Kādu dienu uz ielas pie «Ziņu» redakcijas gluži vai pagrīdnieku stilā mani uzrunāja divi nepazīstami vīri: «Ja jūs esat tas, ko mēs domājam, tad vajag uzrakstīt par kādu ģimeni, kuras trīs locekļi bija pretošanās kustības dalībnieki».
Kādu dienu uz ielas pie “Ziņu” redakcijas gluži vai pagrīdnieku stilā mani uzrunāja divi nepazīstami vīri: “Ja jūs esat tas, ko mēs domājam, tad vajag uzrakstīt par kādu ģimeni, kuras trīs locekļi bija pretošanās kustības dalībnieki.” Tuvojoties Lāčplēša dienai, piezvanīju pa norādītajiem telefona numuriem un jau pēc stundas Pārlielupē tikos ar brāļiem Jāni un Staņislavu Saltumiem, kā arī Staņislava kundzi Mariju.
Visi trīs ļoti cienījamos gados – tā ap astoņdesmit. Visi trīs jaunības dienās pēc kara tiesāti par sadarbību ar partizāniem dzimtajā Jēkabpils apriņķī. Jelgavā ienākuši pēc atgriešanās no soda nometnēm. Gan Staņislavs ar Mariju, gan Jānis ar jelgavnieci Maigu piedzīvojuši zelta kāzas.
Apsūdzības rakstā, kuru 1950. gadā pēc aresta Jēkabpils rajona Rubeņu pagastā saņēma Staņislavs, bija teikts, ka viņš vainojams ne tikai sakaros ar partizāniem, bet arī piedalījies tā sauktajās pašaizsardzības vienībās, kas daudzviet tika izveidotas tūlīt pēc vācu iebrukuma Padomju Savienībā. Tolaik uz ceļiem un mežos bija daudz bruņotu padomju aktīvistu, sarkanarmiešu, kas bēga uz austrumiem. Kā atceras Staņislavs, viņa dzimtajos Leimaņos pašaizsardzības vienībā bija ap divsimt vīru, kurus vadīja mežzinis Zommers, baltvācietis no Jaunjelgavas. Tagad atceroties liekas savādi, ka jau apmēram nedēļu pirms vācu karaspēka ienākšanas Zommers sācis apzināt nacionāli noskaņotus jauniešus, kas gatavi cīnīties pret padomju okupantiem. Iespējams, viņš par uzbrukumu Padomju Savienībai bija diezgan precīzi informēts. Taču pretēji čekas safabricētajā apsūdzības rakstā minētajam S.Saltums teic, ka tolaik Leimaņos nekādas kaujas vai apšaudes ar sarkanarmiešiem nav notikušas. Kas nogalināja trīs vietējos un vienpadsmit ebreju, kuri iebēga no Lietuvas, Staņislavs nezina. Vispār Zommers, kuru vācieši nozīmēja par komandantu, neesot bijis terora piekritējs. Vairāki padomju karavīri, kuriem bija nogriezts atkāpšanās ceļš, pieteikušies pie Zommera un līdz pat kara beigām tikuši labā maizē par strādniekiem pie vietējiem saimniekiem, kāds pat esot saimnieci apprecējis.
Kauja pie tēva mājām
1943. gada augustā Staņislavu iesauca leģionā, kur viņš dienēja pretgaisa aizsardzībā. Pēc kapitulācijas jauneklis nokļuva filtrācijas nometnē un pēc tam apcietinājumā Krievijas Tālajos Austrumos. No turienes viņš novājējis, kā pats saka, “kauli un āda”, Leimaņos atgriezās 1946. gada novembrī. Tikmēr jau bija paaudzies jaunākais brālis Jānis. Vācu laikā viņš mācījies Jelgavas pedagoģiskajā skolā, mērniecības kursos, bet, karam beidzoties, palika tēva mājās Biržu pagasta Silmalās, izglītību turpināja Zasas vidusskolā. J.Saltums darbojās arī kā mežabrāļu sakarnieks (tie mežā kilometru no Silmalām bija izrakuši bunkuru). Tur slēpās Jānis Kalvāns (segvārds Bārzda), labs saimnieks, agrākais aizsargs, Saltumu radinieks, Jānis Upelnieks (Sarnags), jauns puisis, kas bija izvairījies no iesaukuma padomju armijā, lai nebūtu jākaro pret latviešiem Kurzemē, Artūrs Pētersons (Lielais), agrākais Latvijas robežsargs, Kārlis Purens (Vācietis), Jāņa draugs, viens no izglītotākajiem puišiem savā pagastā, Lietaunieks (Dārznieks) no Susējas pagasta un vēl daži citi. Grupu vadīja Artūrs Bružiks (Negus).
1947. gada 15. februāra rītā čekisti aplenca Silmalas, kā arī mežu, kurā atradās bunkurs. Kaujā, kas ilga pusdienu, krita divi partizāni – Upelnieks un Lietaunieks. Pārējiem izdevās aiziet, un vēlāk viņi izveidoja kopīgu grupu ar lietuviešiem. Taču Silmalās kā partizānu atbalstītāji tika arestēti tēvs, jaunākais dēls Jānis un meita Tekla. Jānis, atceroties to dienu, saka: “Tēvs, brālis, māsa un es tikām nosēdināti uz gultas. Māte drīkstēja sagatavot somas ar mantām, ko mums ņemt līdzi. Visa māja tika izkratīta. Ap pulksten 14 atbrauca smagā mašīna, kurā gulēja nošauts suns. Jēkabpils čekas priekšnieks teica, ka suns esot bijis piecdesmit zaldātu vērts.”
Atriebēja uzdevums
Staņislavs, kas pirms diviem mēnešiem bija atgriezies no filtrācijas nometnes, pēc deviņu dienu pratināšanas tika atlaists. Kara tribunāls attaisnoja arī meitu Teklu. Viņa ieslodzījumā Rīgā čekas pagrabos pavadīja deviņus mēnešus. Taču tēvam un Jānim tika piespriesti attiecīgi desmit un pieci gadi. Tēvs mira ar sirdstrieku 62 gadu vecumā soda nometnē Krievijā, un viņa kaps nav zināms. Jānis palika cietumā tepat Rīgā. Viņu, kā spriedumā bija nolikts, atbrīvoja pēc pieciem gadiem, un viņš sāka dzīvi Jelgavā.
Pēc minētās 15. februāra kaujas Staņislavs brāļa vietā kļuva par ziņnesi. Viņš labi pazina ciema pagasta sekretāri Bertu Melderi, kas reizi mēnesī brauca uz sapulcēm Jēkabpilī, kur dabūja zināt lietas, kas bija ļoti svarīgas partizāniem.
Staņislavs atceras vienu mežabrāļu operāciju, kad tika aizturēts kāds augstāks apriņķa priekšnieks un nogalināts vietējais sagādes aģents Kalniņš, par kuru bija žēlojušies zemnieki. Staigājis viņš pa mājām ar naganu pie sāniem, sitis tos, kas kavējušies ar ražas nodošanu.
Jau ilgāku laiku mežabrāļi Kalniņam nav varējuši tikt klāt. Apkārt savai mājai viņš bija izracis grāvi, un naktī kopā ar tēvu uz maiņām dežurējuši pie ložmetēja. Mežinieki sprieda, ka sargu vēl varētu pārsteigt, taču pie mājas bijuši arī divi lieli suņi. Tādēļ uzbrukums mežabrāļiem nozīmējis dzīvības risku. Tomēr reiz partizāni dabūjuši zināt, ka no Jēkabpils uz Leimaņiem dosies kāds augstāks priekšnieks. Mežā netālu no Siliņu šaursliežu dzelzceļa stacijas apriņķa varasvīrs un viņa šoferis noturēti. Likuši izkāpt un aizveduši biezoknī. Sprieduši, ko darīt. Nošaut jau nav māka. Priekšnieks bijis latvietis un diezgan cilvēcīgs. Nolēmuši, ka jāatstāj dzīvu, jo pretējā gadījumā viņa vietā atsūtīs citu, kas var iznākt pat ļaunāk. Tad K.Purens iesēdies apriņķa priekšnieka mašīnā un braucis pie sagādes aģenta Kalniņa. Pagalmā viņš laipni sagaidīts. Tad Purens pēkšņi izvilcis no portfeļa vācu mašīnpistoli un nošāvis gan Kalniņu, gan arī viņa tēvu, kas pēdējā brīdī sniedzies pēc ieroča. Grūti iedomāties, ka šo atriebību veica inteliģents, tuvredzīgs jauneklis, kas, agrāk savās tēva mājās meža vidū dzīvodams, labprāt pie atvērta loga spēlējis vijoli… “Tolaik viss tika izjaukts, sanaidotas tautas. Vai Ulmaņa laikā bija kāds nāves sods! Sarkanos karogus vilka par naudu. Iedeva puikam desmit latu, un tas uzvilka. Vai Latvijas laikā kāds ebrejs tika nošauts! Tieši otrādi – Eiropa nepieņēma, bet Latvija deva patvērumu,” atceroties savu jaunības draugu, piebilst J.Saltums. Kad pēc minūtēm divdesmit Purens atgriezies mežā un atdevis automašīnu apriņķa varasvīram un viņa šoferim, mežabrāļi saskaitījuši izsmēķus, ko pie celma bija atstājuši abi gūstekņi. To bijis trīsdesmit. Tātad katrs divdesmit minūtēs bija izsmēķējis piecpadsmit cigarešu…
Patvērums Jelgavā pie mātes brāļa
Četrdesmito gadu beigās Staņislavam Leimaņos vairs nebija palikšanas. Lielākā daļa partizānu, arī saviem vecākiem vienīgais dēls K.Purens, bija nošauti, bet pagasta sekretāre B.Meldere nolēma precēties un teica, ka turpmāk neko ziņot nevarēšot.
Staņislavam ieteica pārcelties kaimiņos uz Dunavas mežniecību, kur vajadzēja mežstrādniekus. Tur viņš satika vietējo meiteni Mariju, kas meža darbos bija nonākusi tādēļ, ka negribēja iet kolhozā. 1950. gada 9. janvārī Rubeņu ciema padomē abi sarakstījās. Toreiz izpildkomitejas priekšnieks Sokolovs teicis, ka abi kopā ilgi nedzīvošot. Marija nav sapratusi brīdinājumu, bet tiešām pēc pāris mēnešiem viņus arestēja un šķīra uz astoņiem gadiem. Pēc tiesas sprieduma Staņislavs tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem (klāt vēl pieci gadi bez tiesībām atgriezties Latvijā). Marija dabūja desmit gadu un tikai par to, ka divus mēnešus bijusi Staņislava sieva. Viņa tagad atzīst, ka agrāk Celmeniekos bijusi mežabrāļu ziņotāja. Taču tur čeka uz pēdām netika. Marija nokļuva soda nometnē Kazahijā, bet Staņislavs – Vorkutā. Pēc Staļina nāves nāca amnestija. Sieva atgriezās 1956. gadā, vīrs – 1957. gadā. Kopš tā laika abi dzīvoja pie Jelgavas (pilsētā Staņislavs dzīvot nedrīkstēja). Kāpēc tieši šeit? Izrādās Jelgavā Saltumiem bija atbalsts – mātes brālis Izidors Ancāns. Latvijas laikā viņš strādāja par Krāslavas ģimnāzijas direktoru. Taču, sākoties padomju okupācijai, cis augsti izglītotais vīrs, kas, starp citu, pārvaldīja sešas valodas, sāka kalpot kā mācītājs. I.Ancānam ir nopelni karā sagrautās Jelgavas katoļu katedrāles atjaunošanā.
Darbā un ģimenes rūpēs aizritēja laiks. J.Saltums kopā ar kundzi Maigu uzcēla māju, par kuru tagad smejas, ka tā pieder nevis viņiem, bet gan bankai. Tēvs lepojas, ka, šo īpašumu ieķīlājot, dēls varēja kļūt par sekmīgu uzņēmēju, kas tagad dod darbu piecpadsmit darbiniekiem. Staņislavam un Marijai tāpat savi prieki par dzimtas turpinājumu. Viņiem nu jau ir četri mazmazbērni.
Paldies par palīdzību raksta veidošanā Zigrīdai Ādamai no Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas.
