Pilsētas sirds – Rožu laukums
Vēju pilsēta Liepāja iepriekš apmeklēta pirms daudziem gadiem, kad augstu vilni pilsētā sita mūzikas festivāls “Liepājas dzintars”. Gribējās redzēt, kas šajā laikā tur mainījies. Turklāt šoreiz no cita skatupunkta. Agrā rudenī šo braucienu izdevās piedzīvot.
Rozes pilsētas sirdī
Liepājas sirds, neapšaubāmi, ir Rožu laukums. Savu tagadējo nosaukumu tas ieguva 1911. gadā. Rozes tur tiek stādītas jau vairāk nekā simt gadu, pirms tām pavasarī saplaukst krokusi, narcises un tulpes. Ziemā laukums pārtop par romantisku Ziemassvētku vietu.
Vēsturiski šajā vietā bija Jaunais tirgus. Vēl šobrīd par to liecina netālu no laukuma esošās ēkas ar diviem tornīšiem, kas senāk bija tirgus gaļas skārnis. Laukuma atklātais dārzs veidots, ievērojot ģeometrisku laukuma kompozīciju ar rožu dobi centrā un simetriski izvietotiem celiņiem. Uz rožu dobes betona apmales var redzēt Liepājas sadraudzības pilsētu zīmes, un katra pavērsta attiecīgās pilsētas virzienā. Turpat blakus aug ievērojams un ainavisks valsts nozīmes dižkoks – Mandžūrijas valrieksts, kas vareni izpleties, un var atrast arī pa kādam riekstam.
Nozīmīga pilsētas daļa ir promenāde. Padomju gados daļa tās bija slēgta militāra zona, tagad ir aktīva vieta uzņēmējdarbībai un atpūtai – pastaigām ar aktīvu nakts dzīvi. No promenādes paveras skaists skats uz Liepājas koncertzāli, Tirdzniecības kanāla jahtu piestātnēm un zvejas kuģīšiem. Ostas promenādi rotā dzintara pulkstenis, kas veidots no neskaitāmi daudziem dzintara gabaliņiem, kurus sarūpējuši liepājnieki.
Mākslas vienkopus
Izveidotajā Slavas alejā Zivju ielā ikviens var samēroties, uzliekot savu roku uz Latvijā ievērojamu mūziķu plaukstu nospiedumiem. Aleja atklāta 2006. gadā, un tajā apskatāmas 39 plāksnes ar mūziķu plaukstu atlējumiem bronzā un 12 plāksnes ar populārām latviešu mūzikas grupām.
Arī koncertzāli “Lielais dzintars” var apmeklēt ikviens interesents, izstaigājot visus tās stāvus. Skatot no ārpuses, ēka raisa divējādas izjūtas – patīk vai nē. Laikam jau tas ir tāpat, kā uzlūkojot īsto dzintaru, jo redzētais atkarīgs no skatu leņķa un apgaismojuma. Kopumā iespaidīga un moderna ēka. Tā ir astoņus stāvus augsta, celta no dzelzsbetona, metāla un stikla. Mūziku koncertzālē nebaudījām, bet lieliskos skatus gan un arī izstādi “Jūrā pie Liepājas pazudis cilvēks”. Tie bija vairāku mākslinieku veidotie darbi – instalācijas, gleznojumi un tēlniecības objekti, kas izvietoti dažādās telpās koncertzāles augstāko stāvu galerijās. Izstāde jau beigusi savu darbību, bet tur regulāri tiek atklātas citas.
Pilsētas simbols un dvēsele
Slavenajā brīvdabas koncertzālē “Pūt, vējiņi!” vēl turpinās pārbūve. Koncertdārzs projektēts 20. gadsimta 60. gados kā akustiska brīvdabas, daļēji slēgta koncertzāle ar kultūrvēsturisku nozīmi. “Pūt, vējiņi!” noteikti ir Liepājas mūzikas simbols un dvēsele. Slavenākais festivāls “Liepājas dzintars”, kas pirmoreiz tur notika 1968. gadā, uzskatāms par vecāko rokfestivālu. Pēc pārbūves koncertdārzs solās būt mūsdienīgāks un modernāks, un tas ievērojami atšķirsies no agrākās celtnes. Tomēr arhitekts esot iecerējis saglabāt iepriekšējo noskaņu. Tāpat ikviens varēs pastaigāt pa estrādei piegulošo Jūrmalas parka dārzu, kuru iepriekš iežogoja liels dzelzs žogs. Varbūt nākamgad objekts jau būs apskatāms.
Un, protams, netālu esošā jūra ar baltu smilšu pludmali, arī ūdens temperatūra vēl neraksturīgi silta septembrim. Liepājnieki lepojas, ka tās jūras pludmales josla ir 50 līdz 80 metru plata un astoņus kilometrus gara. Visā tās garumā ir gan aktīvas atpūtas vietas, gan klusāki dabas stūrīši. Atklātā jūra noteikti ir citādāka nekā līcī – skaļāka, tāda kā varenāka un atšķirīgu ūdens nokrāsu.
Unikālā vērtība – ērģeles
Liepājā ir vairāk nekā 20 dažādu dievnamu, lielākie – pilsētas viducī. Viens no tiem ir Svētās Trīsvienības katedrāle vecpilsētas centrā. Katedrāles pamatakmens likts 1742. gadā, tā iesvētīta 1758. gadā. Celtniecība pilnībā pabeigta tikai 1866. gadā, kad atbilstoši sākotnējam projektam tās tornim uzbūvēti vēl divi stāvi. 2020. gada pavasarī pabeigta baznīcas ēkas fasādes rekonstrukcija. Dievnama ārējā arhitektūra veidota vēlīnā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm, bet iekšpuses interjeru raksturo rokoko stila greznība un krāšņums.
Baznīcas unikālākā vērtība ir pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles. Tām ir 131 reģistrs, četri manuāļi un vairāk nekā 7000 stabuļu. Ērģeles skan dievkalpojumos, baznīcā notiek ērģeļmūzikas koncerti un festivāli. Arī mums bija iespēja paklausīties nelielu koncertu, tikties ar ērģelnieci un pavērot viņu darbībā. Vārdos neizteikto vērojumu apstiprina pati mūziķe – pēc spēlēšanas trenažieru zāle nav jāapmeklē. Arī pašiem bija iespēja izvilināt no milzīgā instrumenta kādu skaņu. Kas to paveica, atzina, ka sajūta bijusi fantastiska.
Apmeklētājiem apskatāms katedrāles 55 metrus augstais tornis, kas ir iecienīta vieta, kur baudīt pilsētas panorāmu, pat tādai bailulei no augstuma kā man. No torņa augstumiem var redzēt visu Liepāju, lai pārliecinātos, ka pilsēta ir plaša.
Arhitektūras šarms
Esot Liepājā, ir tā unikālā iespēja gūt arī Romas iespaidus, apmeklējot slaveno Romas dārzu. Tā ir ēka, kas veidota 19. gadsimtā kā tirdzniecības pasāža ar plašu un romantisku iekšpagalmu, kādi tolaik bijuši populāri visās Eiropas galvaspilsētās. Šobrīd ēkā atrodas viesnīca, biroji un veikali, bet ēkas pazemes tuneļos ierīkota mākslas galerija, restorāns un konferenču telpa. Iekšpagalmā pie kafejnīcas galdiņiem var baudīt arī ēdienu, un kūkas ir lieliskas! Tā pilsētas drūzmā ir kā romantiska oāze, kādu Liepājas vecpilsētas daļā netrūkst. Tāda ir arī jūgendstila arhitektūra. Pirmos šajā manierē ieturētos namus Liepājā sāka būvēt 20. gadsimta sākumā. Celti gan īres nami, gan teātris, skolas, kinoteātri un biroju ēkas. Kopumā apzināts ap 70 jūgendstilam piederīgu ēku, un šo mantojumu var izbaudīt gandrīz visā Graudu ielas garumā un arī Lielajā ielā. Daudzās ēkās saglabājušās vēsturiskās kāpņu telpu dekoratīvās apdares, koka durvis, metāla vārti, margas, krāsnis, grīdas un citas liepājnieku amatu meistarības liecības. Daļu pagalmu uzņēmīgi liepājnieki atjauno vēsturiskajā noskaņā, un tie pieejami apmeklētājiem.
Liepājā daudzviet saglabājusies koka arhitektūra vēl no 17. gadsimta. Izcils piemērs tam ir Kungu iela, kas 17. gadsimtā bija pilsētas galvenā iela. Savukārt Jūrmalas parka tuvumā atrodas patiesi greznas koka ēkas, kas celtas, ievērojot Šveices stila arhitektūru – ar smalkiem kokgriezumiem balkonos, kāpņu margās, uz fasādēm. Greznākie koka ēku paraugi saglabājušies Dzintaru, Liepu, Peldu, Hika un Vites ielās – bijušajos vasarnīcu rajonos.
Karostā jūtamas pārmaiņas
Karosta Liepājā ir īpašs stāsts un unikāla vieta. Tā ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Tās izveide sākās 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles kā cietoksnis un kara pilsēta. Sākotnēji to dēvēja par Imperatora Aleksandra III ostu, bet Latvijas valsts neatkarības laikā sāka saukt par Kara ostu, vēlāk Karostu.
Karosta projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām. Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama iedzīvotājiem. Pēc armijas aiziešanas sākās vietas pagrimums, bet pēdējos gados tā it kā atdzimst no jauna. Karostā savijas cara laika un padomju arhitektūra, militārie objekti un veidojas jaunas rūpnīcas. Pārmaiņas ir jūtamas visapkārt, uzlabojot noplukušās paneļu daudzstāvu mājas, tiek būvēti arī dārgi īpašumi, visam pa vidu senās sarkanās ķieģeļu būves. Daļai rasts lietojums, bet daļa tā arī palikusi daļēji sagruvusi.
Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas spilgtākais tēls, kas redzams jau no citām pilsētas daļām. Tā iespaidīgi kontrastē ar esošajām daudzstāvu dzīvojamajām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem. Tās celtniecība sākās 1901. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzus katedrāles priekšmetus, tostarp zvanus un ikonas, izveda uz Krieviju. Palikušo izlaupīja vācu okupācijas armijas kareivji. PSRS armijas karaspēks pēc Otrā pasaules kara tur iekārtoja sporta zāli, matrožu un zaldātu kinoteātri un izklaides vietu. Lai slāpētu lielisko akustiku un skatītāji labāk varētu sadzirdēt filmu skaņu, tika aizbetonēts centrālais kupols. Freskām palaimējās, jo tās aizsedza ar plāksnēm, nevis iznīcināja, kā padomju gados cīnījās ar arhitektūras greznību. 1991. gada septembrī militārie spēki atstāja katedrāli un jau decembrī tajā notika pirmais dievkalpojums.
Pret dabu bezspēcīgi
Šajā pilsētas daļā ir arī vairākas aktīvās atpūtas un izklaides vietas. Viena no iespaidīgākajām pastaigu vietām Karostā ir Ziemeļu forti. Būvēti 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Nepilnus desmit gadus vēlāk – 1908. gada novembrī – Liepājas cietoksni likvidēja, jo atzina, ka tā celtniecība bijusi stratēģiska kļūda. Daļu lielgabalu demontēja un aizveda uz Kauņas cietoksni Lietuvā, daļu pārkausēja. Lai iznīcinātu nocietinājumu, būves divas reizes spridzinātas. Līdz mūsdienām saglabājušās līdz galam nesaspridzinātās. Tomēr gadsimtu vecie mūrējumi pamatīgi cietuši laikapstākļu radītās erozijas dēļ pēdējos trijos gados. Ko savulaik nespēja sprāgstvielas, paveica daba, monolītās betona būves sašķiebjot un izgāžot kā skalu namiņus. Arī drupas ir iespaidīgs apskates objekts, un tās izmanto mākslas forumiem. Fortus iespējams apskatīt arī gida pavadībā, kā arī šeit tiek piedāvāta komandu spēle “Bēgšana no PSRS”.
Karostā ir arī Latvijā garākais – Ziemeļu mols, kas būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri. Tā ir ne tikai liepājnieku iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, bet arī pastaigāties. Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Arī mēs mēģinājām aiziet līdz mola galam, bet sapratām, ka nepilnas stundas laikā to nepaspēsim. Tālākajā daļā mola virsmu jau pamatīgi saēdusi daba, tā paredzēta tikai drosmīgākajiem.
Karostu ar pārējo pilsētu savieno Oskara Kalpaka izgriežamais tilts, kas ir viens no vecākajiem metālkonstrukciju tiltiem Latvijā pār Karostas kanālu, atklāts 1906. gadā. Kanāls ir aktīvs kuģniecības ceļš, tāpēc vairākas reizes diennaktī tilts atvērts kuģu satiksmei. Pastāvēšanas laikā tilts gan vairākas reizes nopietni bojāts. Pēc rekonstrukcijas 2006. gadā Oskara Kalpaka tilts pieejams tikai gājējiem un vieglajam autotransportam. To šķērsojam arī mēs, baudot fantastiskus saulrieta skatus jūrā.
Šoreiz gan neapmeklējām vienu no Liepājas interesantākajiem tūrisma objektiem – Karostas cietumu, kas piedāvā gan viesnīcu, gan dažādas aktivitātes.
Uz atgriešanos
Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta, bet apmeklējumam tā saistoša ar to, ka viss ir netālu un ērti sasniedzams kājām – promenāde, centrs, vecpilsēta un daudzie apskates objekti. Tālāk ir arī cita Liepāja, pagaidām vēl neatklāta.
Neraksturīgi, bet Liepāja tajā nedēļas nogalē sagaidīja bez vēja, vienubrīd gan noducinot nelielam pērkonam un nobirdinot īsu lietu. Lai arī nebija jūtams tieši, vēja plūduma tāpat kā mūzikas motīvi pilsētvidē redzami vai ik uz soļa. Kā nekā esam pilsētā, kurā piedzimst vējš un, protams, mūzika. Liepājas himnas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” tēli – laivinieks, vārna, dzintara latvieši, telefonists un cilvēku mežs – atveidoti skulptūrās, kas izvietotas visā Kūrmājas prospekta garumā. Pie katra tēla var atrast un izlasīt vai pat izdziedāt vienu himnas pantiņu. Ejot garām Liepājas vārnai, neaizmirsti paberzēt tās knābi – tas uz atgriešanos vēju pilsētā!
