Mans sarunas biedrs Kokneses SIA «Velēnas» dzirnavu īpašnieks un profesionāls agronoms Ernests Skopāns pārzina gan Latvijas graudu tirgu, gan miltu apriti valstī.
Mans sarunas biedrs Kokneses SIA «Velēnas» dzirnavu īpašnieks un profesionāls agronoms Ernests Skopāns pārzina gan Latvijas graudu tirgu, gan miltu apriti valstī. Viņš, neliela auguma vīrs, tikai ar labsirdīgo seju atgādina melderi, citādi – ne skoteles, ne miltu piebirušu svārku. Arī pašas dzirnavas neatbilst tradicionālajam priekšstatam: nelielā telpā daži nelieli agregāti, taču tie ražo Latvijā visaugstākās kvalitātes kviešu miltus. Raisām valodu par viņa biznesu, zemnieku sviedriem un dienišķo maizi.
Parasti domā, ka malēji pelna ļoti daudz, bet es varu pateikt: pašreiz dzirnavas dod mazāku peļņu no vienas graudu tonnas, to samaļot, nekā, piemēram, iegūst zemgalieši, vienu tonnu izaudzējot, ja viņi pēc tam to pārdod vismaz par 64 latiem tonnā. Realizējot graudus par šādu cenu (plus ievienotās vērtības nodoklis), nav zaudējumu. Vienīgi, ja jāpārdod zemāk par 64 latiem, tad gan peļņa ir ļoti minimāla vai tās vispār nav.
Bet kā ir ar tirgu? Melderu vidū, šķiet, valda liela konkurence.
Latvijā ir vairāk nekā 30 malēju, neskaitot trīs lielos «dzirnavniekus». Mūsu valstī dzirnavu jaudas ir tik lielas, ka spēj gandrīz astoņkārtīgi nodrošināt vietējās vajadzības un varētu sniegt pakalpojumus kādai kaimiņvalstij. Tajā pašā laikā, piemēram, manas dzirnavas strādā noteiktam reģionam, noteiktām ceptuvēm, ar kurām man ir ļoti cieša sadarbība, tāpēc es šo apjomu varu realizēt un spēju konkurēt ar lielajiem dzirnavniekiem.
Kaut arī miltu cenas ir ļoti kritušās?
Jā. Četru gadu laikā gandrīz uz pusi. Kokneses pagasts nevar uzņēmējus atbalstīt materiāli, bet Padomē ir pietiekami saprātīgi deputāti, lai veicinātu uzņēmējdarbību. Uzņēmējus morāli atbalsta, tur zināmā godā. Mums tiek rīkotas ekskursijas, pieredzes apmaiņas braucieni, uz Hanzas dienām Rīgā tikām vizināti. Ko mazie uzņēmēji pagastam var dot? Galvenais jau – cik necik nodarbināt pagasta cilvēkus. Manā uzņēmumā strādā tikai pagasta iedzīvotāji – ap četrdesmit cilvēku. Tas tomēr ir diezgan daudz. Pie tam viņi ir apmierināti. Kadru mainība ir ārkārtīgi maza: gandrīz septiņos gados dzirnavās nomainījušies tikai divi cilvēki.
Ievērojot miltu cenu kritumu, kā spējat viņiem samaksāt?
Cilvēki pie manis naudu saņem regulāri katru mēnesi, ja nepieciešams, arī avansu. Sniedzam arī saviem darbiniekiem citus pakalpojumus. Strādniekiem par simbolisku samaksu ļauju izmantot tehniku, kāda mums ir, – automašīnas, traktorus, buldozeru, autoceltni. Arī citu rajonu zemniekiem piedāvājam graudu kaltēšanu, šķirošanu, uzglabāšanu un visu veidu graudu malšanu. Pie mums var arī nopirkt visus pārtikas miltus.
Par tiem dzirdēts, ka esot paši labākie Latvijā.
Itāļu dzirnavās, kuras līdz nesenai pagātnei man bija vienīgās, es ražoju tikai kviešu augstākā labuma, pirmās, otrās šķiras miltus un klijas. Tomēr augstākā labuma milti vēl nebija tik augstas kvalitātes, kādus, piemēram, piedāvāja «Dobeles dzirnavnieks». Tad pieņēmām lēmumu, ka vajag uzstādīt iekārtas, kas dod labākus miltus. Palīdzēja vācu tehnologi, inženieri: viņi pusotru gadu strādāja, lai sakārtotu, izplānotu, izprojektētu tādu malšanas tehnoloģiju, lai varētu ražot visaugstākās kvalitātes produkciju. Tāpēc bija jāveic virkne uzlabojumu. Piemēram, jānodrošina divreizēja graudu mitrināšana, kā arī, lai tie pirms malšanas tiktu apstrādāti vismaz trīs četras reizes – slīpēti, pulēti no visām pusēm, lai pēc tam malšanā nonāktu ļoti perfekti apstrādāti graudi. Šajās vācu dzirnavās, kur ir septiņi valču pāri, tas arī ir panākts. Līdz ar to laboratorijas analīzes liecina, ka pašreiz mūsu miltiem tiešām ir superaugsta, ideāla kvalitāte.
Pazinu kādu vīru Zviedrijā, kas par labāko pasaulē uzskatīja Grieķijā ceptu maizi – speciāli reizi nedēļā gaidīja lidmašīnu, kas to piegādāja. Savukārt Pievolgā pašam gadījies ēst Saratovas īpašos klaipus. To zeltainajā mugurā varēja līdz pat galdam iespiest ar īkšķi, tomēr klaips katrreiz no jauna ieņēma sākotnējo formu. Vai no jūsu miltiem izcepama līdzīga maize?
Latvijā nav tādu klimatisko apstākļu, lai būtu tik ideāli kvieši, kādus var iegūt, teiksim, Krasnodaras novadā, Itālijā vai Grieķijā – tur pati daba dod iespēju izaudzēt kvalitatīvus graudus. Bet arī no Latvijas kviešiem var iegūt normālus, ļoti labas kvalitātes miltus. Vācieši, piemēram, slavē mūsu baltmaizi, ceptu no augstākās kvalitātes miltiem. Viņi saka, ka tik garšīgu nekur nav ēduši. Un pat atzīst, ka mēs esam viņiem krietni priekšā miltu un maizes izstrādājumu kvalitātes ziņā. Pats bieži esmu braucis uz Vāciju, kur maizes cepšanā ļoti maz lieto augstākā labuma miltus.
Varbūt viņi ir gudrāki un speciāli ēd veselīgāku pārtiku?
Jā, viņi brīnās, kāpēc latvieši lopiem atstāj to labāko, bet cilvēki paši ēd sliktāko. Bet nu jau arī Latvijā daudz cep dažādu graudu maizi, pusgraudu maizi. Pamazām arī mēs nonākam pie tā, ka tikai atsevišķās reizēs ir vajadzīga tā ļoti baltā un smalkā maize.
Par kvalitāti runājot plašākā nozīmē – Latvijā tā nekad nebūs tāda kā Dienvidos, jo, piemēram, jūsu pieminētā maize Pievolgā cepta no kviešiem, kuriem graudu sastāvs ir tāds, lai cepums iznāktu tik elastīgs. Pie mums labuma rādītājs ir šāds: ja no augstākā labuma miltiem var izcept pilnīgi visu, tad tie ir labi, tos var izmantot konditorejā, visur. Var arī pievienot piedevas, kā to jau dara, un tad patērētājiem tiek jau gatavs produkts, piemēram, pankūku milti, kēksa milti…
Tagad jūsu dzirnavās darbojas gan Itālijā, gan Vācijā ražotas iekārtas. Vai tādējādi esat palielinājuši arī ražošanas apjomu?
Uzstādot vācu dzirnavas, malšanas apjoms ir palielinājies četras reizes. Ne tādēļ, ka dzirnavas spētu pārstrādāt četras reizes vairāk graudu, bet tāpēc, ka sakarā ar maluma kvalitāti ir ļoti palielinājies pieprasījums. Tas, manuprāt, ir noteicošais. Sakarā ar produkta kvalitātei, paplašinājies manu miltu tirgus. Savukārt tas nozīmē, ka es iepērku četras reizes vairāk graudu no zemniekiem. Man ilgos gados izveidojušies sakari galvenokārt ar kviešu audzētājiem Zemgalē. Ar viņiem es strādāju, ar viņiem labi saprotamies, viņiem es vienmēr savlaicīgi maksāju. Paši lielākie piegādātāji ir SIA «Bauskas «Uzvara»», zemnieki no Svitenes, Sesavas. Protams, arī no visiem vietējiem zemniekiem iepērku graudus. Pat viens zemnieks no Gulbenes sadarbojas ar mani.
Vai, jūsuprāt, «mazajiem» dzirnavniekiem mūsu valstī ir perspektīva?
Piemēram, Vācijā, kuru mēs uzskatām par attīstītu valsti, ir ļoti daudz mazo dzirnavu. Un valsts to sekmē. Mūsu prezidente arī uzsvēra, ka vajag attīstīt mazos un vidējos uzņēmējus. Bet mums līdz tam vēl tālu: ja paši uzņēmumi kaut kādā veidā attīstās, tad labi, bet valsts neko neietekmē. Kaut gan vajadzētu, jo kur gan visi šie cilvēki paliks? Varbūt Koknesē atklās kādu «Mercedes» filiāli? Kā tas ir Vācijā: braucu, pēkšņi ciematā ir «Mercedes» filiāle, braucu tālāk – «Volkswagen» ražotne, tālāk – vēl kāda liela uzņēmuma filiāle. Pie mums diemžēl vēl tā nav. Dēls bija praksē Vācijā, kur ģimenei pieder mazas dzirnavas, kas gadā maļ kādas 2000 tonnas. Tajā pašā laikā vecākais dēls pabeidza divas augstskolas, strādā lielās dzirnavās, kur maiņā vajadzīgi tikai divi cilvēki, viss ir automatizēts. Tātad blakus sadzīvo ļoti augstražīgi, modernizēti uzņēmumi un privātas dzirnavas, kas apgādā tikai savu apkaimi. Un vietējie ļaudis tiek nodarbināti. Domāju, ka Latvijā ir līdzīgi. Miltu pārvadāšana ir ļoti dārga. Es neapskaužu Dobeli. Ja caur Koknesi brauc miltu mašīna, kas ved 16 tonnu, tad, iznāk, ka jābrauc vairāk nekā 200 kilometru. Tas izmaksā sešus līdz astoņus latus par katru tonnu. Dārgi. Tāpat kā simtiem kilometriem vadāt maizi. Domāju, ka to varētu vest ne tālāk par kādiem 60 kilometriem. Katrā pagastā patiesībā vajadzētu cept pašiem savu maizi. Ne jau visas šķirnes, dažas pieprasītas ekstra šķirnes varētu arī atvest. Cilvēkiem taču vajag kaut kādu peļņu, lai sevi uzturētu, skolotu bērnus. Taču es saprotu arī lielos «dzirnavniekus», kāpēc viņi ir ar mieru savu produkciju tādus gaisa gabalus vizināt. Kad savulaik tos dibināja, bija domāts, ka šurp ievedīs graudus no Baltkrievijas, Ukrainas, bet no Latvijas izvedīs miltus. Bet nu dzīve ir mainījusies. Domāju, ka nākotnē lielie «dzirnavnieki» strādās eksportam, tā ir viņu attīstības perspektīva. Jo Latvijā tirgus ir piesātināts. Tas varētu palikt mazo malēju ziņā.
