Neatkarīgi no tā, vai lietotāji un citādi domājošie internetu uzskata par haotisku krāmu tirgu, vai arī par superdemokrātisku iespēju paust dažādus viedokļus, vairumam Latvijas iedzīvotāju ikdienā aizvien biežāk un biežāk jāsaskaras ar globālo tīmekli.
Neatkarīgi no tā, vai lietotāji un citādi domājošie internetu uzskata par haotisku krāmu tirgu, vai arī par superdemokrātisku iespēju paust dažādus viedokļus, vairumam Latvijas iedzīvotāju ikdienā aizvien biežāk un biežāk jāsaskaras ar globālo tīmekli. Lai arī daudzviet attālākajos mūsu valsts lauku rajonos interneta pieslēgums joprojām nav nekas vairāk kā astotais pasaules brīnums, tomēr neaizmirsīsim, ka skolās augošie padsmitnieki pie «tīmekļa» sāk pierast jau no bērna kājas un pēc gadiem pieciem viņiem būs grūti iedomāties savu dzīvi bez tā. Interneta lietošanas izmaksas agri vai vēlu kritīsies un kļūs civilizētākas, līdz ar to lietotāju loks strauji paplašināsies. Ja būs vairāk lietotāju, būs arī vairāk uzskatu, un no demokrātijas viedokļa šāda gandrīz bezgalīga vārda brīvība var šķist absolūta panaceja, it īpaši, ja atceramies padomjlaikos pierasto informācijas dozēšanu, cenzūru un izkropļošanu. Tomēr realitātē ne visiem tīmekļa lietotājiem – cilvēkiem, uzņēmumiem, valsts institūcijām un arī pašām valstīm – ir patīkama internetā atrodamā informācija un viedokļi.
Tipisks piemērs ir izsenis klibojošās Latvijas un Krievijas attiecības, kas nu guvušas atspulgu internetā (lai arī šoreiz gan no Krievijas puses). Uzreiz jāteic, ka drīzāk objektīvu iemeslu dēļ interneta mājas lapu un portālu kvalitātes un daudzveidības ziņā mūsu valsts atpaliek no Austrumu kaimiņa. Par to gan īpaši bēdāties nevajadzētu, bezrūpīgā pašplūsmā drīzāk nevajadzētu atstāt tādu lietu kā Latvijas tēla veidošanu Krievzemē. Un piemēri šajā lauciņā ir ļoti dažādi. Objektīvu informāciju par Latvijas prezidenti var iegūt interneta adresē , bet, piemēram, jau atrodamas visai interesantas «častuškas» par cittautiešu integrāciju Latvijā un latviešu augstprātību. Tur var palasīt arī parodētas pasakas, apskatīt «superslepeno» plānu par potenciālo Latvijas okupāciju (cik var noprast no melnbaltā plāna, Jelgavu paredzēts «ieņemt» ar jūras desanta palīdzību caur Liepājas ostu) un citus jociņus tamlīdzīgā garā. Lai arī var diskutēt par lapas veidotāju humora izjūtu, šo vietu tīmeklī apmeklē daudz vairāk nekā Latvijas vēstniecības Krievijā mājas lapu. Smieklīgi, bet šāds it kā nevainīgs humors kombinācijā ar tendencioziem sižetiem un publikācijām vairākos kaimiņvalsts informācijas līdzekļos ir būtiski faktori Krievzemes iedzīvotāju domām par mūsu valsti. Un nav ko brīnīties, ka Latvijā popularitāti iegūst barkašoviešu vai ļimonoviešu idejas.
Tiem, kuriem īpaši rūp Latvijas tēls, būtu interesanti ielūkoties adresē . Šīs lappuses uzbūve ir pārsteidzoši vienkārša: kreisajā pusē savas atsauksmes raksta tie, kas mīl Latviju, bet labajā – tie, kas ienīst šo valsti. Un nīdēju, kā izrādās, ir nedaudz vairāk nekā draugu. Latvijai tiek pārmestas visai tradicionālas lietas: nacionālisms, pedofilijas izplatība varas aprindās, sarkano partizānu tiesāšana, krievu un krievvalodīgo tiesību ignorēšana un tamlīdzīgi. Palasot atsauksmes, kļūst diezgan skaidrs, kā interesēs darbojas arīdzan pašmāju dažnedažādāko skandālu režisori.
Šķiet, pienācis pēdējais laiks atmest naivumu un nevēlēšanos redzēt daudzu Latvijas problēmu saknes. Viens ir sabiedrības integrācija «uz papīra», pavisam cits – integrējot šādu interneta diskusiju dalībniekus. Ar to, protams, nav jāsaprot nepieciešamība mūsu Ārlietu ministrijai mesties katrā «čatā» un atspēkot tur paustās Latvijai adresētās nejēdzības, taču, šķiet, situācijas analīze nenāktu par ļaunu. Jo integrācija ir ļoti reāla Latvijas problēma, kuras risināšanā nedarbojas pozitīvu atskaišu piramīda. Aizvērt acis ir bīstami.
