Dace Ozola pavisam atbilstoši savam uzvārdam ir Līvbērzes mežniecības mežzine. Viņa ir pārliecināta, ka atrodas savā vietā un izvēlējusies sev īsto profesiju.
Dace Ozola pavisam atbilstoši savam uzvārdam ir Līvbērzes mežniecības mežzine. Viņa ir pārliecināta, ka atrodas savā vietā un izvēlējusies sev īsto profesiju.
Kopā ar ģimeni viņa pārcēlusies dzīvot uz Zemgali no Daugavpils rajona Gārsenes, kad viņas tēvs norīkots darbā par mežzini.
Laikam jau likumsakarīgi, ka tu esi mežzine, un nav jājautā, kāpēc izvēlējies tieši šo profesiju?
Jā, tas tiešām ir likumsakarīgi, lai gan tēvs noteikti nevirzīja mani izvēlēties ar mežiem saistītu profesiju. Viņš man pat speciāli deva lasīt literatūru, kur bija teikts, ka ārzemēs šādos darbos sievietes nemaz nepieņem. Man viņa darbs nesaistījās ar romantiku kā daudziem citiem. Tiešām, ne viens vien students uz Meža fakultāti aizgāja mācīties romantisku izjūtu vadīts – domājot par putniņiem, kokiem, zvēriem…
Kopš sevi atceros un biju tādā vecumā, kad varēju jau kaut ko palīdzēt, gāju tēvam līdzi uz mežu.
Uz «mežiem» mācīties devos laikam lielākoties tāpēc, ka šo darbu redzēju diendienā. Dzīvoklis mums ir tepat virs mežniecības otrajā stāvā, tāpēc apzīmējums «darbs ir dzīvesveids» manā gadījumā noteikti nav tikai tukša frāze. Es biju «tajā visā iekšā» jau no mazām dienām, pat uz medībām gāju līdzi. Tagad gan vairs negribas iet. Man ir visi vajadzīgie dokumenti, varu to darīt, bet medībās tomēr neeju.
Kad studēji Meža fakultātē, vai kursā bija daudz meiteņu?
Man iznāca tur mācīties ļoti interesantā laikā. Kursu beidzām četrpadsmit cilvēku – septiņas meitenes un septiņi puiši. Meža fakultātei neraksturīga situācija radās tāpēc, ka lielāko daļu mūsu kursa puišu iesauca armijā. Iestājāmies divdesmit pieci, bet, kad tos, kas vēl nebija dienējuši, paņēma armijā, palika tie, kas no dienesta bija atgriezušies.
Interesants šis laiks bija arī, piemēram, tāpēc, ka mēs bijām pēdējais kurss, kam bija jāmācās zinātniskais komunisms, nebija jākārto valsts eksāmens, bet tikai jāuzraksta diplomdarbs.
Par meitenēm, kas vēlas mācīties «mežos», bieži vien teic, ka viņas to dara, lai apprecētos. Vai tā ir?
Jā, to es arī esmu dzirdējusi. Mana audzinātāja vidusskolā tāpat teica: «Zinu, kāpēc tu tur ej mācīties – lai pie vīra tiktu!» Droši vien tur tiešām bija lielāka iespēja tikt pie vīra, bet tie puiši, kas mācījās Meža fakultātē, uz savām meitenēm īpaši neskatījās. Viņiem interesantākas likās citu fakultāšu studentes, galu galā universitātē daudz meiteņu mācās!
Nezinu gan, vai puišiem patīk tas, ka meitenes studē Meža fakultātē un vai viņi gribētu par sievām tādas meža meitas.
Vai vīrieši pret tevi kā pret mežzini izturas citādi nekā pret vīrieti, vai arī tas ir tikai tāds stereotips, ka šis nav sievietēm piemērots darbs?
Laikam tas nekad man nav sagādājis grūtības. Kad sāku strādāt, drīzāk grūti bija tāpēc, ka man kā mežziņa vietniecei bija jādod rīkojumi, jākomandē cilvēki, kas mani pazina jau tad, kad man vēl deguns tik tikko pāri galdam sniedzās. Un tad pēkšņi šiem vīriem – rūdītiem meža večiem – jāsaka: «Tev jādara tas!», «Tagad darīsim to un to!» No sākuma bija grūti pašai. Viņi mani uztvēra ļoti labi. Nekad neesmu dzirdējusi: «Ko tāds jauns skuķis mūs tagad komandē!» Tad jau ar vienaudžiem bija grūtāk.
Tolaik ļoti palīdzēja tēvs: viņš bija mežzinis un es – vietniece. Mēs ļoti labi sastrādājāmies, turklāt neatdalot mežziņa un vietnieka darbus. Veicām visu kopā – kuram tajā brīdī bija vairāk laika vai kāds darbs labāk patika. Droši varu teikt, ka nekad, tiešām nekad, neesmu jutusies tā, ka nebūtu īstajā vietā.
Pastāsti, lūdzu, kādi ir mežzines pienākumi!
Kopš 2000. gada janvāra Valsts meža dienests ir organizācija, kas kontrolē, lai viss, kas notiek mežā, būtu likumīgs: lai koki tiek cirsti tur, kur to drīkst darīt, arī jāsargā mežs no ugunsgrēkiem. Vēl jāveic medību lietu uzskaite, jāsadarbojas ar mednieku kolektīviem, to vadītājiem. Nevaru apgalvot, kas šis ir darbs, kuru es būtu vēlējusies darīt. Janvārī, kad notika lielā reorganizācija, man bija diezgan liels šoks, ka tas, ko visu laiku darīju, vairs nebūs jāveic. Katru gadu organizēju koku stādīšanu un stādījumu kopšanu. Tās ir paliekošas vērtības – koki, kurus esmu stādījusi, jau izstiepušies vismaz manā garumā. Pēc janvāra pārmaiņām vairs neredzēju loģiku savam darbam. Man patīk strādāt, ja redzu rezultātu. Taču pamazām viss ieietas, un tagad jau jūtos normāli.
Jums mežniecībai tādas plašas telpas, zāle kā kultūras namā. Vai tev patīk šeit?
Tā ir saimnieku māja, pašlaik mūs liek no tās laukā un jāmeklē citas telpas. Viss mūžs šeit ir pavadīts, daudz kas ieguldīts– to var redzēt pēc pašreizējā telpu stāvokļa. Ja māja būtu sadalīta dzīvokļos, kā tas padomju laikos bija pieņemts, no tā skaistuma maz būtu palicis. Šī ēka pieder Ulmaņu dzimtai, un diemžēl radinieki to vēlas atgūt un pārdot. Tepat stāv manas mājas makets. Tas ir sapnis, kas vēl jārealizē.
Vai māju vēlies kaut kur tepat Jelgavas rajonā?
Jā, pateicoties laimīgai nejaušībai, ieguvu savā īpašumā nelielu gabaliņu brīvās fondu zemes. Tā kā neesam šejienieši, mūsu ģimenei te nekas nepieder, tāpēc par zemi tiešām priecājos. Tagad ir kāda reāla lieta, kas ir mans īpašums. Līdz šim man nekas nebija piederējis.
