«Pusi apzinātās dzīves esmu melojis, līdz viss nonāca tiktāl, ka pats saviem meliem sāku ticēt», atceras Vitālijs (vārds mainīts), kas tikko sagaidījis savu trīsdesmito dzimšanas dienu.
«Pusi apzinātās dzīves esmu melojis, līdz viss nonāca tiktāl, ka pats saviem meliem sāku ticēt», atceras Vitālijs (vārds mainīts), kas tikko sagaidījis savu trīsdesmito dzimšanas dienu. Kā jau daudziem, arī Vitālijam lielākie nedarbi, kas brīžiem pat balansējuši uz likumības un nozieguma robežas, risinājās pēc pamatskolas. Taču līdzīgi citiem arī viņš iestājās vidusskolā, ko būtu daudzmaz sekmīgi pabeidzis, ja vien pēc desmitās klases neuznāktu kaut kāda hormonu vētra, kas visu «salaida dēlī».
«Lai cik rūpīgi esmu centies analizēt savu bezatbildīgāko jaunības lēmumu, joprojām nespēju saprast, kā pēkšņi desmitajā klasē varēju pamest vidusskolu. Liekas, kad piekritu un pat aktīvi atbalstīju sava drauga lēmumu mest mieru mācībām, man bija uznācis prāta aptumsums,» secina Vitālijs. Ar draugu viņam bijušas ļoti labas un biedriskas attiecības. «Mēs abi sevi neuzskatījām par īpašiem skaistuļiem, lai neteiktu vairāk, varbūt tādēļ arī daudz necentāmies sevi padarīt pievilcīgākus un iekārojamākus pretējā dzimuma acīs. Samierinājušies ar domu, ka nekad nebūsim meiteņu mīluļi, meklējām citādas izklaides iespējas, un par vienu no tādām kļuva ūdenstūrisms. Tā nu mēs saķīlējām laivas un, meklējot piedzīvojumus, izbraukājām ne tikai tuvējās, bet arī tālākās Latvijas upes. Protams, drīz vien noskaidrojās, ka šāda laika pavadīšana ir daudz patīkamāka un interesantāka nekā mācīšanās, tādēļ vienojāmies, ka vidusskola ir nekam nevajadzīga un tā jāpamet. Runāts – darīts. Drīz pēc lēmuma vienbalsīgas pieņemšanas visi dokumenti no vidusskolas bija izņemti,» atceras Vitālijs.
Kādu laiku dzīve tiešām bija īsta idille, no kuras «uz zemi» abus jauniešus novilka tikai vecāku jautājumi. Visu vasaru pavadījuši ritenim mugurā, jaunieši jutās ļoti labi, taču vecāki arī nebija nekādi «vakarējie» un saprata, ka zēni skolu pametuši. Nākamais, kas sekoja pēc aizdomu izteikšanas, bija neapstrīdama prasība iestāties kādā citā mācību iestādē. Vitālijs nolēma mācības turpināt Rīgā kādā daļēji militārā skolā. «Šīs skolas novirziens mani tiešām interesēja, tādēļ sākumā pakļauties vecāku prasībai nebija īpaši «sāpīgi». Taču, tad atklājās, ka būs jāstaigā formā (izrunājot šo vārdu, Vitālijs ļoti saviebjas – autora piezīme), un mana attieksme krasi mainījās. Protams, šajā situācijā pats vienkāršākais protesta veids bija «bastošana», tādēļ, jau sākot ar pirmo mācību dienu, neapmeklēju stundas,» tā Vitālijs. Katru rītu, maldinot vecākus, viņš laikus cēlies augšā, lai it kā dotos uz skolu, bet patiesībā klaiņojis pa pilsētu un apciemojis savu draugu. Vecākiem aizdomas par dēla izdarībām radās apmēram divus mēnešus vēlāk. Vitālijs atceras, ka pēc kaunpilnas atzīšanās sekojusi piedošanas lūgšana un solījumi, ka viņš tomēr iegūs vidējo izglītību. «Loģiski, ka pēc otrā gadījuma vecāku ticība maniem vārdiem bija stipri vien mazinājusies, tādēļ, lai būtu pilnīgi droši, ka es tiešām aizbraukšu līdz skolai, viņi brauca man līdzi. Pēc ilgākas skolas vadības lūgšanas un pierunāšanas man tika dota vēl viena iespēja – neraugoties uz to, ka mācību gads jau sen bija sācies, man atļāva jau tūdaļ sākt izglītošanos 11. klasē. Likās, ka beidzot viss būs kārtībā, taču tad atkal tā drausmīgā sieviete lauzītā latviešu valodā sāka runāt par formu… Lai cik neticami tas neizklausītos, arī šajā reizē es ignorēju vecāku brīdinājumus un uz skolu nebraucu,» nopūšas Vitālijs.
Tā tika «nobumbulēts» viss gads. Pēc ilgākas neredzēšanās viņš saticies ar draugu un nu tik sākušās «atrakcijas». «Aiz gara laika mēs līdztekus automašīnas uzbūves un vadīšanas apguvei veicām arī dažas ne pārāk likumīgas darbības. Piemēram, tagad es ļoti labi zinu, cik vienkārši ir ar akmeni izdauzīt dzelzceļa luksoforus, kāds efektīgs troksnis rodas no lifta kabīnē piestiprinātām sprāgstošām vielām. Tajā laikā man tika nozagts arī velosipēds un, atriebjoties ļaundarim, kopā ar draugu pats pāris divriteņus nospēru. Tie gan bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, un var uzskatīt, ka, tos nozogot, mēs rūpējāmies par drošību uz ceļiem – nevarēja zināt, kurā brīdī tie būtu pa detaļām izjukuši,» sevi attaisno nu jau pieaugušais vīrietis. Viņš atzīst, ka paša izdarības bijušas vienkārši briesmīgas, taču tajā laikā viss licies citādi – ne tik nopietni un bīstami. Šī pārliecība mainījusies pēc nokļūšanas Nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē.
Taču, protams, Vitāliju mocīja ne tikai domas par to, ko jaunu un interesantu pastrādāt, bet arī vecāku pārmetumi. Drīz vien viņš bija spiests meklēt sev darbu, ko atradis kādā vairumtirdzniecības bāzē. «Man tika uzticēts godpilnais sarga darbs. Protams, tas nekāds aizraujošais nebija, taču bāzē man bija pieejams dators. Es pēc savas dabas esmu diezgan zinātkārs, tādēļ azartiski ķēros klāt līdz šim nezināmajam tehnoloģijas brīnumam. Drīz vien man tā darbības principi un iespējas bija labi zināmas. Tā kā man bija saglabājušās arī ļoti labas attiecības ar kādu bijušo skolotāju, viņš man ļoti daudz iemācīja. Taču kāda pārpratuma dēļ no darba vairumtirdzniecības bāzē vajadzēja aiziet. Būtu meklējis jaunas iespējas strādāt, taču atnāca pavēste par iesaukšanu armijā un uz pusotru gadu no visām ikdienas un dzīves likstām biju izrauts,» atceras Vitālijs. Arī armijā viņam veicās diezgan labi. Bija iespēja uzzināt daudz tiešām noderīgu lietu, tādēļ atgriežoties darbu sameklēt nebija īpaši grūti. «Kādu laiku gan man bija jāstrādā melnās miesās, bet tad izdevās sameklēt ekspeditora darbu kādā citā uzņēmumā. Tajā es iekārtojos, pateicoties paziņam, un, runājot pilnīgi atklāti, ātri vien iekaroju darbinieku simpātijas. Tādēļ uzņēmumā nostrādāju nevis vienu mēnesi, kā sākumā bija plānots, bet gan ļoti ilgu laiku. Drīz mani pienākumi kļuva krietni atbildīgāki un respektablāki,» tā Vitālijs. Pirmā reize, kad sevi lika manīt visai «švakā» izglītība, bija apmēram pēc gadu ilgas strādāšanas. «Lai arī uzņēmums salīdzinoši sekmīgi bija strādājis jau gandrīz divus gadus, tajā ne tikai lielos apmēros valdīja dubultā un pat trīskāršā grāmatvedība, bet arī netika pildītas darba likumu normas. Taču tad tika pieņemta kāda enerģiska sieviete, kas uzņēmās lietvedes funkcijas. Loģiski, viņai vajadzēja savākt datus par visiem darbiniekiem, un prasīti tika arī dokumenti par izglītību. Es nezinu, vai man pēkšņi gribējās izlikties labākam nekā esmu patiesībā vai arī likās nepieņemami uzrādīt pamatskolas atestātu. Un tad es izdarīju otru lielāko kļūdu savā mūžā – pats pagatavoju papīru, kas apstiprināja, ka esmu ieguvis vidējo izglītību. Kopš tā brīža ir pagājis ļoti ilgs laiks un, protams, diendienā melojot, arī man pašam radās pārliecība, ka esmu ieguvis vidējo izglītību,» atzīst Vitālijs. Pavisam nejauši viņš satika kādu meiteni, ar kuru tikpat nejauši izveidojās ilgstošas un noturīgas attiecības. «Mēs esam ļoti atklāti viens pret otru, un, liekas, nav lietu, ko viņa par mani vai es par viņu nezinātu. Taču tā arī nespēju atzīties par savām jaunības, jāatzīst stulbajām, izdarībām. Laikam jau meliem agri vai vēlu ir jāatklājas. Izrādās, draudzene ļoti labi pazīst manu skolas laiku draugu. Nesen, viņiem runājot par darba lietām, draugs pieļāvis, ka nebūšanās ar priekšniecību vainojams tas, ka viņam ir tikai pamatskolas izglītība. Draudzene par šo atklājumu jutās pārsteigta. Turpinot sarunu, draugs apstiprināja, ka arī man nav vidējās izglītības, līdz beidzot šokēts bija gan viņš, būdams pārliecināts, ka tik tuvam cilvēkam es jau sen visu esmu izstāstījis, gan arī viņa. Kad meitene, man acīs skatīdamās, tā arī pajautāja: «Kāpēc tu man nepateici par savu izglītību?» jutos līdz izmisumam pretīgi – galu galā viņai tas nebija jāzina! Taču visu mierīgi izrunājām, un viss nostājās savās vietās,» stāsta Vitālijs.
Vīrietis atzīst, ka, vecāku skubināts, palaikam esot nolēmis vidējo izglītību iegūt vakarskolā, taču vai nu laika pietrūcies, vai nav bijusi spiesta vajadzība. Tā šī doma palikusi nerealizēta. Taču kopš septembra Vitālijs strādā kādā Latvijas un Dānijas kopuzņēmumā. Tā direktoru pilnībā apmierinājusi viņa darba pieredze un zināšanas, taču esot doti nepārprotami mājieni, ka nepieciešams arī dokuments par augstākās izglītības iegūšanu. «Protams, dievojos, ka jau nākamgad stāšos augstskolā, taču zināju – ar viltotu vidusskolas atestātu mani nekur neņems pretī. Tādēļ nu jau pavisam stingri esmu nolēmis iegūt legālu dokumentu par vidusskolas beigšanu,» atzīst Vitālijs.
Izvērtējot notikušo, viņš atzīst, ka pieļāvis daudz lielu kļūdu, kas atstājušas iespaidu arī uz turpmāko dzīvi. Ja tagad viņam būtu iespēja vēlreiz izdzīvot pēdējos 15 gadus, viņš noteikti vidusskolu nepamestu, līdz ar to nebūtu arī jāvilto atestāts. Taču viņam ir arī nepatīkami, ka mūsdienās vienīgais, kas interesē darba devēju, ir «lapele» par augstākās izglītības iegūšanu. «Izglītība ir ļoti svarīga, taču ne mazāk būtiskas ir zināšanas, ko sniedz darba pieredze, kas dažam labam pamatskolas absolventam var būt daudz labāka nekā augstskolas studentam,» tā Vitālijs. Taču, apdomājot sacīto, viņš piebilst, ka tagadējiem vidusskolēniem labāk izglītību iegūt, lai vēlāk nav jāpiedzīvo daudz nepatīkamu pārpratumu, pat melu. «Galu galā arī tad, ja tu esi ļoti gudrs, darba devējs labāk izvēlēsies mazāk profesionālu, bet izglītību ieguvušu padoto,» tā Vitālijs.
Secinājumi:
* sākot melot jāapzinās, ka, iespējams, jāmelo būs visu mūžu;
* pat visprofesionālākā melošana atklājas;
* vecākiem savu bērnu vairāk jāuzmana un jāmāk piespies tiesākto izdarīt līdz galam;
* mūsdienās vienīgais, kas interesē darba devēju, ir papīrs par augstākās izglītības iegūšanu.
