem, auglību, sodījusi ļaudis, kuri nesaudzīgi izturējušies pret meža dzīvniekiem. Vēlāk romieši Artemīdu pārdēvējuši par Diānu.
Arī Latvijā atsevišķi mednieku kolektīvi pirms medībām godina Diānu.
Jo zemāk Diānai mednieks klanīsies, jo labāk veiksies.
Ja no rīta, ejot uz medībām, pirmo satiek sievieti, tās būs neveiksmīgas, ja vīrieti – veiksmīgas.
Ja mednieks dodas uz medībām, viņam tās nedrīkst vēlēt sekmīgas – tad tajās neveiksies. Jāvēl: “Ne spalvas!” vai “Šauj garām!”.
No rīta, ejot uz medībām, nedrīkst atgriezties mājās pēc aizmirsta priekšmeta, tad neveiksies.
Ja, medībās ejot, suns vāļājas pa zemi, tās izdosies.
Kad medību suns apmierina dabiskās vajadzības, medniekam jānoņem cepure – būs veiksme.
Senas tradīcijas saistītas ar lauztiem vai grieztiem koku zariem. Tā ir īpaša mednieku simbolika. Latvijā to visbiežāk ievēro pēc dižmedījuma iegūšanas – medību vadītājs pasniedz medniekam lauztu trijžubura egles vai lapotu ozola godinājuma zariņu – augstāko apbalvojumu medībās. To pasniedz, turot uz cepures vai uz medību dunča asmens. Nav pieņemts vērst pret mednieku. Viņam šajā brīdī jābūt bez galvassegas, bet vēlāk pats zariņu piestiprina pie cepures kreisajā pusē. Pieņemts, ka to pasniedz virs medījuma galvas. Ja vienās medībās gūst vairākus dižmedījumus, cepurei piesprauž ne vairāk kā divus zariņus.
Dzinēju medībās pieņemts, ka godinājuma zariņu veiksmīgam šāvējam pasniedz pēc katra masta mednieku ierindas priekšā – tas tādēļ, lai viņš uzmanības centrā būtu visu dienu.
Individuālajās medībās veiksmīgam šāvējam godinājuma zariņu pasniedz līdzgaitnieks vai meža sardzes pārstāvis. Ja tādu nav, zariņu nolauž un cepurei piestiprina pats mednieks.
Godinājuma zariņu mednieki kā atšķirības zīmi var nēsāt dažādos svinīgos saietos. Šādos gadījumos to piestiprina cepures labajā pusē. Pavadot kādu mednieku uz mūža dusu, pavadītāji zariņus samet aizgājēja kapā.
Sadalot dižmedījumus, veiksmīgais šāvējs tradicionāli saņem tā galvu un ādu, bet gaļa tiek sadalīta līdzīgās daļās visiem medību dalībniekiem. Dažos formējumos pieņemts, ka šāvējam piešķir arī dižmedījuma krūšu kaula izgriezumu.
Klājot mielasta galdu, uz katras porcijas var arī uzlikt egles vai ozola zariņu.
Sadalot porcijas, ieteicams nelielu daļu atdot arī medību suņiem, kuri labi strādājuši. Savukārt atzinību nav pelnījuši tie, kuri atvesti uz medībām izklaidēties.
No “Lielās medību grāmatas”
