Ar mazu meitenīti pie rokas Jelgavā pa parku pastaigājas solīda izskata kundzīte. Sieviete uzmanīgi runājas ar mazo un atbild uz viņas neskaitāmajiem «kāpēc».
Ar mazu meitenīti pie rokas Jelgavā pa parku pastaigājas solīda izskata kundzīte. Sieviete uzmanīgi runājas ar mazo un atbild uz viņas neskaitāmajiem “kāpēc”. Sirmā kundze pastāsta, ka “kāpēcīte” ir viņas mazmeitiņa Emīlija. Bet pašas trīs meitas jau izaugušas lielas. Sievietes dzīvē viņas ir lielākais lepnums un laime.
“Ko citu darīt, ja esi pensijā? Labi, ka ir mazbērniņi, ko auklēt,” smaida ilggadējā kultūras darbiniece jelgavniece Valija Baraškina (meitas uzvārdā Buse). Viņas straujais dzīves ritms nav apstājies arī tagad, ja vien kļuvis nedaudz rimtāks. Valijas kundze darbojas draudzē, raksta dzeju, auklē mazbērnus, apmeklē kultūras pasākumus un, pateicoties meitām, arī ceļo.
Atrastais gredzens
“Mēdz teikt, ka katrs bērns nācis pasaulē ar savu laimi. Vecākiem mēs bijām četri, un, tā kā biju mazākā, varbūt vairāk tiku arī lutināta, bet ar visu to bērnība nebija viegla,” savu stāstu iesāk Valija.
1939. gadā Busu ģimenē pieteicās pastarīte Valija. Toreiz tēvs teicis: kur ir trīs bērni, vieta būs arī ceturtajam.
“Senču dzīvesvietas ik palaikam mainījās – te Jelgavā, te atkal Valgundē. Atceros, ka mamma stāstīja kādu ļoti interesantu atgadījumu, kas pirmskara Latvijas laikā aprakstīts arī žurnālā “Atpūta”. Viņa vēl bijusi pavisam jauna un Jelgavā pie saimnieces īrējusi dzīvokli. Kādu dienu dārzā, rokot kartupeļus, pirkstā uzmaucies zelta gredzens ar sarkanu dārgakmeni. Gredzenu noglabājusi savā istabā, bet vakarā pēc darba aplūkojusi un priecājusies. Saimniece, to redzot, teikusi: tev tādas sastrādātas rokas, atdod to gredzenu man. Bet mamma atradumu aiznesusi pie juveliera, un tas sacījis: kundzīt, jūs esat stāvus bagāta! Tad viņš pamācījis, lai mamma aiznes dārglietu uz policiju, palūdz to noglabāt seifā. Tika izsludināta gredzena saimnieka meklēšana. Pieteicās vairāki pretendenti, bet neviens nebija īstais, tādēļ dārglieta tika atdota mammai atpakaļ. Tad viņa gredzenu pārdeva un varēja sākt jaunu dzīvi,” stāsta Valija.
Mamma pārgāja dzīvot uz Valgundi, tur arī iepazinās ar Valijas tēvu. Par pārdoto gredzenu viņi nopirka māju un sāka jaunu dzīvi.
Bērniem atņem tēvu
1941. gadā arī Valgundē ienāca vācieši. “Pāri laukam no mūsu mājām bija manāms aerodroms, un mēs redzējām, kā tiek notriektas trīs lidmašīnas. Tēvs toreiz domāja, ka mācības, bet mamma noteikusi: tas ir karš,” atceras Valija.
Busu ģimeni no mājām izdzina dienas laikā, vecāki klajā laukā bez pajumtes palika ar četriem maziem bērniem. Tā viņi klejoja no vienas mājas uz otru līdz nonāca savās Gravās. Karš pagāja, bērni mācījās Valgundes pamatskolā, bet tad sekoja vēl kāds ļoti smags pārbaudījums ģimenei.
“Kādā 1949. gada skaistā rudens dienā visa ģimene vācām kartupeļus. Te pēkšņi pie mājas piebrauca sveši vīri un apcietināja tēvu. Līdz rudenim viņu noturēja Rīgā “stūra mājā”, bet pavasarī izsūtīja uz Vorkutu – spaidu darbos ogļu raktuvēs. Tēvu notiesāja uz desmit gadiem, un Vorkutā viņš sabija sešus. Kad apcietinātie sāka sacelšanos un šim notikumam lielu uzmanība pievērsa ārzemes, ieslodzītos atbrīvoja un tēvu atzina par nepatiesi notiesātu. Mammai ar četriem bērniem izdzīvot bija ļoti grūti. Visu laiku mūsu ģimenei vilkās līdzi tēva apcietināšanas slogs. Kad es gribēju studēt Lauksaimniecības akadēmijā pedagoģiju, aizpildāmajos dokumentos godīgi ierakstīju, ka tēvs ir izsūtīts. Protams, ka mani nepaņēma, vēl noteica: tēvs izsūtīts, un tu vēl gribi mācīties par skolotāju?”
1956. gadā tēvs atgriezās pie ģimenes Valgundē. “Viņš mums daudz stāstīja par pārdzīvoto, spilgtākie stāsti no manas atmiņas nezudīs nekad. Tēvam Vorkutā izdzīvot palīdzēja labi cilvēki. Viens no tiem bija kāds vācu ārsts, kas pamācījis, lai, cik vien iespējams, badinās. Ārsts tēvam pa nakti nesis saldētas zivis, lai viņu nenomocītu cinga. Drīz vien tēvs vairs nebija spējīgs vergot raktuvēs. Viņu sūtīja uz slimnīcu ārstēties, taču viņš bija dzīvs. Tad pēkšņi ieslodzītajiem vairākas dienas deva ēst tikai siļķes. Ārsts viņu atkal brīdinājis: lai kā tev gribētos, neēd. Drīz vien ieslodzītie tika dzīti garu gabalu uz citu darba vietu, un viņiem nav dots dzert ūdeni, tā cits pēc cita nespēkā arī miruši uz ceļa. Bet tēvam ārsts bija sacījis: ja tev ļoti gribas dzert, paņem mutē zāles stiebriņu un košļā. Jebkurā brīdī viņam blakus bija labi cilvēki, un, pateicoties tam, viņš pie mums atgriezās,” asarām acīs atceras Valijas kundze.
Vēl nebūt ne tik sen Valijas tēvs to visu pārcilājis atmiņā un kopā ar savu labāko draugu aizbraukuši uz bijušo ieslodzījuma vietu. Ogļu raktuves joprojām darbojas, netālu no tām izveidota jauna kapsēta, kurā atdusas ne tikai nošautie un nometnē mirušie, bet arī mūsdienās raktuvēs bojāgājušie.
Zelta laiki Valgundē
Tēvs mājās atgriezās 1956. gadā. Tad Valija jau mācījās Kalnciema vidusskolā. 1958. gadā viņas klase bija pirmais izlaidums. Pēc skolas neilgu laiku turpinājusi strādāt Kalnciema skolā par darbvedi.
“Nesen mums bija absolventu salidojums, un brīnišķīgi, ka no 27 tā gada absolventiem atbraucām puse. Gājām ciemos pie vecajiem skolotājiem, kas veselības dēļ nevarēja ierasties, pēc tam aizbraucām pie savas klases audzinātājas uz Tukumu. Kas tas viņai bija par saviļņojumu!” sajūsminās Valija.
No Kalnciema viņas ceļš veda uz Jelgavu. Pēc trīs gadu darba Vārpas kultūras namā savu mūža lielāko daļu līdz pat pensijas vecumam Valijas kundze nostrādājusi firmā “Valgunde” par kultūras dzīves vadītāju. “Tolaik uzņēmums bija ļoti bagāts. Visi mūs apskauda, jo “Valgunde” varēja ļoti daudz ko atļauties. Mums kultūrai bija atvēlēts tik līdzekļu, ka vajadzēja padomāt, kā tos izlietot. Ļoti daudz braucām ekskursijās – ar lidmašīnām, kuģiem, autobusiem. Maz ir tādu vietu, kur plašajā padomju zemē nebūtu bijuši. Rīkojām balles ar viesmāksliniekiem. Kādu reizi Marina Kosteņecka, viesojoties pie mums, ierosināja uzņemties rūpi arī par bērnunamiem. Tā mēs adījām zeķītes, cimdiņus bērniem. Tie bija zelta laiki,” teic Valija Baraškina.
Firmā “Valgunde” viņa iepazinusies arī ar savu nākamo vīru – viņš strādājis par galveno inženieri. “Drīz pēc tam piedzima mūsu pirmdzimtā meita Irēna. Pēc nepilna gada Jelgavā nopirkām māju un pārcēlāmies dzīvot uz pilsētu. Pēc diviem gadiem piedzima Anda. 1982. gadā – trešā meitiņa Ilze. Vīrs otro bērniņu tik ļoti gaidīja un cerēja, ka būs puika, kas nesīs tālāk dzimtas uzvārdu,” atceras Valija. Taču, lai arī pagājuši jau seši gadi kopš sirmās kundzes dzīvesbiedrs aizgājis aizsaulē, viņa uzvārdu tālāk dzīvē turpina nest divas meitas.
Lepnums par meitām
Visas trīs meitas izaudzinātas un izskolotas. “Jau no mazotnes viņas cita par citu pastāvējušas. Vecākās – Irēna un Anda – pat gāja tirgot puķes un ābolus uz tirgu, lai jaunākajai māsiņai varētu nopirkt divriteni. Un tikai tad pašas sev,” stāsta Valija.
Vecākā meita, beigusi 4. vidusskolu, iestājās profesionāli tehniskajā skolā un izmācījās par drēbnieci. Mācību iestādi beidza ar izcilību. Izlaidumā man pateicībā par meitas audzināšanu tika pasniegta grāmata. Šā mirkļa izjūtas palikušas spilgtā atmiņā uz mūžu. Pēc tam Irēna izstudēja LLU ekonomiku, pabeidza arī maģistrantūru un tagad ir finiša taisnē doktorantūras studijās. Strādā augstskolā par pasniedzēju,” stāsta mamma.
Lepnums Valijas balsī skan arī par otru meitu: “Andiņa pēc vidusskolas devās uz Amatniecības vidusskolu mācīties par restauratori. Tad uzzināja, ka Aizsardzības akadēmijā pirmo reizi uzņem meitenes. Jāmācās bija četri gadi. Atceros, kā negribēju, ka viņa izvēlas militāro karjeru. Raudāju, bet viņa pateica: nē, es iešu. Augstskolu Anda beidza kā leitnante, tad uzdienēja par virsleitnanti un nu jau ir kapteine.
Jaunākā meita pabeidza LLU Ekonomikas fakultāti un strādā Rīgā Lauku atbalsta dienestā par vecāko referenti. Viņai ir pusotra gada vecs bērniņš un atrodas laiks, lai mācītos franču valodu.
Es lepojos ar savām meitām. Viņas man šajā dzīvē ir lielākie dārgumi, tāpat kā visi četri mazbērniņi,” nobeigumā secina Valijas kundze.
