Kopējas problēmas, tāpat kā individuālas, nogurdina. Nenogurdina tikai tas, kur vairs nav jāuzdod lieki jautājumi, kur viss ir skaidrs un pašsaprotams.
Kopējas problēmas, tāpat kā individuālas, nogurdina. Nenogurdina tikai tas, kur vairs nav jāuzdod lieki jautājumi, kur viss ir skaidrs un pašsaprotams. Sv.Trīsvienības tornis Jelgavā ir pašsaprotams: pašsaprotama katra tā plaisa, katrs tā bojājums, ko radījis un turpina radīt laiks, pašsaprotama torņa funkcionālā nozīme – būt kā labierīcībai, kad «vajag, vajag». Sv.Trīsvienības tornis nav problēma, tāds tas integrēts pilsētas kopējā arhitektūrā, un tas, bez šaubām, ir pašsaprotami.
«Vecjelgavas gleznainākais stūrītis, no kura daudzu gadu simteņi raugās pretim,» tā rakstīts pirmās republikas laikā par Jelgavu izdotajā grāmatā (šodien to droši vien nosauktu par informatīvo biļetenu) «Tūristu vadonis», tādējādi raksturojot Sv.Trīsvienības baznīcu un tās apkaimi. Dievnams izdevumā dēvēts tādos slavinošos vārdos kā «daudzu būvmeistaru lielais roku darbs», kas paceļas pār vienu no vecākajiem Jelgavas namiem – seno rātūzi, kas ir «vecu laiku architektūras zieds». Protams, samērojot ar šodienas Sv.Trīsvienības torņa «status quo», varētu droši nopūsties: «Tā paiet pasaules godība.» Tornis (kādreiz arī baznīca), kura saknes iesniedzas 16. gadsimtā, pārcietis vairākus bojāejas cēlienus, kam par pamatu bijis gan Otrais pasaules karš, gan arī apriori pieņēmums, ka kāds Jurijs Gagarins uzlidos tur – augšā – un visiem pierādīs, ka Dieva tomēr nav. Taču 90. gados, kad nedz ideoloģiski, nedz pārnacionāli militāri konflikti nevar būt šķērslis pusbrukušā Sv.Trīsvienības torņa restaurēšanai, nekas nenotiek.
Lai gan 90. gadu sākumā saistībā ar torni tika lolotas lielas cerības, sapņojot par daudzfunkcionālas ēkas izveidi, kas ļautu ikvienam, malkojot kafiju, noraudzīties uz Jelgavu no putna lidojuma, tas viss ir izrādījies gaiša, bet nesasniedzama (precīzāk, tāda, ko negrib sasniegt) vīzija, kas vienā mīļā brīdī izčibēja. Cik tam pamatā bija finansiālais aspekts un cik iepriekšējās domes politiskā mazspēja, tas lai paliek uz amatpersonu sirdsapziņas. Pašreizējā situācijā, kad Latvijā daudzviet tiek domāts par lokālā tūrisma attīstību, nevajag nekādu putna lidojumu, lai redzētu, cik nožēlojams uz samilzušo pilsētvides problēmu fona izskatās pašsaprotamais Sv.Trīsvienības tornis.
Jau kopš 1994. gada Jelgavas Domes Kultūras centrs (JDKC) organizē akciju «Mēs tornim». Neuzdrošinoties kritizēt šo pasākumu, tomēr ikvienam jelgavniekam nevilšus vajadzētu rasties pārdomām, kāpēc septiņu gadu laikā nekas nenotiek ar pašu torni. «Akcija nav tādēļ, lai vāktu ziedojumus,» taisnojas «Mēs tornim» rīkotāji, «bet gan, lai aktualizētu pašu problēmu.» Kam aktualizētu? JDKC ir pašvaldības iestāde. Tātad pašvaldība faktiski nodarbojas ar to, lai pati sev aktualizētu Trīsvienības torņa aktualitāti, tā apzinoties, ka šis jautājums ir aktuāls. Dīvainas cilpas. Tā teikt, pašatbalsts. Bet kāds no tā visa labums ir Jelgavas pilsētvidei? Nekāds. Ja nu vienīgi tiek dota iespēja «parādīties jaunajām rokgrupām, kā arī žanriski specifiskajām grupām,» kā to vaļsirdīgi preses relīzē pirms 18. augustā paredzamās kārtējās «Mēs tornim» akcijas pauž JDKC. Jāsecina, ka pasākums ir zaudējis savu (ētisko) jēgu, ja nav līdz šim palīdzējis pašvaldībai pašaktualizēties, tāpēc tam jābeidz pastāvēt, pareizāk, «Mēs tornim» jābeidz pastāvēt nosaukuma ziņā, jo tā saturam, izskatās, nav nekādas vainas un tas, neanalizējot pasākuma finansiālo pusi, var turpināt pastāvēt arī nākotnē, piemēram, ar nosaukumu «Mēs Jelgavai».
Nav jēgas akcijai «Mēs tornim», kas notiek sistemātiski vairāku gadu garumā, ja «karalis vēl jo projām ir pliks».
Līdz šim nav manīta īpaša uzņēmēju interese par Sv.Trīsvienības torni, par ko liecina jau iepriekšējās Jelgavas Domes lēmums rīkot piedāvājuma konkursu, nosakot cenu 100 tūkstoši latu. Neviens nepieteicās, lai gan noteikumi nebija nemaz tik nepieņemami – 50% naudā, 50% sertifikātos. Tā nav «ātra» nauda, un tas acīmredzot atbaida potenciālos investorus. Pagaidām piedāvājuma konkurss ir spēkā, taču pati Trīsvienības torņa problēma tagad nolikta uz kādu mēnesi plauktiņā, kad, domājams, Privatizācijas komisija varētu šo jautājumu atkārtoti izskatīt. Jācer, ka tomēr veiksme (šā jēdziena plašākajā nozīmē) uzspīdēs.
«Lielu briesmu brīžos baznīca ir bijis drošs patvērums sievām un bērniem. Baznīcas dārzā aug ozols, veltīts Mārtiņa Lutera piemiņai. Pie baznīcas vārtiem hercogu laiku dižgabalu stobri, ņemti no vecās pils vaļņiem,» tā arī par Sv.Trīsvienības torņa apkaimi teikts «Tūristu vadonī». Ir 2001. gada 15. augusts: nav ne patvēruma, ne ozola, ne Lutera, ne dižgabalu stobru. Ir tikai grūti pārvarama pašsaprotamība.
