Brīžiem ironiski kodīgi, brīžiem sentimentāli smeldzīgi, brīžiem jestrā optimismā kūsājoši – trešdienas vakarā jelgavniekus pilsētas kultūras namā ar krietnu veselīgas enerģijas devu uzlādēja «Sīpoli». Pirms divdesmit, trīsdesmit un nedaudz vairāk gadiem tikai retais Latvijā nepazina šo Mārtiņa Brauna vadīto izcilo latviešu rokgrupu, bet, kā liecināja koncerta laikā skatītāju ne pārāk piepildītā zāle, izaugusi jauna paaudze, kam «Sīpoli» ir visai svešs jēdziens. Par to gan nav īpaši ko brīnīties, jo atšķirībā no citām to laiku grupām, kas ik pa brīdim cenšas par sevi atgādināt, uzstājoties vairāk vai mazāk «autentiskos» projektos, «Sīpoli» šķita apklusuši uz visiem laikiem. Savulaik «Sīpoli» bija tā laika progresīvākā un intelektuālākā grupa, kas lielā mērā ietekmēja publikas un mūzikas idejiskos kritērijus, radot mūziku, kas šodien pieskaitāma latviešu roka klasikai.Jau kopš savas zvaigžņu stundas grupa auditorijas simpātijas izpelnījusies ar trim galvenajiem spēlētās mūzikas stūrakmeņiem – tikai Mārtiņam Braunam tipiskā «rokrakstā» sacerētajām dziesmām un kompozīcijām, kurās nereti ieskanas pa ļoti pazīstamai niansei (atcerieties tēmu no kinofilmas «Aveņu vīns»?), Nika Matvejeva «vareno» plaša diapazona vokālu un pavadošā sastāva profesionalitāti.Tas viss bija klausāms arī šonedēļ notikušajā koncertā, kur kā īpašas «rozīnītes» jāizceļ «ritma mašīnistu» tandēms (dažādu laiku «Sīpolu» bundzinieki Juris Helvigs un Tālis Gžibovskis). Vecāka gadagājuma klausītājiem gan pietrūka Aivas Braunas vokāla un azarta, bet jauno dziedātāju trio pirms «nieka» divdesmit gadiem dzirdētajam skanējumam brīžiem piešķīra svaigas nianses.Trešdienas koncerts pierādīja, ka «Sīpoli» joprojām ir tikpat veselīgi kā laikos, kad «mēs augām… un zāle bija zaļāka». Kas attiecas uz grupas ziedu laiku repertuāru, tas ir tikpat aktuāls arī mūsdienās. Katra dziesma ir vesels stāsts, ne velti lielākā daļa «Sīpolu» repertuāra radusies kā teātra mūzika ar savu sižetu un dramaturģiju. Kā senāk – no svītas «Alberts», kas sākas un beidzas ar tām pašām smeldzīgajām ģitāras skaņām, līdz «Mauglim», no sirdi plosošā blūza līdz sarkastiskai ironijai.
