Rīt Valentīndiena – mīlestības svētki. Ir tik jauki redzēt tās laimīgās ģimenes, kas, neņemot vērā dažādās dzīves grūtības un pārbaudījumus, spēj allaž būt kopā un sargāt savu pavardu.
Rīt Valentīndiena – mīlestības svētki. Ir tik jauki redzēt tās laimīgās ģimenes, kas, neņemot vērā dažādās dzīves grūtības un pārbaudījumus, spēj allaž būt kopā un sargāt savu pavardu. Šoreiz pastāstīsim par ļoti jaunu ģimenīti, kura laulību pirmo jubileju svinēs 21. martā. Tie ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti Baiba un Normunds Aseri un viņu 11 mēnešu vecā meitiņa Sabīnīte. Visi trīs viņi dzīvo mazā, mīlīgā istabiņā studentu kopmītnēs.
Baibai un Normundam ir nedaudz pāri 20, pagājušā gada 12. martā pasaulē nāca viņu mīlestības bērniņš – mazā Sabīne. 21. martā Baiba un Normunds, jau kopā ar meitiņu, pavisam klusi un mīļi nosvinēja savas kāzas.
Kaimiņš noskatīja kaimiņieni
Viss sākās, kad abi jaunieši vēl studēja 1. kursā, viņa – lietišķo mājturību, viņš – mājturību zēniem. Liktenis viņiem bija lēmis dzīvot vienās kopmītnēs, vienā stāvā un blakus istabiņās.
– Tā arī viss sākās: ieraudzīju, iepatikās, sākām draudzēties un galu galā apprecējāmies, – stāsta Normunds, bet Baiba, pieri saraukusi, turpina:
– Es sākumā nemaz negribēju, domāju: nu kā es tā – ar puisi no blakusistabas draudzēšos. Bet sirds laikam pateica priekšā, ka Normunds ir īstais…
Draudzība pamazām pārvērtās mīlestībā. Gāja laiks, un sevi pieteica mazulis, gribēts un ļoti gaidīts bērniņš. Sapratusi, ka ir gaidībās, Baiba kopmītnēs lūdza atsevišķu istabiņu, lai būtu pašiem sava ligzdiņa, kad mazulis piedzims. Līdz tam bija jāgaida apmēram pusgads.
– Iedeva ļoti mazu istabiņu, tajā bija tikai gulta un galds. Tad pats sāku gatavot vajadzīgās lietas. Tēvam Tukuma rajonā pieder meži un gateris, tā ka sameistarot pašam kaut ko nebija problēmu, – stāsta Normunds.
Mazā istabiņa dažu mēnešu laikā pārvērtās par jauku mājoklīti: nekā lieka un visa kā pietiekami. Lielā gulta tika ierīkota istabas augšstāvā, uz to ved kāpnes, bet zem tās ir rakstāmgalds un neliela virtuvīte. Turpat tālāk – bērna gultiņa un «mantu kaste». Sava vieta atradās arī ledusskapim un spoguļstūrītim.
Viņi ne mirkli nepārtrauca studēt
Mazajai labpatikās pasaulē nākt nedaudz ātrāk, nekā bija nozīmējis ārsts, un tieši tad, kad Normunds bija aizbraucis uz laukiem pie saviem vecākiem.
Baibai nācās tikt galā vienai pašai. Viņa gaidīja meitiņu, un meitiņa arī piedzima. Tajā pat vakarā par priecīgo notikumu uzzināja Normunds un steigšus steidzās pie Baibas un savas mazulītes.
Līdz pēdējam brīdim Baiba studēja, tikai nedēļu, kamēr bija slimnīcā, un vēl nedēļu pēc tam, negāja uz lekcijām. Bet tad ar pilnu sparu atkal «metās» iekšā mācībās un steidza iekavēto. Tikmēr Normunds auklēja Sabīnīti, bet Baiba pa starpbrīžiem skrēja uz mājām pabarot.
– Lekcijas apmeklējam uz maiņām. Skatāmies, kuram svarīgāki priekšmeti. Mums jau šeit ir daudz auklīšu: abu māsas – Una un Inese –, labi draugi, kuriem uzticamies. Viņi visi mums ļoti daudz palīdz.
Vieniem pašiem būtu grūti audzināt mazuli un studēt. Nākošajā, abiem pēdējā studiju gadā meita būs jālaiž bērnudārzā, – tā domā Normunds.
– Dažreiz jau ir grūti, naktī lielākoties ceļos es, tagad – rītos, kad Sabīne mostas sešos, ceļamies uz maiņām: vienu rītu es, vienu – viņš. Pieceļos, bet acis līp ciet. Sabīne spēlējas, bet es līdzās uz grīdas atkal iemiegu, – stāsta Baiba.
Sabīne jau no bērna kājas mācās būt patstāvīga, pacietīga un rātna. Meitiņa netiek lutināta, viņa jau tagad saprot, ka ne vienmēr mammai un tētim ir laiks ar viņu spēlēties. Tad viņa viena pati klusi un rāmi savā stūrītī rotaļājas.
Pirmie solīši un vārdiņi
Savos 11 mēnešos Sabīnīte jau diezgan stabili stāv uz kājiņām un skrien pretī. Viņas pirmie vārdiņi: «mama», «tata», «dai, dai», «bai, bai», Sabīnei patīk runāties – savā valodā. Nu jau viņa ir tik apvēlusies, ka mamma vai tētis šad tad meitu «paķer» līdzi uz universitāti.
Aseru ģimenes budžets ir visai pieticīgs, daudz palīdz Normunda un Baibas vecāki. Abi jaunie universitātē paņēmuši kredītu, Baiba saņem bērna pabalstu – 34 latus mēnesī, katram ir stipendija – septiņi astoņi lati.
Gribētos jau kādreiz kaut ko atļauties, bet bērniņam vien tik daudz vajag! Labi, ka ar drēbītēm palīdz radi un draugi, jo mazā ātri aug. Baiba pati lieliski šuj (viņai jau izveidojusies pat sava klientūra), tā ģimenes budžetā ienesot vēl pa kādam latiņam. Arī vīrs, ja kāds palūdz, uzmeistaro tabureti vai plauktiņu.
Jaunie vecāki vēl nav «aizdomājušies» tiktāl, lai spriestu, par ko Sabīne nākotnē varētu kļūt.
– Esmu tikai domājusi, kā viņai šūšu drēbes un posīšu, – smej Baiba. Līdzīgi sapņi ir Normundam:
– Simtiem reižu esmu sapņojis, kā varēsim iet visi trīs, rokās saķērušies, pa liedagu gar jūras krastu.
Kāda Aseru ģimenes dzīve veidosies pēc augstskolas, viņiem vēl grūti prognozēt. Vienisprātis abi ir par to, ka dzīvos tur, kur būs darbs, nevis, kur labāk gribētos. Viņi mīl viens otru, par to pretī viens otram neko neprasīdami.
Tādēļ Baibai un Normundam gribas novēlēt: mīliet mīlestības dēļ, jo tas ir svarīgākais dzīves likums, pašaizliedzīgas mīlestības, pašaizliedzīgas darbības un visa pārējā noslēpums.
