Ādolfa Alunāna teātra vīrieši, Aleksandra Čaka dzeju mīlēdami, ir izmācījušies no galvas V.Rūmnieka sakārtoto krājumu «Tavas lūpas, mana asins».
Ādolfa Alunāna teātra vīrieši, Aleksandra Čaka dzeju mīlēdami, ir izmācījušies no galvas V.Rūmnieka sakārtoto krājumu «Tavas lūpas, mana asins». Dzeju varēsiet klausīties Čaka simtajā dzimšanas dienā 27. oktobrī pulksten 16 kultūras namā.
Esmu pārliecināta, ka nav latvieša, vienalga, cik gadu viņam arī būtu, kas nezinātu un kvēli nemīlētu Aleksandru Čaku.
Dzejnieka dzīves pētnieks un dzejas sakārtotājs Valdis Rūmnieks raksta: «Ak, cēlais Aleksandr Čak, tu esi neticami grēkojis, jaukdams kopā dzīvi un dzeju tik traki, ka mums, pakaļpalicējiem, piepeši sāk likties, ka mēs paši esam mīlējuši, paši rakstījuši un savas sirdis pirmajam pretimnācējam atdevuši…
Blakus Rīgai, līksmai, rudai stīgai, kas virs galvas skan, blakus strēlniekiem, kuru vairs nava un kuru nebūs otrreiz vairs, blakus tūkstoš nemirstīgām un arī mirstīgām poēmām, dzejoļiem stāstiem, apcerēm un viens spožs stars, kas rauj mūsu dvēseli kā baraviku ar sūnām laukā, un šim staram ir kods, kuru saprot katrs latvietis – miglā asaro logs…»
Pasākumā būs uguns, ūdens un mīlas vārdi un galu galā visas kārtis sajaucošais secinājums: «Man mīla sapnis vien…
Es dzēris un trakojis
Es mīlu sapnī paslēpis.
Viens cirtiens un būs
atvērts viss…».
Skanēs dzejoļi, veltīti Lonijai Rundelei, Čaka klases biedrenei Anniņai, Mildai Grīnfeldei, ar neatvairāmu šarmu apveltītai sievietei.
«… Tavām krūtīm bij pūpolu maigums,
Pļavu vizma un elpojiens sārts,
Un es pārcirtu elpu ar laiku,
Lai tās varētu ilgāki skārt…».
Dzejas dziļais filosofiskais vēriens, formas neparastums, valodas muzikalitāte – tas viss un vēl nepateiktais un nenoformulējamais valdzina, reibina…
«Ņem mani līdz!
Sirds man kā rasas lāse trīc…»
Šo dzejas uzvedumu kopā ar jau minētajiem Alunāna teātra aktieriem (jā, būs arī trīs aktrises) palīdzēja sagatavot šo rindu autore.
