Laiku palaikam sevī izdzirdu skanam šīs dziesmas vārdus, kas ir kā pārdomu stunda par savstarpējo saskarsmi, kultūru, pieklājību, varbūt pat etiķeti.
Laiku palaikam sevī izdzirdu skanam šīs dziesmas vārdus, kas ir kā pārdomu stunda par savstarpējo saskarsmi, kultūru, pieklājību, varbūt pat etiķeti. Cik nozīmīgi un svarīgi šie jēdzieni ir mūsu sabiedrībā un attiecībās? Šķiet, modernais laikmets sajaucis robežas un radījis “greizo spoguļu” efektu, kad, maigi izsakoties, pārējie “pie kājas” – svarīgākā ir mana brīvība, mana pašsajūta, manas tiesības izgāzt savas emocijas, nelikties ne zinis vai norādīt un diktēt. Iespējams, tā ir tikai normāla reakcija un izlaušanās no čaulas, ko apvilka personības apspiešanas laiki, ko vislabāk atceras mūsu vecāki un vecvecāki.
Tomēr esmu pārliecināta, ka, uzspļaujot citiem, tiešā lokā spļaujam virsū sev pašiem un dzīvojam tādi apspļaudīti, nīgri un nelaimīgi. Īpaši tas jūtams tumšajā rudenī, kad melnums pa taisno spiež uz dvēseli, uzvelkot tai “eža kažociņu” – kas pieduras, tam sāp!
Nesen divas dienas pēc kārtas mans rīts iesākās tāds “sadurstīts”. Situācija banāla, un pati vien biju vainīga, tomēr… Pirmajā rītā gadījās neveiksmīgi novietot auto pie bērnudārza – nedaudz par tālu priekšā vārtiem. Esot jau pie ieejas durvīm, pamanīju, ka teritorijā cenšas iebraukt busiņš – šoferim vajadzēja “iespringt”, lai manis dēļ “izlīferētu” caur vārtiem. Tas izdevās. Aizvedusi bērnus, ātri steidzos labot kļūdu, lai vismaz izbraukšana būtu bez pūlēm, un dabūju pilnu programmu – busiņš nostājās man pretim, šoferis pīpināja un skaļi auroja. Droši vien, ja es būtu vīrietis, gāztu pa purnu, nodomāju. Otrajā rītā atkal pie vainas bija tie paši vārti. Šoreiz gan mašīnu biju atstājusi, kā vajag, bet, atgriežoties pēc tās, steidzos, aizdomājos un neaizvēru mazos vārtiņus. Man atkal uzbrēca – vīrietis.
Neviens nespēj būt perfekts, bet gribas, jo cilvēcīgi sajūta, ka esi piederīgs, labvēlīgs, pieņemts un mīlēts, ir ļoti svarīga. Un te, manuprāt, lielu lomu spēlē audzināšana, iekšējā kultūra, pieklājība un etiķete, kas ļauj visus negludumus, pirmkārt, nesākt, bet, ja nu reiz tā notiek – nogludināt. Tomēr uzskatu, ka to nav iespējams realizēt bez visspēcīgākā un motivējošākā dzinuļa – cilvēkmīlestības, ko vislabāk, starp citu, atšifrē Bībeles vārdi: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” Labs ideāls, uz ko tiekties, vai ne?
***
Daži padomi, kādam jābūt džentlmenim
– Džentlmenim jāzina, kā citiem likt justies ērti.
– Džentlmenis uzskata, ka maksa par dejošanas nodarbībām ir saprātīgs ieguldījums.
– Džentlmenis nelamājas sieviešu, bērnu vai gados vecāku cilvēku klātbūtnē.
– Džentlmenis nekad nesarunā tikšanos ar sievieti, būdams izmisumā.
– Ja džentlmenis nomaldās, viņš to atzīst un labprāt lūdz norādījumus.
No Džona Bridžisa grāmatas “Džentlmeņa rokasgrāmata”
