Melo tie, kas saka – pie mums nav zemes dzīļu bagātību.
Melo tie, kas saka – pie mums nav zemes dzīļu bagātību. Un, lai gan līdz šim galvenokārt tika urbts jau urbtajā, tas ir, uzņēmīgākie riskētāji nesankcionēti pieslēgušies maģistrālajam naftas vadam, tādējādi sevi piepulcinot zemes dzīļu «apsaimniekotāju» un noziedznieku kastai, viņiem ir domubiedri, kas ir gatavi rakt dziļāk – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.
Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot bezcerībā. Laiku pa laikam viņš pieķeras kādai idejai, kas liekas kā panaceja pret visām likstām: nez no kurienes rodas jauni spēki, ticība, un viņš aumaļām pakļauj savu nākotni vilinājumam, kas bieži vien izrādās kārtējā mirāža.
Tomēr attiecībā uz naftu daudzus gadu desmitus baumotais izrādījusies patiesība: melnais zelts zem mums ir. Turklāt tik kvalitatīvs, ka esot noziegums tādu mantu izniekot kaut kādā benzīnā, vienīgi – pārstrādāt augstvērtīgās smērvielās. Ja spriež globāli, tieši augstvērtīgām industriālajām eļļām pieder noteicošais vārds daudzās nozarēs, protams, autotransportu ieskaitot. Un, kazi, piedzīvosim, ka mučele gultņu smēres būs dārgāka par sviesta vezumu.
Šajā vietā vajadzētu sist plaukstas un līksmot, ka beidzot arī Latvijas iedzīvotājus piemeklējusi debesu manna, ka nu nāks tautai jauni laiki, nu būs tauta bagāta. Jo pat skolas bērniem zināms, ka neviena naftas ieguvēja valsts pasaulē nav trūcīga.
Sešdesmito gadu otrajā pusē Kurzemē notika vērienīgi izpētes darbi. Lai gan seismogrāfiskie mērījumi pārsvarā uzrādīja vien labi ja naftas smaku, Kuldīgas apkaimē tomēr tika uziets arī pats sakrālais šķidrums. Salīdzinājumā ar toreizējās varenplašās neizmērojamajiem atklājumiem Rietumsibīrijā atradnes Kurzemē tika reģistrētas un klasificētas kā ārpusbilances, tas ir, tādas, kuru izmantošana nav valstiski izdevīga. Sīka vienība. No tolaik izdarītā kontrolurbuma tomēr «izspieda» pāris lāšu šķidrā dārguma, ko mēģenē pompozi cēla priekšā kā «velti» Latvijas komjauniešu kārtējam kongresam.
Mūsdienās domāšana kļuvusi citāda: izdevīgi darīt visu, kas nestu peļņu. Nafta to var nodrošināt, tāpēc – jāmeklē. Kaimiņvalstu pieredze apliecina, ka Baltijas jūra patiesībā veido it kā otro stāvu citai – naftas jūrai. Turklāt šelfā naftas atradņu apgūšana esot vienkāršāka un izdevīgāka nekā uz sauszemes. Speciālisti lēš, ka Latvijai piederošajos Baltijas jūras ūdeņos līdz naftas slānim ir tikai kādi divi kilometri, Kuldīgas apkārtnē ceļš līdz pazemes Klondaikai esot garāks.
Tomēr kas ir pāris kilometru uzņēmīgam cilvēkam? Turklāt mūsu valstī, kur no kopumā izdarītajiem un pēc tam ar betonu vai līdzīgiem paņēmieniem aizzieģelētajiem apmēram 10 naftas kontrolurbumiem viens tomēr «palicis aizmirsts», tāpēc kāda pagasta atjautīgie iedzīvotāji krietni ietaupīja uz kurināmā rēķina, aukstajā gadalaikā sildoties ar melno zeltu, ko veiksmīgi kurināja vietējā katlumājā. Tas laikam ir pirmais Latvijas naftas saimnieciskas ieguves piemērs. Tam varētu sekot citi, jo pašreizējā likumdošana lielvalstī Latvijā līdzīgi citai lielvalstij – ASV – paredz, ka zemes dzīļu bagātības pieder zemes īpašniekiem. Tāpēc nevar uzskatīt par pārkāpumu, ka, piemēram, par savā teritorijā padomju laikos ierīkotā artēziskā urbuma ūdens izmantošanu zemes pleķa saimnieks ir tiesīgs prasīt samaksu. Ka pagasta iedzīvotāju makus «slauc» persona, kas privatizējusi zemes strēmeli ar visu ūdenstorni. Ka…
Nevienā citā Eiropas valstī tā nav: tur zemes dzīļu bagātības ir nacionālais īpašums, un tā pret to arī izturas. To nepārdod.
Latvijas valstsvīri nevar pārkāpt, pirmkārt, pagājušā gadsimta sākumā (pirmās brīvvalsts laikā) pieņemto un joprojām darbojošos likumu par īpašuma tiesībām, kas minēto kāzusu pieļauj. Otrkārt, viņi nespēj pārkāpt paši savām ambīcijām, iespējai nopelnīt un vienlaikus arī valdības tēlam, lai ātri izšķirtos un reizi par reizēm pieņemtu viennozīmīgu likumu. Vieglāk un vienkāršāk ir stiept gumiju, nogaidīt ar zemes dzīļu piederības definēšanu un «pagaidām» aizbāzt jau izdarītos kontrolurbumus.
Vieglāk ir pieņemt lēmumus par šelfu: tam nav privātīpašnieku, tas vismaz pagaidām tiešām ir visas valsts īpašums. Tāpēc samērā ātri – tikai pēc pusgada (ar astīti), kopš tika ieslēgta zaļā gaisma naftas meklēšanai mūsu teritoriālajos ūdeņos, – oficiāli arī ir izsludināts konkurss par naftas ieguvi un meklēšanu Baltijas jūrā. Plašāku starptautisku skanējumu šis mūsu valdības solis gūs rīt Londonā, kur naftas biznesa pārstāvji tiks iepazīstināti ar ģeoloģisko informāciju un naftas ieguves nosacījumiem (mums pašiem zināšanu, spēku un naudas par maz). Precīzāk – izsludināti divi konkursi: viens par jau zināmo naftas iegulu izpēti un (ja tās izrādīsies komerciālas) ieguvi, otrs par Latvijas teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās zonas ģeoloģisko izpēti, lai noskaidrotu, «kas guļ jūras dibenā». Ja konkurss radīs interesi, ja ārzemju firmas uzņemsies naftas meklēšanas finansēšanu un risku un ja, galu galā, veiksies, turpmāk kāda kompānija arī gūs peļņu. Tad Latvija par katru jēlnaftas tonnu iekasēs procentus. Ja neveiksies… Konkursa rīkotāji apgalvo: tad necietīs Latvija, bet gan zaudējusī kompānija.
Šķiet jauki bez gala: veiksmes gadījumā Latvijas kontūras Baltijas ūdeņos līdzīgi sētas mietiem apzīmēs naftas torņi, sūkņi pumpēs naftu uz (visticamāk) Rietumiem, mūsu valsts kasē plūdīs zelta tērcīte, un ieguvēji būs… Jā, kas tad būs ieguvēji? Ārvalstu firma? Pašmāju reņģēdāji? Daži krānu regulētāji? Nav īsti skaidra bilde. Lūk, ja naftas tornis atrastos kādā sakņudārzā, tad būtu skaidrs kā akā: kam tā pieder, tas smeļ, tam arī visa peļņa.
Pat skolas bērniem zināms, ka neviena naftas ieguvēja valsts pasaulē nav trūcīga. Cerēsim, ka arī mēs drīz savu nātno bikšu ķešās varēsim skandināt kaut sīknaudu no kopējās lādes.
