Katoļticīgais tenors Jānis Kurševs dziedās koncertā «Pareizticīgo Ziemassvētki».
Ņemot vērā tenora Jāņa Kurševa muzikālās aktivitātes, kas ikdienas grafiku padara visai daudzkrāsainu, tikšanos ar dažādās jomās pieprasīto dziedātāju (vēl vakar J.Kurševs dziedāja Latvijas Radio 3 «Klasika» 20 gadu jubilejas koncertā, ko no Lielās ģildes translēja arī televīzija un radio) norunājam vietā un laikā, ko visvieglāk piesaistīt pauzei starp mēģinājumiem. Tā izrādās Svētās Ģimenes māja iepretī Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas katoļu baznīcai, kur tikai pirms dažām dienām ar pašvaldības finansiālu atbalstu atvērts Dienas centrs.
Tikšanās vieta nepārprotami norāda uz Jelgavas apkārtnē dzimušā un savulaik Jelgavas Mūzikas koledžas Kordiriģentu nodaļu absolvējušā J.Kurševa piederību katoļu saimei, viņš ir arī Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes loceklis.
Bet Jelgavas kultūras namā (9. janvārī pulksten 13) tiks dziedāts tradicionālajā koncertā «Pareizticīgo Ziemassvētki». «Dziedāšu gan kā Latvijas Pareizticīgās baznīcas vīru kora «Logos» biedrs, gan kā solists, būs arī divi soloskaņdarbi ar koncertmeistari – Sergeja Rahmaņinova «Es neesmu pravietis» un Ingmara Zemzara «Klusa lūgsna» ar Leonīda Breikša vārdiem,» J.Kurševs ieskicē savu sestdienas repertuāru.
– Kā tava visai aktīvā darbība katoļu baznīcā «sadzīvo» ar pareizticīgo kori?
Dzīvojoties pa katolisko baznīcu, gribējies dziedāt ar vīriem trīsbalsīgi un četrbalsīgi – man visu laiku bijis tāds sapnis. Esmu runājis ar vietējiem brāļiem draudzē, ka vajadzētu izveidot kādu ansambli, diemžēl šis nodoms netika īstenots, jo katrs no uzrunātajiem jau teicās aizņemts savā korī. Tad nu tāda grupa latvju puišu sakontaktējās ar muzikālu pareizticīgo priesteri Joanu Šēnroku, un sākām koncertēt. Jāatzīst, ka šajā dziedošajā kolektīvā tikai viens dalībnieks ir īsts pareizticīgais. Pārējie ir no dažādām konfesijām – gan katoļi, gan luterāņi.
Vēl tāds pagaidām nepiepildīts sapnis ir pareizticīgo dziedājumus (jo esam tomēr Latvijas Pareizticīgās baznīcas koris) izpildīt latviski. Kvalitatīvas koncertmūzikas šajā jomā ir maz, un, ja intervija palīdzēs atrast skaistus pareizticīgo dziedājumus latviski, koris «Logos» (www.korislogos.lv) būs ļoti gandarīts. Ir vairāki tulkojumi, bet tie tapuši diezgan sen, un teksti ir visai arhaiski un īpatnēji.
– No iepriekšteiktā izriet, ka konfesionālās piederības jautājums problēmas nesagādā.
Par to jālūdzas. Man kā brālim katolim ir tāda lūgšana arī par pareizticīgajiem. Pēdējā laikā neesmu sajūsmā par starpnacionālā naida kurināšanu, jo katrā tautā sastopami gan nelieši, gan brīnišķīgi cilvēki, īpaši ja runājam par brāļiem un māsām Kristū.
Dziedāšanas jēga, manuprāt, ir slavēt Dievu. Tu vari slavēt visu ko, bet pasaules slavināšana, kā esmu pārliecinājies, nedod garīgu barību. Parasti mēs slavējam kaut kādas vērtības, bet, dziedot kopā ar «Logos» vīriem, es priecājos, ka slavinātas tiek garīgas vērtības, nevis moderna automašīna vai jautra ballīte, meiteņu krūtis un pēcpuses. Tādējādi mēs to vērtību latiņu paceļam augstāk.
– Bet esi dziedājis arī par meitenēm, piemēram, nu jau pirms vairāk nekā 13 gadiem iznākušajā Raimonda Paula dziesmu albumā «Sievietes vārds».
Tā latiņa arī nebija zema, jebkurā žanrā var atrast vērtīgas lietas. Turklāt sadarbība ar maestro Paulu tīri praktiski nāca īstajā laikā manai mazajai meitiņai Elīzai, jo kā Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālās nodaļas studentam (J.Kurševs bakalaura grādu ieguvis, mācoties pie profesora Kārļa Zariņa, bet pirms sešiem gadiem sekmīgi pabeigta maģistrantūra profesores Anitas Garančas klasē – red.) mana rocība tajā brīdī nebija nekāda lielā.
– Ja ierunājāmies par mācībām, tad mūsu iepriekšējā plašākajā sarunā, kas notika pirms vairākiem gadiem, studēji arī mācību iestādē ar laicīgam cilvēkam visai sarežģītu nosaukumu – Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāle Rīgas Augstākais Reliģijas zinātņu institūts.
Tur iegūstu patiešām ļoti «akadēmisku» izglītību, jo nu jau atkal esmu kārtējā akadēmiskajā atvaļinājumā. Patiesībā nebūtu par ko smieties, ka nevaru saņemties un uzrakstīt bakalaura darbu. Ja turpinām ne visai nopietnā stilā, tad kaut vai skaistā diploma dēļ vien būtu vērts šo institūtu pabeigt, bet, ja nopietni, tas dod arī ļoti dziļas zināšanas, ko nes sev līdzi katoliskā tradīcija.
– Ja šo institūtu pabeidz, paveras arī iespēja kļūt par garīdznieku?
Nē, tas galvenokārt svarīgi pašam, sevis izglītošanai. Protams, var jau pamazām mēģināt virzīties pa šo ceļu, bet tāda mērķa man nav. Manuprāt, ir diezgan skumji iet uz katoļu misēm un īsti nezināt nianses un atklāsmes, ko tās spēj dod. Baznīcā ārkārtīgi svarīga ir arī mūzika, un institūts padziļina zināšanas arī par liturģisko dziedāšanu, mainīgajām un nemainīgajām daļām un citām diezgan specifiskām lietām, nerunājot nemaz par laudēm, vesperēm un kompletoriju (rīta, vakara un pirmsnakts lūgšanām).
Ja paskatās uz manu ilgo mācīšanos šajā institūtā mazliet no citas puses, varbūt nemaz nav tik slikti, ka tas ir process, kas nebeidzas. Arī ja pabeidz skolu, svarīgi ir izziņas procesu nepārtraukt, jo Dievs ir tik unikāli plašs un netverams – cik viņš atklāj par sevi, tik arī tev tiek.
Atzīšos, gribu arī izbēgt no savām jaunības, droši vien arī šodienas kļūdām, piemēram, uzskata, ka tikai mana interpretācija ir pareizā. Vēl esmu sapratis, ka ticību nevar iestāstīt, to tikai katrs pats var piedzīvot un nobaudot redzēt, cik tas ir labi.
– Pagaidām, lai gan pieskārāmies dažādām konfesijām, runājām par brāļiem kristiešiem. Bet kāda ir tava attieksme pret tagad tik moderno «bubuli» – ienāks bēgļi, kuriem būs pavisam cits Dievs?
Ar šo problēmu saskāros Somijā, kur pirms kāda laika iznāca pabūt saistībā ar vienu muzikālu projektu. Nācās vērot, kā tas ir, kad cita kultūra ienāk tavā (šajā gadījumā – somu) tautā, bet pašu kultūra nemaz nav stingri definēta. Kā tu vari integrēt vai adaptēt ienācēju, ja pašam īsti nav skaidrs, kas tu esi – kristietis, pagāns vai ateists? Uzņemot musulmani, kurš ir spēcīgs ar savu reliģisko pārliecību, drīzāk soms pieņems islāmu, nekā pārvērtīs ienācēju par – jā, par ko tad? Pagānu, kristieti vai ateistu?
Tas pats lielā mērā draud arī latviešiem un ne tikai, bet visai tā saucamajai Rietumu pasaulei. Es domāju, ka latviešiem būtu ļoti svarīgi atgriezties pie kristīgajām vērtībām. Ne jau uzreiz visiem jākļūst par pārliecinātiem katoļiem, stingrs pamats ir kaut vai tām tautas dziesmām, kas balstītas uz morālajām vērtībām un garīgumu.
Nedrīkstam zaudēt ne patriotismu, ne savu kristīgo identitāti. Vismaz tiem, kas ir kristīti, būtu vērts iedziļināties šajā mīlestības mācībā. Mīlēt otru cilvēku ir viegli tikai no skatuves. Kad tu dziedi veselam pūlim, ir vienkārši pateikt – «Es jūs mīlu». Patiesībā tā ir tāda lielveikala mīlestība. Tad, kad tu nāc un mīli mani par naudu, kaut vai maksādams par biļeti, ir viegli mīlēt.
– Esmu novērojis, ka arī kristiešu vidū daudzi tādi ir tikai formāli. Tā saucamo iesvētes mācību, lai varētu nokristīties un tikt iesvētīts draudzē, apmeklē daudzi, jo tālāk ir liela gribēšana, piemēram, laulāties baznīcā. Varbūt tas raksturīgi vien luterāņiem, bet lielākā daļa pēc tam baznīcā ieraugāma vien Ziemassvētkos vai Lieldienās.
Diemžēl tas pats ir arī katoļiem. Tāpēc es cienu savus draugus, kuri, ja nenāk uz baznīcu, tad arī nemeklē iespēju tajā laulāties, bet godīgi dzīvo atbilstoši savai pārliecībai. Galu galā neviens nav likvidējis arī pašvaldību dzimtsarakstu nodaļas.
Bet mans aicinājums tiem, kas jau ir kristīti, tomēr padziļināt savas attiecības un nebūt no Dieva tikai prasītājiem.
– Mazliet atkal atkāpāmies no mūzikas. Kādreiz teici, ka labprāt dziedātu arī operu, jāatrod tikai piemērota, tāda kā Arvīda Žilinska «Zelta zirgs». Aizvadītajā vasarā šo vēlmi izdevās īstenot – dziedāji Antiņa partiju Siguldas Opermūzikas svētkos. Vai ar to opermūzika pagaidām lai pagaida vai gluži otrādi – ir jauni plāni?
Tas arī bija tāds Dieva brīnums. Ja nemaldos, tieši mana pedagoģe Mūzikas akadēmijā profesore Anita Garanča pirms gadiem teica, ka man Antiņa partija būtu ļoti piemērota. Tiešām žēl, ka «Zelta zirgs» bija tāds vienreizējs projekts. Pagaidām ar operu vairāk nekādu konkrētu plānu un piedāvājumu nav bijis.
– Vai vēl dziedi gregorisko mūziku vokālajā grupā «Schola Cantorum Riga»? Ne tik sen dzirdēju tavu vārdu arī saistībā ar vokālo grupu «Ars Antiqua Riga».
«Schola Cantorum Riga» turas stabili, drīz plānojam izdot disku, tā ka visiem iespējamiem Guntara Prāņa atbalstītājiem vēl ir iespējas dot savu artavu. Sāku dziedāt arī grupā «Schola Cantorum Sancti Meinardi».
«Ars Antiqua Riga» vairāk dzied renesanses mūziku. Starp citu, to vada Pēteris Vaickovskis – viens no kora «Vilce» diriģentiem.
Brīnišķīgi dziedāt dažādu mūziku, it sevišķi, ja tajā visā ir Dieva vārds un Dieva slavēšana. Tas man dvēselei dod mieru, prieku un stiprinājumu. Tomēr, un tas ir diezgan sarežģīti, nedrīksti «palikt stīvs» un ieslīgt rutīnā. ◆
