Kad Malnavas Lauksaimniecības skola bija pārcelta uz Pļaviņām, biežāk varēju atbraukt uz Rīgu, kur satiku universitātes studiju laika vecos draugus. Reiz man piezvanīja Leonīds Siliņš – Lonis. Tagad zināms, ka 1943. gada 22. jūlijā zvejnieku laivā “Kaija”, ko vadīja zvejnieks Jānis Ķirsis, Lonis slepus šķērsoja Baltijas jūru un Zviedrijā bijušajam Latvijas sūtnim Voldemāram Salnājam nogādāja dokumentus par nacistu un arī komunistu noziegumiem Latvijā. Tajā laikā tas bija unikāls vedums, jo patiesu informāciju par notikumiem Latvijā demokrātiskās Rietumu valstis nebija guvušas kopš 1940. gada jūnija. Atgriezies Latvijā, Lonis slapstījās Rīgā. Reiz viņš man kaut ko pastāstīja par Latvijas Centrālo padomi (LCP), ko nodibināja 1943. gada 13. augustā, kad Pārdaugavā, Zemnieku savienības līdera Ādolfa Klīves mājā, sastapās četru galveno politisko spēku pārstāvji, kam līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā piederēja demokrātiskā ceļā iegūta vara. Par LCP priekšsēdi toreiz ievēlēja Latvijas Universitātes profesoru Konstantīnu Čaksti. Studenti, tostarp mans brālis Vova, viņu ļoti cienīja un bija iesaukuši par Tuntānu.
Neatceros, 1943. gada beigās vai 1944. gada sākumā, taču tas bija ziemā, kad Lonis man sarīkoja tikšanos ar Konstantīnu Čaksti viņa dzīvoklī. Savādi, ka Arvīds Grigulis 1965. gadā Rīgā izdotajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” diezgan patiesi atveidojis šo sarunu, kurā viņš man ir piedēvējis LCP sakarnieces lomu, kādas man tolaik vēl nebija. Protams, inteliģentais rakstnieks Arvīds Grigulis pats varēja izdomāt, ko tajos apstākļos provinces skolotāja varēja runāt ar universitātes profesoru. Tomēr, kā vēlāk atklājās, Arvīds Grigulis romānu bija veidojis, izmantojot čekas apcietinātā Riharda Zandes rakstītās atmiņas.
Pēc tikšanās ar Konstantīnu Čaksti man bija konkrēts uzdevums, ko veicu ar sev uzticamiem Lauksaimniecības skolas audzēkņiem. Puiši dežurēja Pļaviņu stacijā, gaidīja, kad pienāks vilcieni ar munīciju, un zaga no tiem ieročus. Tos naktīs nesa uz manu dzīvokli stacijas tuvumā. Reizēm manā pagultē atradās vesels arsenāls. Pēc tam ieročus eļļoja, tina un nesa uz alām Daugavas krasta smilšakmens atsegumos. Tā mēs gatavojām noliktavas nākamajiem nacionālajiem partizāniem. Arī meitenes iesaistījās šajā darbā – kaltēja sausiņus un gatavoja sanitārās paciņas. Kur tas viss palika? Kas to lai zina! Varbūt nonāca ienaidnieka rokās. Taču mēs šiverējāmies, kaut ko darījām, un tas vien atviegloja mūsu dzīvošanu. Vēlējos būt kopā ar cilvēkiem, kuru mērķis bija Latvijas valsts atjaunošana.
Pļaviņu ģimnāzijā bija labi iekārtota vingrošanas zāle, ko Lauksaimniecības skolas audzēkņi varēja izmantot. Direktors man uzticēja mācīt meitenēm vingrošanu. Tas likās kā izsmiekls. Kā es varu mācīt vingrošanu, no kuras skolā biju atbrīvota?! Lūdzu palīdzību 2. ģimnāzijas vingrošanas skolotājai Priedītes jaunkundzei. Viņa man sadeva visādas grāmatas un ieteica izraudzīt kādas no labākajām audzēknēm, lai tās pēc bildēm rāda citiem, kā vingrojumi jāizpilda. Jāatzīst, ka šī piespiedu interese par vingrošanu man deva zināšanas par locekļu kustībām, muskuļiem, ko izmantoju, vingrojot arī savā 102. dzīves gadā.
LCP domāšanā
Uz Pļaviņām pārcelto Malnavas Lauksaimniecības skolu slēdza 1944. gada agrā pavasarī. Es tūlīt atgriezos medmāsas darbā Rīgas 2. slimnīcā. 1944. gada jūnijā leģionāriem izveidoja atsevišķu slimnīcu Brīvības un Miera ielas stūrī.
Sākās uzlidojumi Rīgai. To laikā slimnieki bija jānogādā uz pagrabu, taču to varēja izdarīt tikai ar vieglāk ievainotajiem un veselākajiem. Lielākā daļa palika savās gultās, un mēs brīvprātīgi palikām pie viņiem. Nevis bailes no bombardēšanas, bet gan sirēnu skaņa zemapziņā man cēla augšā ko tādu, kam bija ļoti grūti ar prātu pretoties. Tomēr es manīju, ka varu sevi kontrolēt un valdu pār savām bailēm.
Latviešu zēni negribēja braukt karot uz Vāciju, kas viņiem būtu bijis jādara pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Kopā ar vēl divām māsiņām gādājām dezertieriem privātas drēbes (tur derēja arī brāļa Viktora mantas). Gādājām arī caurlaidi, kas ļāva iet pāri Daugavas tiltam, kā arī drošas adreses pirmajām nakšņošanas vietām. Par virsmāsu runāja, ka viņa ir stingra patriote un varētu mūs atbalstīt, tomēr ar viņu nesaistījāmies. Daudz tādu puišu, kam izdevās palīdzēt, tomēr nebija.
1944. gada pavasarī otro reizi Leonīds Siliņš mani iesaistīja LCP uzdevumā. Piesedzu viņu, kad tas atkal slepeni kā kurjers devās uz Zviedriju. No Rīgas braucām vilcienā kā tāds pārītis. Kad nāca kontrolieri pārbaudīt dokumentus, mīlīgi runājāmies. Ventspilī brīdī, kad Leonīds satikās ar sagaidītāju, mans uzdevums tad bija novērst sekotāju uzmanību. Leonīdu neaizturēja, taču toreiz mums sekoja. Par to es uzzināju tikai 1970. gadā Rīgā, kad mani desmit dienas VDK “stūra mājā” pratināja kā liecinieci Lidijas Doroņinas-Lasmanes lietā. Toreiz, man par lielu izbrīnu, jautāja par šo LCP uzdevumu, kas taču tika veikts 1944. gada pavasarī – laikā, kad Latvijā vēl bija vācu karaspēks. Atceros, ka savā pārsteigumā neizdomāju neko citu pateikt kā vienīgi to, ka braucām kopā tāpēc, ka Leonīds bija manī iemīlējies. Piebildu, ka tā mēdz būt ar maza auguma vīriešiem, ka tie iemīlas staltākās sievietēs. Starp citu, arī VDK izmeklētājs bija maza auguma. Visdrīzāk 1944. gada pavasarī mūs ar Loni izsekoja gestapo, bet, Vācijai karu zaudējot, čeka šos materiālus ieguva.
Ik pa laikam Leonīds Siliņš pazuda no mana redzeslauka, taču es jau biju iekšā “LCP domāšanā”. Cerēju, ka LCP būs kaut kas liels un nozīmīgs – būs mūsu tautas glābiņš nākotnē. Tolaik nezināju, ka 29. aprīlī Konstantīnu Čaksti un vairākus LCP valdes locekļu apcietināja gestapo. Vienīgi savādi likās, ka jau vairākas nedēļas mans kontaktcilvēks LCP nedeva nekādas ziņas.
Darbs slimnīcā bija ar lielu pārslodzi. Man turpat ierādīja gultasvietu, kur kaut dažas stundas varēju pagulēt. Pa retam slimnīcā deva arī brīvdienas. Tad devos mājās Pastendes ielā. Tur dzīve ritēja mierīgi. Mamma katru dienu gāja uz kapsētu pie Vikas. Paps mēdza nostaigāt pat desmit kilometrus, lai pārnestu mājās pāris litru piena. Dārzā katrs metrs bija apstādīts ar saknēm, ko mamma devīgi dāļāja visiem, kas viņu apciemoja. Bija jāravē, jālaista – darba pietika.
Piepeši 1944. gada vasaras sākumā, kad biju brīvdienā mājās, pie mums atnāca trīs nepazīstami vīrieši. Divi no viņiem bija latvieši. Pēc apsveicināšanās viens no “viesiem” man sniedza cigarešu paciņu un piebilda, ka man kā smēķētājai garšošot ārzemju marka. Kaut arī neesmu smēķētāja, cigaretes paņēmu un čaloju vien tālāk, līdz pamanīju, ka viena cigarete šajā paciņā ir ielauzīta. Iegāju no priekšnama istabā it kā pēc sērkociņiem. Cigareti viegli atritināju, un tajā bija maza, uz plāna papīra sīkiem burtiem rakstīta zīmīte: “Palīdzi. Istabās nelaid.” Rokrakstu diez vai varēju pazīt sīko burtu dēļ, taču rakstītājs bija ar mani uz “tu”. Kaut kā apjautu, ka šie cilvēki ir uzticami. Bieži vien kaut kam noticu un rīkojos intuitīvi. Tobrīd man līdzās bija mamma, un arī viņa juta, ka atnācēji ir savējie. Bet es sapratu, ka, neskatoties uz to, ka mans kontaktcilvēks klusē, atkal esmu iesaistīta pagrīdē. Nu jau bez jautrās maskas gāju atpakaļ pie kungiem un jautāju: “Kā varu palīdzēt?” Izrādījās, ka LCP Ventspils grupas dalībnieki Voldemārs Mežaks un Oskars Alksnītis (toreiz viņi savus vārdus neteica) man ir atveduši poļu pretošanās kustības dalībnieku – kurjeru, kuram vajag sagādāt vilciena biļeti braucienam cauri Lietuvai uz Poliju. Arī derīgu personas dokumentu polim nebija.
Tajā brīdī, kad neviens cits no LCP man nevarēja palīdzēt, sameklēju pazīstamu austrumieti, kurš strādāja dzelzceļa pārvaldē, un lūdzu, lai viņš man palīdz gādāt par poli. Taču polim vajadzīgo dabūt nebija vienkārši. Pagāja vairākas dienas. Es atgriezos slimnīcā, bet polis nervozēja un gaidīja Pastendes ielas mājas bēniņos. Tēvs jau nekā nezināja par manām LCP lietām. Māte, kad piezvanīju viņai no slimnīcas, teica, ka tēvs par paslēpto poli ir sācis kaut ko nojaust. Sagudrojām, ka “viesis” uzturēsies ārpus mājas un mamma viņam ik dienas noliks ēdamo pie Vikas kapa. Tur arī es satiku poļu kurjeru, kad nodevu viņam sadabūtos dokumentus un biļeti.
Pavadījusi “viesi”, atvilku elpu. Biju pratusi smaidīt, tēlot un pat melot, kur tas likās nepieciešami. Pēkšņi bija atradušies sen aizmirsti cilvēki, kas, kā izrādījās, varēja būt izpalīdzīgi. Ļaudis uzticējās, neizprašņājot sīkumus. Atklājās kaut kāda caurspīdīga latviešu un vācu ierēdņu sadarbība, kurā ne tik liela nozīme bija tā sauktajam “kukulim” kā akadēmiskajam grādam un stāvoklim sabiedrībā. Tajā pašā laikā bija jāapglabā ne viena vien ilūzija par citu cilvēku draudzību un lojalitāti, meklējot palīgu draugu pulkā. Atteikumus piedzīvoju vienu pēc otra. Tie balstījās uz bailēm un egocentrisku pašaizsardzību. Kad es dažu no atteicējiem satiku vēlāk Ventspilī, kur tas gaidīja laivu uz Zviedriju, sāku apjēgt LCP lietas skaudro īstenību. LCP mērķis nebija aizvest prom no Latvijas pēc iespējas vairāk cilvēku, bet gan tos, kas, paliekot Latvijā, būtu apdraudēti. Īpaši politiķus, sabiedriskos darbiniekus. Plānojām, ka izcilās personības, nokļuvušas drošībā neitrālajā Zviedrijā, spēs starptautiski pieprasīt Latvijas valsts atjaunošanu un Rietumu sabiedrotie mūs atbalstīs. Taču tas neizdevās. Redzēju, ka ar LCP laivām uz Zviedriju tika aizvesti daudz tādu, kas varēja palikt Latvijā.
Ventspils grupā
1944. gada septembrī es no kontaktpersonas saņēmu norādījumu tikties ar Nacionālā vēstures muzeja direktoru Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku Voldemāru Ģinteru, kura segvārds LCP bija Dakteris. Viņš man izteica liktenīgo piedāvājumu braukt uz Ventspili, kur LCP sakaru grupai bija vajadzīga radiotelegrammu šifrētāja. Atbildi Ģinters gaidīja vienu dienu. Izšķiršanās bija grūta. Taču fronte nāca virsū. Negaidīti kā zibens no skaidrām debesīm krita Jelgava. Varēja domāt, ka drīz fronte pa Daugavu sadalīs Rīgu. Jautāju leģionāru slimnīcas virsmāsai, kas būs ar mūsu slimnīcu. Viņa domāja, ka to sūtīs uz Vāciju. Turp braukt es negribēju. Kad virsmāsai atklāju, ka man varētu būt neskaidra iespēja braukt uz Zviedriju, viņa piekrita, ka tā varētu būt labāk. Vakarā par Ģintera piedāvājumu pa telefonu pastāstīju mātei. Viņa teica: “Brauc! Tev būs interesanti.” Mamma piebilda, ka tēvam par manu aizbraukšanu vēlāk pateiks pati. (Var piebilst, ka Arvīds Grigulis savā romānā rakstīja arī par Valentīnes Lasmanes un Voldemāra Ģintera romantiskajām attiecībām – red.) Patiesībā mūsu attiecības bija vienīgi koleģiālas. Ģinters bija 17 gadus vecāks, ģimenes cilvēks, Viņam nevarēja būt nekas intīms ar jaunu ideālisti, kāda tolaik biju es.
Ventspilī pagrīdnieks ar segvārdu Gustavs Ādolfs mani apmācīja telegrammu šifrēšanā. Nezinu, kas bija kodējamo ziņu sastādītāji. Pieņemu, ka varbūt arī Voldemārs Ģinters. Teksts parasti bija ļoti īss un ārkārtīgi vispārīgs. Tas galvenokārt vēstīja par vācu armijas atkāpšanos, kara laupījumiem – uzturlīdzekļu un lopu atņemšanu, māju dedzināšanām. Telegrammas, kas nāca no Zviedrijas, parasti bija lietišķi ziņojumi par laivu pienākšanas vietām un laiku.
Ventspils LCP grupas lielākais darbs bija bēgļu transports uz Gotlandes salu Zviedrijā. No zviedriem saņēma rācijas. No zviedru karakuģiem uzpildīja zvejnieku motorlaivas, kas veda bēgļus no Kurzemes uz Gotlandi. Lai atšķirtu savējos, LCP atbalstītos cilvēkus no citiem bēgļiem, ar ko bija pilna Kurzeme, kā pazīšanās zīmi tika mēģināts lietot Latvijas skatu kartes, kas bija sagrieztas divās daļās. Ja Ventspilī, pārbaudot atbraucēju, varēja salikt abas puses kopā, tā bija zīme, ka skatu kartes īpašnieks ir savējais.
Ventspils grupa uzturēja sakarus ar ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu, kas bija radīta vācu armijas sastāvā ar mērķi veikt apsardzi un karot pretinieka aizmugurē. Kureliešu kopskaits sasniedza divus līdz trīs tūkstošus, tiem pievienojās arī dezertieri. Patiesībā kurelieši bija noskaņoti nacionāli un centās izvairīties no sadursmēm ar Sarkano armiju. 1944. gada septembrī, atkāpušies Kurzemē, Annahites muižā Stiklos, viņi gaidīja x stundu, kad militāri politiskā situācija mainīsies un viņi varēs pildīt LCP rīkojumus, aizstāvēt atjaunoto Latvijas valsti.
Manā dzīvoklī Ventspilī, Lauku ielā 4, reizi vai divas nedēļā pienāca viens otrs bārdains, pa pusei militārā formā tērpts vīrs un, pateicis paroli, savāca ziņas. Parasti tās bija atskaites par aizbraucējiem. Ziņas par gaidāmajām laivām kureliešiem nevajadzēja, jo viņi domāja palikt dzimtenē. Klīda visādas baumas par kureliešiem – gan par viņu skaitu, gan par morāli. Tomēr kureliešu vārdam bija laba laba. Viņi personificēja to optimisma ticību, kas mita gan bēgļos, gan palicējos.
Oktobrī Ventspils grupai pienāca ziņas, ka ģenerāli Kureli izsaucis pie sevis pats Fridrihs Jekelns, visas Ostlandes SS policijas šefs (1946. gada 3. februārī viņu kopā ar vēl sešiem vācu ģenerāļiem publiski pakāra Rīgā). Ziņa par Kureļa izsaukšanu pie Jekelna Ventspils grupā likās kā biedinošs zvans. Ģinters sprieda, ka Jekelna interese par Kureli drīzāk varētu norādīt uz kādu speciālu nodomu. Lai iegūtu sīkāku informāciju, Ventspils grupa nolēma, ka man jādodas uz Stikliem un jāliek priekšā Kureļa štābam evakuēties uz Zviedriju. Šķiet, 11. novembra rītā agri kopā ar pulkvedi Albertu izbraucām mašīnā no Ventspils. Ceļš gāja pa mežu, grambains, pielijis. Kratīja līdz sliktai dūšai, tomēr ap pusdienas laiku iebraucām Annahites muižā, kur atradās kureliešu štābs. Tai tuvojoties, gar ceļa malām krūmājos manījām vācu formās tērptus vīrus. Likās, ka šiem ļaudīm bija citi uzdevumi, nevis parastās ceļinieku kontroles. Viņi mūs neaizturēja. Izskatījās, ka viņi vairās no mūsu skatieniem. Kad par to vēlāk stāstījām Kureļa štābā, mūsu teiktajam nepievērsa uzmanību. Mūsu piedāvājums štābam evakuēties uz Zviedriju netika pieņemts.
14. novembrī Ventspilī stāvējām pie “kantora” loga un raudzījāmies, kā kurelieši nolaistām galvām bez ieročiem vācu apsardzībā tika vesti uz ostu. Ļaudis pacēla cepures atvadām. Viņus veda uz Vāciju, kur tie tika turēti apcietinājumā koncentrācijas nometnēs, bet astoņus virsniekus, izņemot ģenerāli Kureli, pēc vācu karatiesas naktī no 19. uz 20. novembri Liepājā nošāva.
Jāpiebilst par leitnanta Roberta Rubeņa rotu, kas arī bija kureliešu sastāvā un tajā laikā atradās astoņpadsmit kilometru no Stikliem un atteicās pildīt vācu pavēli par ieroču nolikšanu. 17. un 18. novembrī pie Usmas ezera Rubeņa rota pieņēma kauju ar vācu vienību. Ar lieliem zaudējumiem rubenieši izgāja no vācu aplenkuma un izklīda. Kāds no viņiem, iespējams, saistījās ar partizānu vienību “Sarkanā bulta”, kas cīnījās Sarkanās armijas pusē.
Vēl jāpiemin, ka 11. oktobrī devos no Ventspils uz Rīgu pie vecākiem un māsas Ņinas (brālis Vova tolaik jau bija iesaukts leģionā). Ventspils grupā mums bija tāda nostāja, ka uz Zviedriju, ja būs nepieciešams, pārcelsimies “bez piecām divpadsmitos”, pavisam īsi pirms tā brīnuma, kas Otrā pasaules kara iznākumu vērš Latvijas valstij par labu. Taču, no otras puses, pēc iespējas mazākam riskam centāmies pakļaut tuviniekus. Vairāki no mūsējiem savas ģimenes jau bija pārcēluši uz Gotlandi. Droša par vecākiem un māsu Ņinu gribēju būt arī es. Mājās Pārdaugavā, Pastendes ielā, atrados naktī no 12. uz 13. oktobri. Nezinājām jau, ka 13. oktobrī Rīgā ienāks Sarkanā armija. Tonakt kopā ar vecākiem un māsu četratā pagrabā runājām, ko darīt. Stāstīju, ka mēs noteikti varam tikt uz Zviedriju, bet tādēļ ir jātiek līdz Ventspilij. Mamma teica, ka viņa tādos apstākļos nevar uzņemties veikt tādu ceļu, ka ir veca un viņai ir slima sirds. Tad māte piebilda: “Nu redzēs, kā būs no rīta.” No rīta piecēlāmies agri. Atceros, ka torīt abi ar tēvu izskrējām uz Vienības gatves. Tur gulēja divi beigti zirgi. Nekādas satiksmes, viss tukšs. Kā var tikt prom? Ķerru var dabūt? Mājās tādas nav. Vecais tēvs un mamma, divas skuķes un Torņakalna stacija, līdz kurai ir vairāk nekā divi kilometri. Es kladzināju: “Vilcieni uz Ventspili ies. Vāciešu ir daudz. Vācieši brauks.” No Ventspils uz Rīgu taču biju atbraukusi visai mierīgi. Bet tad tēvs skaidri noteica: “Mamma līdz Torņakalna stacijai aiziet nevar. Tas viņai ir par tālu. Turklāt, ja viņa ies, viņa ies lēni un visiem būs par traucēkli.”
Kad pārnācām mājās, mamma teica: “Nē, es nekur neiešu un nekur nebraukšu, bet jums ar māsu ir jātiek prom.” Tā tad arī palika. Tēvs nāca ar mums līdz stacijai. Kad bijām jau pie pašas stacijas, kur pāri sliedēm iet viadukts, tēvs pirmais pamanīja vilcienu. Viņš teica: “Meitenes, skrieniet! Es nevaru paskriet. Skrieniet lejā te tūlīt!” Mēs apkritām tēvam ap kaklu un tad lēkšojām, ko varējām. Vilciens, braucot stacijai garām, tikai palēnināja gaitu un neapstājās. Vācu karavīri tad mani uzrāva augšā vienā vagonā, bet Ņinu – citā. Aiz Torņakalna stacijas vilciens uzņēma ātrumu. Ceļā vilcienu apšaudīja, tas apstājās, visi lēca grāvjos. Tad vēl pārkāpām kādā citā vilcienā. Visapkārt vien karavīri un divas jaunas dāmas. Bet vācieši tajā ziņā bija citādi. Viņi mūs ēdināja. Tur bija tāda normāla un cilvēcīga izturēšanās.
“Atvediet žīdu!”
Šķiet, novembra sākumā no Zviedrijas pienāca radiogramma: “Atvediet žīdu!” Šifrējot ziņu, man likās, ka ir kāda kļūda. Arī Dakteris pieļāva, ka mūsu sakarus ir pārtvēruši vācieši, kas tagad sūta viltus uzdevumu, tādēļ drošības pēc pat uz kādu laiku apturējām raidīšanu. Zinājām taču par ebreju iznīcināšanu mūsu pilsētās un ciemos. Nedaudzie dzīvi palikušie un darbspējīgie ebreji bija ievietoti stingri apsargātās koncentrācijas nometnēs. Likās, ka telegrammā “Atvediet žīdu!” dotais uzdevums nav izpildāms. Tomēr tas urdēja manā apziņā. Kādu rītu, tikko pamodusies, atcerējos vēstuli, ko oktobrī saņēmu no draudzenes Olitas. Viņa bija apmetusies pie radiem netālu no Dundagas. Vēstulē melns uz balta bija rakstīts, ka Dundagas pusē mežā esot redzētas divas ebrejietes no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga), kas bija izmukušas tad, kad nakts pārgājienā tika dzītas vešanai uz Vāciju. Olitas radi viņām deva ēdienu. Piepeši es atskārtu: jādabū šīs ļeņingradietes pāri uz Zviedriju!
Kad par to ierunājos “kantorī” mūsu vīru bariņam, uguns bija pakulās. Šad tad mēs savās sarunās bijām pārcilājuši domu, ko Rietumos varētu nozīmēt ebrejs, kas liecinātu par okupantu šausmu darbiem Latvijā. Es taču biju strādājusi LETĀ un sapratu, ko tāda ziņa varētu nozīmēt pasaulei. Varbūt pat ASV Kara bēgļu palīdzības fonds piešķirtu LCP līdzekļus, ko mums bēgļu satiksmes organizēšanai ļoti vajadzēja.
Vīri sabāza galvas kopā un sāka gudrot. Visi ceļi no Ventspils uz Dundagu civilistiem bija nogriezti. Tad mums radās plāns: šoferim jābūt SS uniformā un automašīnai jābūt ar militāriem dokumentiem. Mani, “speciālu uzdevumu mašīnrakstītāju”, vedīs uz Dundagu veikt īpašu militāru uzdevumu. Nepagāja nedēļa, kad viss jau bija noorganizēts. Vajadzīgo SS formas tērpu dabūja aizņemties uz vienu diennakti, attiecīgos dokumentus ar fotogrāfijām izgatavoja mūsu “grafiskajā darbnīcā”. To veica Ventspils grupas dalībnieks Mākslas akadēmijas absolvents grafiķis K. Automašīnu aizņēmāmies no kāda jūrkalnieša, kas gaidīja laivu uz Zviedriju. Bet benzīns nāca no dzelzceļnieka Voldemāra Mežaka krājumiem.
Turpinājums nākamajā numurā
