Katru gadu rakstām par mūsu novada tradīciju atzīmēt latviešu strēlnieku varonību un piemiņu 1916./1917. gada Ziemassvētku kaujās.
Katru gadu rakstām par mūsu novada tradīciju atzīmēt latviešu strēlnieku varonību un piemiņu 1916./1917. gada Ziemassvētku kaujās. Tās prasījušas četrus tūkstošus, pēc citiem avotiem, pat astoņus tūkstošus latviešu strēlnieku dzīvību, un šī vieta kļuvusi par tādu kā vīrišķības pārbaudes vietu mūsu jauniešiem.
Ziemassvētku kaujas apdziedātas Aleksandra Čaka “Mūžības skartajos”, literāri smalki aprakstītas Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī”, spēcīgiem kino izteiksmes līdzekļiem parādītas pēc Viļa Lāča romāna motīviem veidotajā Rīgas kinostudijas daudzsēriju filmā “Zītaru dzimta” un daudzos citos daiļdarbos. Bet viens ir lasīt un skatīties, kas cits – izjust. Mēdz sacīt – lai saprastu dzeju, jāapceļo dzejnieka dzimtene. Pēc tādas analoģijas iznāk, ka patriotiski noskaņotam vīram, lai dziļāk izprastu mūsu strēlnieku vēsturi, der kādu laiku, vēlams ekstremālos apstākļos, pavadīt viņu cīņu vietās.
Pirms nedēļas latviešu strēlnieku Ziemassvētku atceres pasākumā pie viena no atmiņu ugunskuriem dažus vārdus pārmiju ar kādu ražena auguma vīru, kas stāvēja, cik iespējams, tuvu karstajām liesmām. Izrādās, viņš uz sarīkojumu bija nācis kājām no Valgundes pagasta tā gala, savus kilometrus divdesmit. Sniegainajā meža ceļā, kas vedis gar vairākām Voldemāra Birznieka ierīkotajām latviešu strēlnieku piemiņas zīmēm, samērcējis drēbes un nu pie ugunskura vēlējās apžāvēties. Droši vien mājup Jelgavā šis vīrs tika ar siltu autobusu, ko rajona Padome par brīvu bija sarūpējusi piemiņas sarīkojuma dalībniekiem.
Taču tie, kas Ziemassvētku kauju apstākļiem gribēja pietuvoties vēl ciešāk, Ložmetējkalna pieminekļa apkārtnē bija sacēluši teltis. Tās bija gan skautiem, gan Latvijas Kara vēstures kluba, gan arī Zemgales Latviešu strēlnieku apvienības dalībniekiem. “Ziņas” tuvāk aprunājās ar diviem šo telšu iemītniekiem.
Jānis Eglītis ir Zemgales Latviešu strēlnieku biedrības jauniešu kopas vadītājs. Pēc Jelgavas Amatniecības vidusskolas beigšanas puisis studē LLU, būs kokapstrādes inženieris. Par strēlniekiem aizdomāties viņam likušas vēstures mācību stundas pie skolotāja Margoņa Zīberta. 2003. gadā Jānis atradis ceļu uz toreizējo Latviešu strēlnieku apvienības Jelgavas nodaļu. Tās vadītājs Norberts Vizulis atbalstījis Jāni viņa centienos izveidot organizācijā jauniešu kopu. Savukārt tai, lai pastāvētu, vajadzīgi kopīgi interesanti pasākumi.
Šogad uz Ložmetējkalnu puisis ar saviem organizācijas biedriem Valdi Veidemani, Ivaru Nasteviču, Arti Bērziņu un Rikardo Platenbergu devušies pagājušās sestdienas rītā. Uzcēluši telti, ierīkojuši nometni, dziedājuši. Ņēmuši palīgā arī dziesmu grāmatas, ja vārdi piemirsušies. “Ziepes jau nu nevārījām,” atceroties Ložmetējkalnā pavadīto diennakti, saka Jānis. Piebilstot par viņa militāro hobiju – mājās vecākiem diez kā nepatīkot, ka dēls armijas lietas izmanto sadzīvē. Arī uz sarunu ar “Ziņām” viņš bija atnācis zaļā karavīru lakatā, zābakos, ar zaldātu mantu maisu pār plecu. Tā, viņaprāt, ir ērti. Jānis pat vāc karavīru lietu kolekciju – ķiveres, somas un citi aprīkojuma priekšmeti viņam jau ir tādi, ka var padižoties arī draugiem. Veco kara mantu kolekcionēšanai viņu labvēlīgi ietekmējis Latvijas Kara vēstures kluba dalībnieks jelgavnieks Raimonds Valters, kas arī šogad bija Ložmetējkalnā.
Piekto daļu no līdzšinējās dzīves 15 gadiem Oskars Ločmelis vadījis kā Tērvetes novada 41. skautu vienības kopnieks. Kā viņš stāsta, skautiem jāievēro desmit rakstītu likumu par draudzīgumu, izpalīdzību, tēvzemes mīlestību, bet vienpadsmitais likums esot nerakstīts un skanot pavisam īsi: “Skauts nav muļķis.” Tātad centies būt cēls un izpalīdzīgs, taču vienmēr arī apzinies, cik pats esi vērts. Skautu tradicionālā ziemas nometne “Baltais vilks” Ložmetējkalnā parasti ilgst trīs dienas un divas naktis. Arī šoreiz Oskaram tā patikusi. Nometnes vadība viņu un vēl vienu skautu no kādas Rīgas vienības pat apbalvojusi ar termokrūzīti. Tas par iniciatīvu sniega tīrīšanā un krāsns kurināšanā. Ja no sešdesmit skautiem, kas piedalījās “Baltajā vilkā”, apbalvoja tikai divus, jādomā, Oskars tiešām bija labs.
Pie jaukākajiem brīžiem nometnē puisis min tikšanos ar meža zvēriem. Pildot vingrinājumu orientēšanās trasē, viņi redzējuši aļņu ģimeni un divas stirnas, kas graciozi aizlēkušas pāri stigai. Interesants piedzīvojums bijis piemiņas pasākumā, kad Ložmetējkalnā sabraukuši vairāki simti cilvēku. Oskars stāsta: “Mēs ar Miku sēdējām teltī. Draugs bija novilcis sniegā sabristos zābakus un pie krāsniņas žāvēja zeķes. Pašā vakarā sakurinājām līdz 18 grādiem, bet tobrīd pie mums temperatūra bija kādi pieci seši grādi. Pēkšņi teltī ienāca vienības vadītājs un viena sieviete. Es viņu nepazinu. Abi sēdējām un stāstījām par savas nometnes dzīvi. Brīdi mūs paklausījušies, vienības vadītājs un sieviete ko izgāja ārā. Pēc brītiņa vadītajam jautājām: “Kas tā tāda bija?” “Tā jaunā aizsardzības ministre,” atbildēja vadītājs. Mikus izbrīnīti novilka: “Ups, bet es te zeķes žāvēju.
