Lai arī latviešus var uzskatīt par mazu tautu, tai netrūkst savu drosminieku un varoņu. Arī kalnos kāpšanā. Un līdzās sportistiem un māksliniekiem viņi ir Latvijas lepnums.
Lai arī latviešus var uzskatīt par mazu tautu, tai netrūkst savu drosminieku un varoņu. Arī kalnos kāpšanā. Un līdzās sportistiem un māksliniekiem viņi ir Latvijas lepnums.
Ilgvars Pauls ir sasniedzis virsotnes gandrīz pusei no 14 «astoņtūkstošniekiem», vairāki latvieši ir uzkāpuši Everestā – tas būtu jāzina ikvienam Latvijas iedzīvotājam tāpat kā hokejistu vai mūziķu panākumi. Par visai netradicionālu kalnoskāpšanu stāsta arī apgādā «Madris» klajā nākusī Bruno Šulca grāmata «Uzdrīkstēšanās būt pašam sev», kuras autors trīs piegājienos ar speciāli šim nolūkam konstruētu velosipēdu uzkāpis Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā un dabas radīto iespēju robežās nobraucis no tā. Bruno Šulcs sevi neuzskata par profesionālu alpīnistu, un, šķiet, grāmatas lasītāji par to var pārliecināties paši.
Par grāmatas autoru drīzāk var runāt kā par «profesionālu» dēkaini, kuram mērķi sasniegt netraucē pat kritiens no kalna un smaga galvas trauma, pēc kuras, ārstējošā ārsta vārdiem runājot, no desmit cilvēkiem izdzīvo viens. Bruno Šulcs izdzīvo, par savu dzīvību viņš var pateikties kāpiena ceļabiedram Elbrusa apkaimē dzīvojošajam Valentīnam Aivāzovam, kas no mātes puses ir latvietis.
Grāmata visvairāk adresēta tiem cilvēkiem, kuriem nav nekā garlaicīgāka par siltas tējas dzeršanu, vakaros skatoties televizoru. Grāmata zināmā mērā ir vērsta pret ikdienas garlaicību, paužot domu, ka ikvienam jābūt savam Sapnim, kuru vajag īstenot, kurš nerealizēts kā smilšu graudiņš acī «grauž» piedzīvojumu meklētāja dvēseli līdz mūža galam.
B.Šulcs savā grāmatā apcer arī pašrealizācijas problēmas – grūti vienmēr darīt to, kas pašam patīk. Psiholoģiski grūti pārvarēt problēmas, kas rodas ceļā uz nosprausto mērķi. Arī pats grāmatas autors nav nekāds izņēmums. Pēc pārciestā kritiena grūtībām un smagās operācijas viņā uzplaiksnī aizvainojuma ēna pret savu glābēju Valentīnu. Un šis aizvainojums saplok tikai ar gadiem. Vienkārši grūti visur un vienmēr būt īstam cilvēkam – par to arī ir šis vairāk nekā 200 lappušu garais stāsts.
