Sterilas telpas, mazs veikaliņš, ēkai līdzās iekārtots suņu dresūras laukums – tā ir veterinārā klīnika «Sanarius» Viestura ielā 22. Drīz tā paplašināsies, jo īpašniecei, veterinārārstei Annai Jesarēvičai padomā ir iekārtot pansiju kaķiem.
Sterilas telpas, mazs veikaliņš, ēkai līdzās iekārtots suņu dresūras laukums – tā ir veterinārā klīnika «Sanarius» Viestura ielā 22. Drīz tā paplašināsies, jo īpašniecei, veterinārārstei Annai Jesarēvičai padomā ir iekārtot pansiju kaķiem. Aiz uzgaidāmās telpas stikla sienas saimnieki varēs vērot, kā jūtas viņu mīluļi. Par cilvēku un dzīvnieku savstarpējām attiecībām un daudz ko citu stāsta veterinārārste, kas specializējusies mazo dzīvnieku ārstēšanā.
Anna Jesarēviča klīniku apsaimnieko kopīgi ar dzīvesbiedru, asistenti un veikala pārdevēju, kurai ir medicīniskā izglītība. Veikaliņā var iegādāties dzīvnieku barību, pavadas, uzpurņus, spēļmantiņas un citas noderīgas lietas. Pieejami suņu frizieres, pēc tautības korejietes, pakalpojumi, un daudzi klienti, sevišķi vīrieši nākot, lai paraudzītos tieši uz viņu. Cilvēki arvien vairāk izmantotu iespēju safrizēt savu četrkājaino draugu, ja vien Jelgavas ielas būt tīrākas. Tagad nereti no suņa kažociņa vispirms jāizpurina kilograms smilšu….
Pilsētnieki savus četrkājainos draugus mīl un lutina, regulāri ved pie ārsta, baro ar speciālu barību, pērk našķus un spēļmantiņas. Lappušu «Laukos un sētās» lasītāji lielākoties ir lauku iedzīvotāji, un tur, kā zināms, daudzi suņi mūžu pavada pie ķēdes, ēd to, kas palicis pāri no saimnieku galda…
Protams, sētas krancītis saimniekam var nešķist tik svarīgs, taču, ja cilvēks iegādājies dārgu šķirnes suni, tad viņš to attārpos un vakcinēs. Laukos suņiem obligāta ir vakcinācija pret trakumsērgu, un to parasti izdara veterinārārsti, kas apkalpo attiecīgo teritoriju. Taču vakcinēt pret leptospirozi lauku veterinārārstam ne vienmēr atmaksājas, jo klientu nav daudz, bet atvērta vakcīna nav ilgi glabājama. Tāpēc iesaku apmeklēt pilsētas klīniku, kas piedāvā kompleksās vakcīnas pret vairākām slimībām. Ir kaites, ko pārnēsā ērces, un pēc to kodumiem dzīvniekiem nereti veidojas sabiezināti rētaudi vai pat audzēji.
Ar attārpošanu es visbiežāk saskaros tad, kad pie manis atved ērču un blusu pilnu dzīvnieku, bet blusas pārnēsā arī blusu lenteni. Saprotu, ka lauciniekiem raizes sagādā sēja, ražas novākšana un citi darbi, tāpēc par suni un kaķi viņi nereti piemirst.
Laukos ir daudz mazu sunīšu, kas slimo ar sirds slimībām. Tās lielākoties ir suņiem, kas vecāki par pieciem gadiem. Saimnieks, dzirdot, ka dzīvnieks klepo, domā, ka tas ir saaukstējies. Taču dzīvnieki tik viegli nesaaukstējas, bet, ja tā tomēr noticis, tad suņukam ir arī paaugstināta temperatūra. Tā kā klepus var būt arī viena no sirds slimības pazīmēm, dzīvnieks pēc iespējas ātrāk jāparāda ārstam.
Lai man piedod lauku veterinārārsti, bet mazo dzīvnieku slimībās labākie speciālisti atrodami pilsētās. Nākotnē viņi turpinās specializēties atsevišķās nozarēs – oftalmoloģijā, dermatoloģijā un citās. Vispirms tas notiks Rīgā, jo tur ir lielāks klientu skaits. Arī mēs nesen Ziepniekkalnā atvērām klīnikas «Sanarius» filiāli.
Cilvēki parasti domā, ka klīnikās veterinārārstu pakalpojumi ir dārgi.
15 kilogramu smagu suņu barības «Chappi» maisu, kura pietiks mēnesim, mūsu veikaliņā var iegādāties par 15 latiem. Komplekso vakcīnu cena atkarīga no slimību skaita. Vislētākā vakcīna maksā trīs latus, bet ir potes par sešiem, astoņiem un desmit latiem. Vienreiz gadā atļauties iztērēt šādu summu – vai tas ir daudz?
Nāk arī cilvēki, kas paziņo, ka ir pensionāri, un liek saprast, ka tāpēc no viņiem nevar prasīt pilnu samaksu. Čīkstēt, žēloties – tas mūsu tautai ir raksturīgi. Arī manā dzīvē bija laiks, kad gāja grūti, un es domāju, ka visiem mani jāžēlo. Tad sapratu, ka tā nav, un tos, kas iet, dara un sitas pa dzīvi, arī Dieviņš redz. Tad, kad man trūkst naudas kārtējo rēķinu samaksai, no rīta mostoties, lūdzu: «Dod, Dieviņ, man darbu!» Ja būs darbs, būs arī nauda, bet pirmais nosacījums ir – nečīkstēt un nepīkstēt! Ja neproti, ej un mācies, apgūsti jaunu profesiju. Arī laukos ir simts un viens darbs, ko var darīt.
Sākumā baidījos par savu darbu ņemt naudu, jo domāju, ka mani sauks par budzi. Tagad esmu droša par sevi un savām zināšanām. Tās papildinu semināros, par kuriem jāmaksā. Ja klients grib izmantot manas zināšanas, ir godīgi, ja viņš par to maksā. Uzskatu: ja esi paņēmis mājdzīvnieku, tad tev par to arī jāatbild – tev, nevis veterinārārstam, valdībai vai kādam citam.
Darbā jums droši vien ir gadījies sastapties ar nežēlību pret dzīvniekiem, ārstēt sistus un cilvēku sakropļotus dzīvniekus. Vai mūsu sabiedrībā nežēlība un visatļautība joprojām ir aktuāla?
Pēdējā laikā šādus dzīvniekus redzu mazāk, bet vardarbība noteikti pastāv. Ja mani klīnikā kāds suns ved ārā no pacietības, es nevaru atļauties viņam iesist. Jāpadomā arī, vai lasīt pamācību saimniekam, jo viņš var apvainoties. Tajā pašā laikā redzu, cik ļoti «izlaists» ir saimnieks un tāds pats ir arī viņa suns. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc rodas vardarbība, jo īpašnieks vairs nespēj tikt galā ar savu dzīvnieku un domā, ka savaldīt varēs ar spēku. Mūsu sabiedrībā joprojām aktuāls ir uzskats, ka suns domāts galvenokārt aizsardzībai, tāpēc daudzi māca tos būt nikniem, cenšas uzrīdīt.
Ir cilvēki, kam vispār nedrīkstētu būt suns, jo dzīvniekam nepieciešams pastāvīgi atrasties sabiedrībā līdzās cilvēkam. Arī laukos krancīši visur tipina līdzi saviem saimniekiem. Ir suņi, kas savu dzīvi pavada pie ķēdes. Man to ir žēl, bet tāds ir liktenis. Sunim nepatīk būt piesietam vai ierobežotam telpā, un nepareizi dara tie aizņemtie pilsētnieki, kas iegādājas suni un pēc tam ieslēdz četrās sienās. Pēc kāda laika viņi brīnās, ka dzīvnieks piečurā, piekakā… Un tad saimnieks, kas strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, kļūst nikns. «Es atnāku noguris no darba, un man vēl pēc tevis jāvāc!» viņš sāk kliegt un sist suni.
Ārzemēs nav niknu dzīvnieku, jo ģenētiski tiek atlasīti mierīgākie, pakļāvīgākie un turēšanai dzīvoklī piemērotākie. Pie mums šī atlase nenotiek, jo saimnieki kaķēnu nereti izvēlas tikai pēc kažociņa krāsas.
Nereti saka – kāds suns, tāds saimnieks. Vai ir tā, ka dzīvnieki līdzīgi saviem saimniekiem ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī raksturi saskan?
Jā, dzīvnieki ir ļoti līdzīgi saviem saimniekiem, brīžiem šķiet, ka tie parodē viņus. Ja uz klīniku atnāk apaļīga kundzīte, tad zinu, ka arī viņas suns būs apaļīgs. Liela auguma cilvēki parasti izvēlas lielus un spēcīgus suņus, bet maza auguma diezin vai dos priekšroku tādam dzīvniekam, jo vienkārši netiks ar to galā – suns viņu vilks pa zemi….
Joprojām sastopami pamesti un klaiņojoši dzīvnieki, acīmredzot cilvēki vēl līdz galam neizprot sterilizācijas nozīmi.
Daudzi cilvēki šajā ziņā suni pielīdzina cilvēkam, bet aizmirst, ka dzīvnieku vada instinkti. Suns nesapratīs un neklausīs, ja saimnieks teiks: «Tu nedrīksti skriet pakaļ šai kucītei, mēs tev sameklēsim citu partneri!»
Ir zinātniski pierādīts – jo agrāk sterilizē dzīvnieku, jo labāk tā veselībai. Es piekrītu tikai pirmajām dzemdībām kucītēm un kaķenēm. Sterilizēt dzīvnieku noteikti iesaku tiem saimniekiem, kas vēlāk negrib tērēt lielākas naudas summas, lai pirktu tabletes pret meklēšanos. Operācija ir arī risks, sevišķi vecākiem dzīvniekiem, jo tiek dota narkoze. Tā kā pirms sterilizācijas neveicam laboratoriskus izmeklējumus, bet tikai novērtējam, vai dzīvnieks ir vesels, pastāv iespēja, ka vecākam dzīvniekam ir kāda apslēpta slimība, ko uzreiz nevar pamanīt. Kaķenes sterilizācija mūsu klīnikā maksā 15 latu, runča kastrācija – septiņus latus. Summā ietilpst operācijas izmaksas un ārsta honorārs. Strādājam tikai ar importa materiāliem, vienreizējas lietošanas halātos un cimdos, izmantojot vienreizējos operāciju laukumus.
Kas jums sagādā vislielākās raizes darbā un ko jūs nākotnē vēlētos uzlabot?
Gribētu iegādāties jaunu aparatūru, diemžēl labas iekārtas maksā no pieciem līdz desmit tūkstošiem latu. Pirmo nopirktu aparatūru, ar ko suņiem un kaķiem noņemt zobakmeni. No tā cieš arvien vairāk dzīvnieku, jo viņi nevar paši sev izskalot muti. Lai neveidotos zobakmens, svarīgi ievērot regulāras ēdienreizes, dzīvniekam dot grauzt speciālus kaulus, kaltējumus, lupatu lellītes vai virves gabaliņus. Saimnieks ar zobu birsti un sodas ūdeni var pats iztīrīt dzīvnieka zobus.
Kāds bijis viseksotiskākais jūsu pacients?
Ārstēju visus mazos dzīvniekus, bet vairāk man patīk suņi, arī papagaiļi. Ir bijuši bruņurupuči un vāverēns.
Ko domājat par cilvēkiem, kas mājās vai uz klīniku nes meža dzīvniekus?
Tas ir ļoti nepareizi, jo tad dzīvniekam vairs nav atpakaļceļa uz mežu. Jāņem vērā arī nežēlīgais dabas likums – plēsīgajiem zvēriem arī jāēd.
Ko jūs gribētu novēlēt dzīvnieku īpašniekiem?
Es ļoti mīlu visus dzīvnieku īpašniekus, jo bez viņiem nebūtu manas klīnikas, es nevarētu mācīties. Iesaku atcerēties, ka profilakse vienmēr būs lētāka par ārstēšanu.
