Meli no laika gala cilvēci smacējuši gluži kā pavieglas formas mēra sērga.
Meli no laika gala cilvēci smacējuši gluži kā pavieglas formas mēra sērga.
Diezin vai būtu pamats satraukumam, ja “blefotu” tikai skolasbērni par neizpildītiem mājas darbiem. Nepatiesību un aplamību gūzma mēdz būt nopietns katalizators iekšējās un ārējās politikas krīzes vai pat klimaksa draudiem, īpaši tad, ja skaļais “taurētāju eskadrons” savas pseidopatiesības spēj vēlamajā manierē novadīt līdz īstajām ausīm.
Viens no pēdējo dienu satraucošākajiem notikumiem ir Krievijā veidotā un baisu nosaukumu nesošā provokatīvā “dokumentālā” filma “Baltijas nacisms”, ko masām iecerēts rādīt Maskavā nākamā gada sākumā un kuras pirmizrādi Saeimas namā apmeklējusī itin mazskaitlīgā auditorija jau sašķēlusies divās daļās – tajos, kam pa pusei fantazēts vēstures interpretējums nav pieņemams, un tādos, kam faktu samudžināšana un izkropļošana ir pat izdevīga.
Filmas veidotāji savā videošedevrā iekļāvuši gan aizvēsturiskus melnbaltos kadrus no Otrā pasaules kara ar nacistu simboliku, gan materiālu ar bravūrīgu un agresīvu pensionāru pūļiem, kas, Rīgas centrā protestējot pret leģionāru atceres dienas pasākumiem, cīnās ar policistu ķēdēm un, bloķējot satiksmi, izraisa sastrēgumus. Turklāt filmā uzsvērtas tādas aplamības kā valsts labprātīga un likumīga atdošanās iekarotājiem, kas norādot uz to, ka okupācijas Latvijā nav bijis, un melīgi apgalvojumi, ka mierīgo iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju lopu vagonos bijusi vien “parasta deportēšana” nolūkā atbrīvoties no sistēmas ienaidniekiem, bet par vienu no filmas zvaigznēm padarīts par valsts noziegumiem tiesātais sociālists Alfrēds Rubiks. Savukārt vietējiem politikāņiem atliek vien cerēt uz Krievijas vēstniecības sapratni draudzīgas nākotnes līdzāspastāvēšanas vārdā.
Līdz šim ne reizi vien dzirdēti Krievijas žēlīgie vaidi, ka Latvijas krievvalodīgajai iedzīvotāju daļai klājas bezgala smagi, jo tā nokļuvusi diskriminētu mocekļu statusā, ko allaž veicinājuši atsevišķu politisko spēku izteikumi un pretvalstiski orientētu radikāļu klaunādes. Ar tendenciozā “Baltijas nacisma” izveidi, kur meli un izdomājumi tiek pasniegti kā neapgāžami fakti, zināmas aprindas izdarījušas lāča pakalpojumu Latvijas un Krievijas savstarpējām attiecībām, jo nav šaubu, ka filmas potenciālā mērķauditorija tajā saskatīs to, ko vēlas redzēt, tādējādi par labām kaimiņattiecībām ar plašo kaimiņu Latvijas vara uz krietnu laiku varēs aizmirst. Bet prokrieviskā politiskā spārna darboņi, kas cer uz spožiem panākumiem nākamajās vēlēšanās un kirilicu oficiālās rakstības statusā, var berzēt rokas, jo kārtējā smadzeņu skalošanas terapija izdevusies gana iedarbīga. Līdztekus visiem filmā iekļautajiem murgiem aktuāls ir arī kāds cits jautājums, proti, cik tālu savās izdarībās var iet Saeimas deputāti. Pirmkārt, filmas, kas stabili pretendē uz nacionālā naida kurinātājas lauriem, izrādīšana notika Saeimas namā, ko būtībā var pielīdzināt publiskā nama atvēršanai baznīcā. Otrkārt, to darīja ne jau no rietumiem iesūtīti spiegi provokatori, kas uzdevušies par bufetniekiem, bet gan (turklāt paši savās telpās) šā brīža deputāti no tā saucamās “bitenieku” frakcijas. Tātad cilvēki, kas līdz ar tautas priekšstāvju statusa iegūšanu devuši solījumu strādāt Latvijas labā, taču tā vietā daudz redzamāks ir viņu devums tajā, ko nevar nosaukt citādi kā vien par pretvalstisku darbību. Vai varam būt droši, ka tajos pašos kabinetos ar laiku netiks izplānots, piemēram, masveida “dzertiņš” ar nekārtībām Doma laukumā, Staļina un Gēbelsa slavēšanas kampaņa vai vēl viens “baigais gads”?
