Ja ir vēlme, iespēja un motivācija doties apceļot tālo Austrāliju, iesaku ņemt atvaļinājumu vismaz mēneša garumā, vislabāk divu, vai vispār pārcelties tur uz kādu gadu. Nokļūšana uz šo kontinentu vien prasa apmēram diennakti, tāpēc ar nedēļu vai divām noteikti nepietiks, lai pat gūtu kādu priekšstatu par šo milzīgo valsti.
Itālija vai Austrālija?
Austrālijas ceļojums pie manis atnāca ļoti spontāni. Tobrīd vēl studēju bakalauru un nolēmu izmantot “Erasmus” piedāvātās iespējas – doties studiju apmaiņas programmā uz vienu, rudens, semestri. Nokārtoju visus nepieciešamos dokumentus, lai mācītos Neapolē, Itālijā. Tuvojās skolas laiks, bija jau augusta vidus, un septembra sākumā jālido uz Itāliju, bet es vēl nebiju atradusi sev dzīvesvietu, kuru pusgadu varētu saukt par savām mājām. Tomēr īpaši par šo faktu nebiju satraukusies. Likās, ka viss gan jau kaut kā pats sakārtosies. Un tā arī notika, tikai pilnīgi neparedzētā veidā.
Tā kā es biju nolēmusi pamest Latviju uz vairākiem mēnešiem, mans draugs izdomāja, ka arī izmantos laiku lietderīgi un dosies uz Austrāliju sērfot kopā ar savu labāko draugu. Diemžēl viņa labākajam draugam netika piešķirta vīza, bet biļetes turp un atpakaļ jau bija nopirktas. Ko darīt? Lidot uz Austrāliju uz veselu mēnesi vienam pašam? Baigi vientulīgi. Pēkšņi vienā vakarā viņš saka: lido ar mani uz Austrāliju! Kāda Austrālija, man tūliņ ir jālido uz Itāliju, viss jau ir nokārtots! Bet tad es kādu mirklīti apdomājos un sapratu, ka uz Itāliju var vienkārši aizlidot jebkurā nedēļas nogalē, ar vienu tiešo lidojumu. Bet piedāvājums veselu mēnesi pavadīt otrā pasaules malā – tas nemaz nav tik ikdienišķi. Lidojam!
Diennakts debesīs
Lai tiktu līdz Melburnai, bija nepieciešami trīs pārlidojumi. Pirmais pavisam īss, tikai divu stundu garumā līdz Berlīnei, no turienes tālāk sešu stundu lidojums uz Abū Dabī un tad garais, 13 stundu lidojums pāri Indijas okeānam. Tātad 21 stunda gaisā, un tam jāskaita klāt papildu laiks, kas jāpavada lidostā. Kopā turp un atpakaļ jārēķinās ar divām diennaktīm. Bet lidmašīnā pavadītais laiks arī ir jauks, īpaši pārokeāna lidojumā – cenā automātiski ir iekļautas ēdienreizes, dzērieni, uzkodas, var skatīties filmas un seriālus, piešķir pledus, nelielus spilvenus, ausu aizbāžņus, acu maskas, zobubirsti un maziņu zobupastu. Pirmoreiz lidoju tik milzīgā lidmašīnā – trīs pasažieru krēsli labajā pusē, eja, viduszonā četri krēsli, eja un atkal trīs krēsli, no lidmašīnas sākuma beigas nemaz nevar saskatīt.
Kājām gaisā
Sajūtas, nolaižoties Melburnas lidostā, bija patiesi dīvainas. Apziņa, ka esi pārlidojis pāri puszemeslodei, tur septembra vidū tikko ir sācies pavasaris, pulkstenis rāda astoņas stundas uz priekšu, mašīnas brauc pa otru pusi, viss liekas mazliet ačgārni. Protams, tas bija pirmais iespaids, bet jaunajam diennakts režīmam adaptējos diezgan ātri.
Pirmās dienas pagāja, iepazīstot Melburnu, kas ir otra lielākā pilsēta Austrālijā, Viktorijas štata galvaspilsēta. Tā ir metropole ar augstiem debesskrāpjiem, plašiem, zaļiem parkiem, lielāko tramvaja sistēmu pasaulē un ļoti raibu etnisko sastāvu. Šajā pilsētā ir augstākais skatu punkts dienvidu puslodē “Eureka Skydeck” jeb debesu klājs “Eureka”. Nopērkot biļeti, ar liftu mazāk nekā minūtes laikā ir iespējams uzbraukt uz 88. stāvu 285 metru augstumā. No turienes patiešām var redzēt ļoti, ļoti tālu. Interesanti, ka šī debesskrāpja pēdējo desmit stāvu logi ir apzeltīti ar 24 karātu zeltu, kas atmirdz saulē, un to var redzēt gandrīz jo jebkuras vietas pilsētā.
Trīs štatiem pāri
Raksta nosaukums vēsta, ka ceļojums tika pavadīts uz riteņiem. Maršruts bija skaidrs – visa Austrālijas austrumu piekraste no Melburnas līdz paradīzes nostūrim Nūsai (Noosa Heads) un atpakaļ, beigās aizbraucot līdz Lielajam Okeāna ceļam (Great Ocean Road). Ceļojuma laikā tika noripoti ap pieciem tūkstošiem kilometru, šķērsoti trīs štati – Viktorija, Jaundienvidvelsa un Kvīnslenda – un iegūts neticami daudz iespaidu. Tomēr vislabākais šajā visā ir tieši transports, ar kuru pārvietojāmies.
Tiešsaistē bijām pasūtījuši baltu busiņu, kurš aprīkots ar nelielu virtuvīti un matračiem. Kad ieradāmies pakaļ transportam, saņēmām nevis baltu busu, bet lielu pārsteigumu. Izrādās, ka šajā mašīnu īres vietā strādāja ļoti kreatīvi cilvēki un vairākus savus autotransportus bija dažnedažādi nokrāsojuši. Mums tika slavenās multenes “Skubijs Dū” mistēriju mašīna. Tas pavisam noteikti bija gada komiskākais notikums. Lai cik šokēti mēs nebijām, mašīnu paņēmām un atlikušo mēnesi pārvietojāmies, iepriecinot gan sevi, gan citus. Cilvēki bieži sauca, māja, gribēja nofotografēties ar šo nepārspējamo auto.
Maģiskā mistēriju mašīna
Nekad agrāk nebiju devusies tik garā “road trip” jeb ceļojuma braucienā. Tas prasīja diezgan daudz pielāgošanos, bet dāvāja neskaitāmus piedzīvojumus. Maksimālais ātrums, kuru spēja sasniegt mistēriju mašīna, bija 100 kilometri stundā, varbūt 110. Pie tā sākumā bija diezgan grūti pierast, bet ātri sapratām, ka mums ir jāpieņem šī mašīna tāda, kāda tā ir, un jādzīvo harmonijā ar to. Droši vien tāpēc tā mūs nepievīla pat visriskantākajos ceļa posmos. Piemēram, pirmspēdējā ceļojuma dienā izlēmām, ka jāizmet neliels līkums un jāapskata 30 metru augstais Erskina ūdenskritums. Esam jau kādu laiku stūrējuši pa meža ceļu, te pēkšņi priekšā liela ceļa zīme – tālāk automašīnām ar piekabēm braukt aizliegts un citu veidu auto vadītājiem rūpīgi jāizvērtē sava transporta jauda, jo sagaidāms liels slīpums. Mēs zinājām, ka busiņš nav pats jaudīgākais, ir diezgan pilns ar mantām, turklāt drīz jau sāks satumst. Viss liecināja par to, ka mums pavisam noteikti nevajadzētu turpināt ceļu, bet man tik ļoti gribējās redzēt ūdenskritumu, likās, kad tad vēl, ja ne šoreiz!
Riskējām. Protams, tas bija pārgalvīgi. Ceļš tālāk veda strauji lejup, un bija skaidrs, ka tikt atpakaļ tiešām būs izaicinoši. Ap ūdenskritumu valdīja tāda maģiska noskaņa, sajūta kā brīnumu mežā. Atpakaļceļš kalnā sāka šķist arvien biedējošāks, bet vairs nebija, kur sprukt. Jābrauc! Mums paveicās, lai gan neiztikām bez pāris jauniem sirmiem matiem, tomēr tikām veiksmīgi augšā. Viss beidzās laimīgi, bet turpmāk šādi brīdinājumi svešā valstī noteikti jāuztver mazliet nopietnāk.
Tumsā nebrauc
Svarīgs faktors dienas ritmā bija auto nomas noteikumi: cenā bija iekļauta visu maksas ceļu izmantošana un apdrošināšana, bet tas attiecās tikai uz diennakts gaišo laiku. Tikko satumst, auto apdrošināšana vairs nav spēkā. Tādi dīvaini noteikumi, bet atlika pieņemt esošos apstākļus, un tiešām, kolīdz iestājās tumsa, nebraucām. Tas saistīts ar to, ka naktī lielākā daļa Austrālijas iemītnieku sāk līst ārā no savām alām, migām, slēptuvēm un skrien uz ceļiem, kas apdraud satiksmes drošību. Vislielākais drauds ir ķenguri – Austrālijā dzīvo 25 miljoni iedzīvotāju un apmēram 50 miljoni ķenguru, turklāt tie var izaugt līdz pat diviem metriem, un to lēkšana uz ceļiem ir biežākais ceļu satiksmes negadījumu iemesls Austrālijā. Pirmā un vienīgā reize, kad braucām tumsā, bija tajā pašā ūdenskrituma vakarā. Patiesi bija tā, kā stāstīts, – bariem ķenguru ceļa malās un arī uz ceļa. Līdzīgi kā Latvijā, kad brauc uz laukiem un redz govju ganāmpulkus, tā tur bija ķenguri. Nācās skaļi izmantot auto skaņas signālu, lai tie aizlēktu prom no ceļa, cerībā, ka viņi nesadusmosies.
Dzīve mašīnā
Lai gan pāris reizes izmantojām tiešsaistes platformu “Airbnb”, kur ļoti ērti var atrast mājokli sev vēlamajā lokācijā, pārsvarā nakšņojām mistēriju mašīnā. Šī busiņa aizmugurē bija ierīkota neliela virtuves zona ar izlietni, viena vai divu riņķu plītiņa, daži trauki. Priekšā divas sēdvietas, bet viss pārējais bija transformējama viesistaba/guļamistaba. Naktī varēja izklāt matračus un gulēt gandrīz kā apartamentos, dienā visu savietot iebūvētajās kastēs un mašīnā pa vidu pat uztaisīt ēdamzonu ar galdu un soliem.
Pārsvarā nakšņojām treileru parkos, slēgtā teritorijā ar dušu un ugunskura vietu, bet bija arī dažas piedzīvojumu pilnākas naktis, kad palikām meža vidū, kas bija diezgan bailīgi, kādas mazas pilsētiņas nomalē un stāvlaukumā Sidnejā ar skatu uz jahtu piestātni. Bija dienas, kuras tika pavadītas tikai braucot. Garo pārbraucienu laikā daudz lasīju informāciju par vietējiem dzīvniekiem, dabu, apskates objektiem.
Turpinājums nākamajā numurā
