Pagājušajā nedēļā kādam jaunam cilvēkam jautāju, cik ilga ir viņa auto vadīšanas pieredze.
Pagājušajā nedēļā kādam jaunam cilvēkam jautāju, cik ilga ir viņa auto vadīšanas pieredze. Puisis atbildēja ar pretjautājumu: “Oficiālā vai reālā?” Pirmajā brīdī apmulsu, bet tad man tika paskaidrots, ka sevišķi jau laukos jaunieši pie auto stūres bieži vien sēžas krietni agrāk, nekā tiek iegūtas autovadītāja tiesības.
Protams, nav iebildumu, ja kāds no vecākiem vai, piemēram, vecākais brālis (ar pietiekamu autovadītāja stāžu) laukos, kur braukšanas apstākļi ir labvēlīgāki, vēl pirms pilngadības sāk mācīt jaunietim braukt ar mašīnu. Taču tālāk aplūkotajā gadījumā viss bija citādi. Droši vien visas pārdzīvojumu asaras nu izraudātas, secinājumi ģimenē izdarīti, tādēļ kopā ar prokurori Juzefu Osadčuku nolēmām, ka šajā pamācošajā stāstā būtu jālieto iedomāti personu vārdi un nevajadzētu ļoti konkrēti aprakstīt notikuma vietas. Patiesa ir vienīgi sadaudzītās automašīnas fotogrāfija. Gribētos, ka vismaz nākamajos Jāņos līdzīgi “dzelži” nevienam lasītājam nebūtu jāapskata. Ļoti patīkami, ka šajā stāstā beigas ir salīdzinoši laimīgas – visas darbojošās personas ir pie dzīvības.
Ar “rūgušpienu” uz lūpām
9. maijā īsi pirms pusnakts Jelgavas Ceļu policija saņēma anonīmu izsaukumu, jo kādā pagastā uz vietējas nozīmes ceļa notikusi avārija – žigulis ietriecies kokā. Pieredzējis inspektors izbrauca uz notikuma vietu un konstatēja, kam pieder avarējusī automašīna un ka tā bijusi pieņemamā tehniskā stāvoklī. Vienīgi palika neskaidrs, kādā veidā spēkrats ir aizvākts no notikuma vietas, ko pēc noteikumiem nedrīkstēja darīt.
Tā paša 9. maija vakarā Jelgavas slimnīcā ar ātro palīdzību un privāti bija nogādāti divi pamatīgi apdauzīti un manāmi iereibuši vīrieši – viens no tiem avarējušās automašīnas īpašnieks Otomārs. Sākumā viņš policijai centās iestāstīt, ka dzēris rūgušpienu un noliedza jebkādu saistību ar ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu. Pēc atskurbtuvē pavadītās nakts runas tonis krasi mainījās. Otomāram bija pamatīgs krūšu kurvja sasitums. Toties viņa līdzbraucējam un pudeles biedram izsisti deviņi zobi un lauzts gan augšžoklis, gan apakšžoklis. Tie jau ir vidēji smagi miesas bojājumi, kuri izraisījuši veselības traucējumus uz laiku, kas pārsniedz 21 dienu.
Nākamajā rītā pēc atskurbšanas Otomārs policijai jau bija krietni atklātāks. Izrādījās, ka avārijas brīdī pie automašīnas stūres bijusi Otomāra sešpadsmit gadu jaunā meita Maira.
Līkloči divu pagastu robežās
Otomārs, kuram, starp citu, tuvojas četrdesmit un kurš oficiāli nestrādā, paskaidroja: “9. maijā ap pulksten 15 mājās biju lietojis alkoholu. Kopā ar sievasbrāli dzērām degvīnu, kas mums bija viena litra apjomā. Visu neizdzērām. Vakarā nolēmu, ka automašīnā vajag iepildīt degvielu. Tā kā pats biju lietojis alkoholu, pie stūres piesēdās Maira, kurai nav šofera tiesību, bet mašīnu vadīt viņai esmu mācījis. Pats sēdēju priekšējā pasažiera sēdeklī. Tad mēs aizbraucām uz degvielas uzpildes staciju, kas atrodas 15 kilometru attālumā no mājām. Pēc tam braucām atpakaļ. Automašīnas ātrums bija ap 50 kilometru stundā. Kas notika pirms avārijas, nevaru pateikt, jo biju nedaudz iesnaudies. Neatceros arī, ka mašīnā būtu iekāpis vēl kāds pasažieris. Cik bija pulkstenis, kad notika satiksmes negadījums, nevaru pateikt, bet ārā krēsloja. Pēc tam mani slimnīcā nogādāja radinieks, Maira uz slimnīcu braukt atteicās.”
Maira, kā liecina raksturojums no pamatskolas, mācās sekmīgi. Direktore piebilst, ka meitene varētu mazliet vairāk mācībās pacensties. Taču kolektīvā viņa ir draudzīga, izpalīdzīga, atbildīga, atklāta, reizēm varbūt pārlieku emocionāla. Labus vārdus meitenei veltījusi nepilngadīgo lietu inspektore, kas arī tika iesaistīta izmeklēšanā. Viņa konstatēja, ka meitene pārkāpumu ļoti pārdzīvo un nožēlo savu rīcību.
Skolas direktores apstiprinātā pārliekā emocionalitāte 9. maija vakarā, ļoti iespējams, varēja izpausties kā dusmas par tēva dzeršanu. Savādi, ka ģimenē, kuras lielākos ienākumus dod mātes alga (100 latu pēc nodokļu nomaksas) un bērnu nauda (12 latu), tēvam šņabītim līdzekļu pietiek. Un tad vēl dīdīšana – kunga prātā jāpielej benzīns, jābrauc tur, jābrauc vēl citur. Bet kučiera vietā – paša bērns.
Par to, kas notika ceļā, Maira paskaidroja: “2005. gada 9. maijā ap pulksten 18 kopā ar tēvu nolēmām aizbraukt uz veikalu, kā arī uzpildīt degvielu. Automašīnu vadīju es, jo māte tēvam neatļāva sēsties pie stūres. Kad paredzēto bijām izdarījuši, nolēmām atgriezties mājās. Pa ceļam uzņēmām divus pasažierus. Pie pasta ēkas tēvs lika apturēt automašīnu, jo ieraudzīja vēl kādu paziņu. Tēvs piedāvāja viņam iedzert degvīnu, bet tas atteicās. Tad tēvs sāka lietot degvīnu ar automašīnā sēdošajiem pasažieriem. Aptuveni pēc stundas pasažieri pieprasīja, lai aizved viņus atpakaļ uz centru. Es sāku kustību. Ārā bija gaišs, nokrišņu nebija, brauktuve sausa. Automašīnas ātrums 60 kilometru stundā. Mēs ar tēvu bijām piesprādzējušies ar drošības jostām, bet aizmugurē sēdošie ne. Priekšā bija pagrieziens pa labi. Es, iebraucot tajā, netiku galā ar automašīnas vadību, tā kreisajā pusē noskrēja no ceļa un ietriecās kokā. Pēc negadījuma uz kādu brīdi zaudēju samaņu. Kad pamodos, notikuma vietā atradās tikai tēvs. Abu pasažieru vairs nebija. Piezvanījām pazīstamam cilvēkam, un tas atbrauca mums pakaļ.
Automašīnas vadīšanas tiesību man nav. Alkoholiskos dzērienus vai citas apreibinošas vielas nebiju lietojusi.”
Kurš kuram piedos?
Par Mairas braukšanas prasmi otrs pasažieris, kas sveiks un vesels drīz vien nokļuva savā dzīvesvietā Madonas rajonā, 25. maijā Cesvaines policijas iecirknī liecināja: “Automašīnas vadītājs ar blakussēdētāju – savu meitu – samainījās vietām (tas notika jau pēc dzeršanas ceļmalā pie pasta – red.). Kad mašīna sāka kustību, sapratu, ka Maira nemāk īsti braukt, jo blakus sēdošais tēvs pārslēdza ātrumus. Neilgi pirms ceļu satiksmes negadījuma viņš lika braukt ātrāk… ”
Lai kādas bijušas autovadītāju rokādes, no likumības viedokļa situācija izvērtās ļoti nopietna. Cietušajam tātad nodarīti vidēji smagi miesas bojājumi (tomēr brīnums, kā 34 gadus vecam vīrietim ar vienu sitienu var izlidot deviņi zobi – red.). 23. maijā pret Mairu tika ierosināta kriminālvajāšana. Meitenei uzrādīta prokurora apsūdzība un bija jāparakstās par dzīvesvietas nemainīšanu izmeklēšanas laikā. Procedūra tā pati, kas īstiem noziedzniekiem. Jāpaskaidro, ka par Mairas nodarījumu Krimināllikuma 260. panta 1. daļa paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Vēl viens pārkāpums bija patvaļīga ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšana, neziņojot par to policijai.
23. maijā liecinieka statusā nopratinātā Mairas māte teica: “Šo negadījumu uzskatu par kļūdu, kuru pati esmu radījusi, nepadomājot par sekām. Tādēļ lūdzu meitu bargi nesodīt.”
Gan mātes vārds, gan pozitīvais raksturojums no skolas, gan notikušā analīze bija pamatā tam, ka Jelgavas rajona prokuratūras prokurore J.Osadčuka 30. maijā pieņēma lēmumu par krimināllietas izbeigšanu, Mairu nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Viņai noteikts pārbaudes laiks uz sešiem mēnešiem. Ja šajā pusgadā apsūdzētā persona izdara vēl kādu noziegumu, iepriekšējā kriminālatbildība tiek summēta klāt. Vēl procedūra paredz, ka Mairai ir pienākums atvainoties cietušajam. Tas gan šajā gadījumā iznāk skumji smieklīgi. Protams, vīrietis ir ļoti nepatīkami cietis, bet kurš tad pie tā bija vainīgs! Lieta nosūtīta uz Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldi administratīva soda piemērošanai pret meitenes vecākiem.
