Pamatīga burzma, troksnis, sastrēgumi, skaļas auto taures, metro klaboņa un šķietami nebeidzamas debesskrāpju rindas – ja aptuveni tādu iedomājaties pasaules otro lielāko pilsētu Ņujorku, daudz kļūdījies neesat.
Pamatīga burzma, troksnis, sastrēgumi, skaļas auto taures, metro klaboņa un šķietami nebeidzamas debesskrāpju rindas, pa slēgtai ielai, kur tiek filmēta kāda seriāla kārtējā sērija – ja aptuveni tādu iedomājaties pasaules otro lielāko pilsētu Ņujorku, daudz kļūdījies neesat.
Raksturīgajām iezīmēm vēl jāpieskaita arī dzeltenie taksometri, kas rindām vien šaudās pa lielpilsētas ielām. Tādu esot ap 14 000. Plus vēl melnie netrafarētie “takši”.
Varenais ābols
Kopš neatminamiem laikiem Ņujorka tikusi dēvēta par “Lielo ābolu”. Pastāsts vēsta, ka šāds apzīmējums radies Lielās depresijas laikā, kad finansisti, tērpušies ierastajos uzvalkos, uz brīdi pārkvalificējušies par ābolu tirgotājiem Ņujorkas ielās. Tiesa, pastāv vēl viena šā apzīmējuma izcelsmes versija, proti, 20. gadsimta pirmajā pusē bijis populārs teiciens: “Panākumu kokā ir daudz ābolu, bet tie, kas izvēlas Ņujorku, izvēlas lielo ābolu.”
Leģendārais bijušais Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuliani grāmatā “Vadība” atceras, ka vēl deviņdesmito gadu sākumā, kad Ņujorka bijusi noziedzības nomākta pilsēta, to masveidā pametuši gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, prese Ņujorku dēvējusi par “Pūstošo ābolu”, bet tūrisma ceļvežos tikuši publicēti savdabīgi padomi iebraucējiem – lai nerastos konflikti, ieteicams izvairīties no acu kontakta ar pretimnācējiem. “Bet kas tā par pilsētu, kur nedrīkst pat skatīties cilvēkiem acīs?” retoriski jautā Džuliani.
Sākot darbu Ņujorkas mērijā, par vienu no jaunievēlētā pilsētas vadītāja prioritātēm tika izvirzīta noziedzības apkarošana, un savā astoņus gadus ilgajā valdīšanas laikā Džuliani panāca ievērojamu noziedzības kritumu, smago noziegumu skaitu samazinot par vairāk nekā pusi, padarot Ņujorku par pasaules drošāko metropoli un pat iekļūstot 2003. gada Ginesa rekordu grāmatā.
Ar ko pārsteidz Ņujorka
Empire State Building (ESB)
Tiešā tulkojumā – Impērijas štata (vēsturisks Ņujorkas apzīmējums) celtne. Ievērības cienīgi šīs augstceltnes sakarā ir vairāki fakti, piemēram, celtniecības tempi – ik pa desmit dienām uzslēja 14 stāvu, un objekts tika nodots 45 dienas pirms plānotā termiņa, pasūtītāja makā ietaupot piecus miljonus dolāru (jāatceras, ka 1931. gadā to vērtība bija gluži cita). Celtniecības kompānija necentās pastiept gumiju, lai piepildītu kabatas ar papildu miljoniem, un šis solis Lielās depresijas laikā kalpoja kā izcila reklāma, jo ziņa par šādu rīcību izplatījās zibens ātrumā. Pasūtījumu ekonomiskās krīzes periodā nebija daudz, bet ESB cēlējiem par darba trūkumu turpmāk sūdzēties nevajadzēja, jo katrs būvēt gribētājs steidza meklēt tieši šo firmu.
Mākslas cienītāju uzmanību piesaista ESB vestibilā pie sienas aplūkojamie astoņi iespaidīgie panno, bet apmeklējuma nagla, protams, ir Manhetenas panorāmas apskate (uz visām debespusēm) no skatu laukuma 86. stāvā, kur izvietotas arī ievērojamāko augstceltņu skices ar kodolīgiem paskaidrojumiem par katru no tām. Vienlaikus iespējams tikt pie spirdzinošākas svaiga gaisa devas, kas ir pilnīgi neiespējami lejā, uz ielas.
Iespējams, ESB joprojām ir viens no visapmeklētākajiem objektiem Ņujorkā, vismaz tā liek domāt nebeidzamā, tūkstošos mērāmā cilvēku straume, kas līkločos plūst pa īpaši apmeklētājiem izveidotajām ejām uz liftiem. Kopš uzbūvēšanas 1931. gada maijā ESB nav bijis Ņujorkas visaugstākais debesskrāpis tikai tos divdesmit astoņus gadus, kad no Lejasmanhetenas augšup slējās to augstumā pārspējušais Amerikas varenības simbols – pasaules tirdzniecības centra Dvīņu torņi, ar ko ESB saista vēl kāda vēsturiska paralēle, proti, – arī šī ēka cietusi no tajā ieskrējuša lidaparāta – divmotoru bumbvedēja, kas 1945. gadā sliktas redzamības apstākļos taranēja ESB. Negadījumā bojā gāja 14 cilvēku, bet celtnei nodarītie postījumi bija miljons dolāru vērtē.
Centrālparks
Pirms 153 gadiem izveidotā 1000 akru (aptuveni 400 hektāru) teritorija ar apstādījumiem, strūklakām, skulptūrām, bērnu rotaļu laukumiem utt. gluži kā miera osta un patvērums no burzmas pašā lielpilsētas sirdī ir ikdienā iecienīta ņujorkiešu pastaigu un atpūtas vieta. Aktīvāka dzīvesveida piekritēji bariņiem vien redzami, uzturam sevi formā vai cenšoties nodzīt alusvēderus, skrienot krosus pa neskaitāmajiem Centrālparka celiņiem. Svarīgi zināt, ka Centrālparks pretēji daudzu domām nav radies, teritorijai apaugot ar zāli un kokiem. Tā izveide bijusi mākslīga, un arī pašlaik ne mazums pūļu tiek veltīts labiekārtošanai un uzturēšanai.
Pārdesmit metru no parka rietumu pusē uz 72. ielas atrodas daudzdzīvokļu nams “Dakotas apartamenti”, kur pēdējos savas dzīves gadus pavadīja leģendārais bītls Džons Lenons. Abās pusēs nama ieejai, pie kuras mūziķis tika nogalināts, kā piemiņas simboli piekārtas laternas, kurās nepārtraukti deg “dzīvā” uguns.
Savukārt Centrālparkā pēc bītlu dziesmas “Zemeņu lauki” (“Strawberry Fields”) nosaukts Lenona godināšanai tapušais simboliskais memoriāls – keramiskā apļa formas mozaīkā atveidots viņa, iespējams, visslavenākās dziesmas “Imagine” (“Iedoma”; tā pamatoti tiek uzskatīta par vienu no visutopiskākajām dziesmām, kāda jebkad sarakstīta) nosaukums.
Braitonbīča
Pirms vairākiem gadiem odiozs Krievijas politiķis pasaulei lielīgi klāstīja, ka puse Ņujorkas jau runājot krieviski. Ar šo “pusi”, visticamāk, bija jāsaprot jau no padomju gadiem veidojies krievvalodīgo imigrantu rajons Braitonbīčā, Bruklinā.
Uzraksti kirilicā un mūsu pusē zināmu produktu reklāmas (piemēram, alus “Baltika”), afiša, kas vēsta, ka gaidāmajās Krievijas teātra trupas viesizrādēs “Meistars un Margarita” līdzās Annai Samohinai (Latvijas auditorijai pazīstama no seriāla “Kriminālā Pēterburga”) uz skatuves spēlēs arī Ivars Kalniņš (kas visā savā godībā redzams arī kādas krievu kontingentam izdotas avīzes pirmajā lapā), veikali, kur iespējams iegādāties mūsu izpratnē “kārtīgu” pārtiku (ieskaitot desu, kas atbilst šim nosaukumam un ko arī vietējie pieņēmuši kā “kolbasi”, pelmeņus, kefīru, Salacgrīvā ražotus zivju konservus, saldos biezpiena sieriņus “Kārums”, “Laimas” šokolādes konfektes u.c.) – tieši tāda atmiņā palikusi Braitonbīča pagājušajā rudenī. Uzraksti pie stabiem “Esiet sveicināti Braitonbīčā, Mazajā Krievijā pie jūras!” gandrīz liek justies kā mājās, jo nav novērojams nekas no Amerikai raksturīgās “makdonaldizācijas” elementiem, turklāt kopējā gaisotne vairāk līdzinās dažiem Rīgas mikrorajoniem.
Jāatzīst, ka “padomju mentalitāte” lielai daļai iebraucēju nav zudusi arī pēc daudziem Amerikā nodzīvotiem gadiem. Kā viena no tās izpausmēm ir, piemēram, tieksme brokastu laikā viesnīcā no bufetes galda savākt un sabāzt kabatās gandrīz visus tur izliktos radziņus, citādi “citi apēdīs un tad vairs nebūs!”…
Brodveja
Viesojoties Ņujorkā, būtu grēks neapmeklēt tās kultūras pērli Brodveju un vismaz kādu no tās teātra izrādēm vai mūzikliem. Izdomu un labu humora izjūtu mūziklu veidotāji demonstrējuši, iestudējot kaut ko līdzīgu precību komēdijai amerikāņu gaumē, par muzikālo pamatu ņemot zviedru grupas “ABBA” labākās dziesmas, kas kombinācijā ar asprātīgu sižetu un dziesmu secību nodrošina gaumīgu izrādi ar tikpat gaumīgiem jokiem, kam nav nekā kopīga ar tik bieži ekrānos redzētajām bezgaršīgajām jeņķu jēlībām.
Ar Dž.Lenona atraitnes Joko Ono atbalstu Brodvejā rekordīsu brīdi – sešas nedēļas – tika izrādīts kādreizējā bītla dzīvesstāsts, turklāt mūziklu veido gandrīz tikai Lenona dziesmas un interviju izvilkumi. Pēdējo izrādi ar savu klātbūtni pagodināja arī Ono, ar veiklu uzlēcienu uz skatuves atstājot publiku minējumos, vai par spīti cienījamajam vecumam saglabātā fiziskā forma ir diētas un jogas nopelns vai plastiskās ķirurģijas brīnums.
Arī leģendārais sera Endrjū Loida Vēbera “Operas spoks” joprojām spēj pulcēt pilnas zāles un uz auditoriju atstāt graujošu iespaidu gan ar orķestra izpildījumu, gan aktierspēli, tomēr laikam taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka visskanīgāk un nepiespiestāk galveno lomu nodziedāt pašos “Operas spoka” pirmsākumos pirms vairāk nekā astoņpadsmit gadiem Londonā pratusi Vēbera kundze Sāra Braitmena.
Ja par Brodvejas izrādes apmeklējumu gadās izlemt tikai pāris stundu pirms tās sākuma – galvenais, lai vēl būtu nopērkama kāda biļete, pārējais, ieskaitot apģērbu, ir nebūtisks. Rīgas teātros tas daudziem šķistu nekulturāli, bet Brodvejas teātru auditorijās pilnīgi normāli ir vienkopus redzēt skatītājus, kas ģērbušies vakartērpos, džinsos, uzvalku kombinējuši ar sandalēm, un tūristus, kas turp devušies taisnā ceļā no ekskursijas ar mugursomām plecos, pusgarām biksēm vai šortiem un sporta apaviem kājās.
Brīvības statuja
Vietējie šo 93 metrus augsto uz Brīvības salas 1886. gadā atklāto statuju ar humoru mēdz dēvēt arī par “Ņujorkas pirmo lēdiju”. Ne visiem zināms, ka Francijas dāvātā brīvības simbola līdzautors bijis arī inženieris Gustavs Eifels, kura vārdu joprojām lepni nes kāds labi zināms Parīzes tornis.
Monumenta papildu atpazīstamību “Battery” parkā Lejasmanhetenā nodrošina par Brīvības statuju pārģērbti ļautiņi, kas par dažiem dolāriem katram, kas to vēlas, piedāvā “atrakciju” – fotografēšanos kopā ar “Brīvības statuju”. Interesanti, kādas klaigas par zaimošanu pārskanētu Rīgu, ja kāds, pārģērbies par Mildu, ko līdzīgu mēģinātu ārzemniekiem piedāvāt, piemēram, Vērmaņdārzā?
Elisailenda
Gandrīz rokas stiepiena attālumā no Brīvības salas atrodas Elisas sala jeb Elisailenda. Tās vienīgā fundamentālā celtne ir Imigrācijas muzejs, kura saturs spilgti ataino imigrācijas viļņu līkločus pēdējos gadsimtos, lieku reizi apliecinot, ka Amerika jau izsenis bijusi multikultūru sakausējums, no kā laika gaitā izveidojusies tagad labi zināmā “hamburgerizētā” lielummānijas apsēstā sabiedrība, kas sevi dēvē par amerikāņu nāciju.
Jaunie, kur jūsu patriotisms?
Nav noslēpums, ka Amerika, kas bieži tikusi dēvēta par lielo iespēju zemi, pēdējos piecpadsmit gados kļuvusi par galamērķi arī austrumeiropiešu masām, kas labākas dzīves meklējumos devušās pāri okeānam. Pēc vietējo imigrācijas advokātu (padomju izcelsmes) teiktā, līdz postošajiem terora aktiem 2001. gada septembrī iebraucēju legalizācija bijusi gluži kā konveijera darbs. Pēc traģēdijas “papīru lietas” gan sarežģītas, tādējādi arī process kļuvis laikietilpīgāks. Taču tie, kam “papīru kārtošana” neiet raiti, nezaudē dūšu, bet dzīvo un strādā Amerikā “pa kluso”. Nelegālo strādnieku skaits tur pat lāgā nav apzināts, taču tas noteikti nav mazāks par 11 miljoniem (iespējams, ka šis skaitlis ir pat divkārt lielāks). Periodiskie Kongresa spriedelējumi par nepieciešamību “nelegāļus” apzināt un izdzīt no valsts (ko pat fiziski nav iespējams izdarīt) allaž atduras pret gana nopietnu argumentu – tad nebūs neviena, kas pašiem runātājiem no rītiem pienes kafiju un izmēž mēslus no viņu lauku rančo.
Komiski ir tur mītošo latviešu aprindās klīstošie nostāsti par to, kā Amerikā mūžu nodzīvojušie Daugavas Vanagu un līdzīgu organizāciju pārstāvji letiņu iebraucējiem gadiem “lasa lekcijas” par patriotismu, pārmetot – kā varot atstāt savu valsti un doties tālu prom, nereti uz neatgriešanos. Tiesa, “vanagi” ar tēvzemes mīlestību arī nesirgst – tikko iebraukušo letiņu aicinājums pašiem kādu laiku padzīvot Latvijā parasti paliek bez atbildes, dažkārt aprobežojoties ar pāris nedēļu vizīti “dārgajā” tēvu dzimtenē un steidzīgu atgriešanos Amerikā. Te nu bija patrioti!
Ja pēc dažām Ņujorkā pavadītām nedēļām vietējie teic, ka no pilsētas esat redzējis vairāk nekā viņi, tur vairākus gadus dzīvojot, varat tam droši ticēt. Ilggadēji ņujorkieši, kas no lielpilsētas redzējuši tik vien kā nedaudz vairāk par ielu, kurā dzīvo, nav retums. Tādēļ nav ko brīnīties, ka vietējiem ir neiespējami saprast iebraucēju stāstīto par Latviju (priekšstatu par šādas valsts atrašanās vietu iespējams radīt, vien pieminot Krieviju) vai amerikāņiem pilnīgi neizprotamo padomju laiku, apliecinot, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, kurās dzīvojošajiem izpratne par lietām ir nesalīdzināmi atšķirīga. Paradoksāli, taču to skaits, kas vēlas iespiesties tik bieži lamātajā multikultūru maisījumā un absolūtās komercializācijas kvintesencē (diezin vai uz pasaules ir kas tāds, ko jeņķi nespētu padarīt komerciāli ienesīgu neatkarīgi no tā, vai caur suvenīru tirgotājiem vai Holivudu) Amerikā, gadu no gada tikai aug. Un letiņi iebraucēju vidū ieņem diezgan stabilu vietu.
***
Fakti par Ņujorku
– Platība – 301 kvadrātjūdze (484,3 km2).
– Pilsēta sastāv no piecām daļām – Manhetenas, Bronksas, Kvīnsas, Bruklinas un Ričmondas jeb Steitenailendas.
– Iedzīvotāju skaits – nedaudz vairāk par 8 miljoniem, neskaitot priekšpilsētas.
– Dienā rada nepilnas 12 tonnas atkritumu.
– Manhetenas austrumu krastu apskalojošā Hudzonas upe plūst divos virzienos.
– Ar Manhetenu saistīto tiltu šķērsošana transporta līdzekļiem ir tikai par maksu – 4,50 USD par reizi.
– Izplatītākās maksājumu kartes – “VISA” un “MasterCard”.
***
Kas jāzina, apmeklējot Ņujorku
– Karstuma periodā (no aprīļa līdz septembrim (ieskaitot)) izejot no mājas, teju obligāti līdzi ņemamie atribūti ir saulesbrilles, cepure un pudele ar dzeramo ūdeni.
– Iepērkoties jāņem vērā, ka uz cenas zīmes norādītajam ciparam jāpieskaita arī tirdzniecības nodoklis, kas dažādām preču grupām ir atšķirīgs.
– Kā katrā tūristu labi apmeklētā vietā dažādu suvenīru un citu preču cenas ir ļoti mainīgas. Pirms ko iegādāties, ieteicams par cenu painteresēties pie vairākiem tirgotājiem.
– Ja esat students vai vismaz izskatāties pietiekami jauneklīgs, lai par tādu tiktu noturēts, muzejos jautājiet pēc studentu biļetēm. Amerikāņi ar piekasību nesirgst (vismaz muzejos), turklāt apliecības uzrādīšana nav obligāta, toties ekonomija var būt līdz pat 50% no biļetes cenas.
– Lielāko muzeju ekspozīciju apskate aizņem vismaz pusi dienas, ja vien nav vēlēšanās vai nepieciešamība tajās iedziļināties detalizēti, tāpēc ieplānot vairāk par diviem apskates objektiem dienā nav nozīmes. Ja ir īpaša interese, ieteicams paredzēt vairākus viena muzeja apmeklējumus.
– Ja ikdienas pārvietošanās ieplānota ar auto, jārēķinās ar krietnu papildu laiku, kas būs jāpavada, meklējot vietu, kur to novietot.
