Pērn vidējais iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam bijis vidēji 105,48 lati mēnesī.
Pērn vidējais iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam bijis vidēji 105,48 lati mēnesī. Gada laikā pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība ik mēnesi pakāpeniski palielinājusies – no 100,42 latiem janvārī līdz 109,80 latiem decembrī.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķini liecina, ka pērn pirmajā ceturksnī iedzīvotāja vidējais mēneša iztikas minimums bija 101,39 lati, otrajā – 104,73 lati, trešajā – 106,14 latu, bet pēdējā – 109,67 lati. CSP norāda, ka preču un pakalpojumu groza vērtība ik mēnesi augusi atbilstoši patēriņa cenu kāpumam – no 100,42 latiem janvārī līdz 109,80 latiem decembrī. Visaugstākā pilna iztikas minimuma vērtība pērn bijusi novembrī – 110,07 lati. Iztikas minimums pakāpeniski par dažiem latiem paaugstinājies arī pa gadiem. 1998. gadā viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība vidēji mēnesī bija 82,15 latu, 1999. gadā tā palielinājusies par 1,13 latiem mēnesī. 2000. gadā vidējais iztikas minimums valstī bija 84,47 lati, 2001. – 86,93 lati, 2002. – 88,76 lati. 2003. gadā vidējais iztikas minimums mēnesī paaugstinājies par 4,78 latiem, bet 2004. gadā – līdz 98,78 latiem. Pērn vidējais iztikas minimums kāpis par 6,7 latiem mēnesī.
Groza saturs nav mainījies
Iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza saturu apstiprinājusi vēl Ministru Padome 1991. gada aprīlī. Toreiz lēmuma projekts sagatavots, pamatojoties uz minimālā pārtikas patēriņa normām, ko izstrādāja uztura zinātnieki. Kopš tā laika preču un pakalpojumu grupas un patēriņa apjomi nav mainīti, reizēm maina kādu preci, ja tās vairs nav tirdzniecībā un vietā nākusi cita (piemēram, kokvilnas autiņus aizstāja ar pamperiem).
Iztikas minimumā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.
Iztikas minimuma vērtību CSP aprēķina vidēji vienam iedzīvotājam, negrupējot tos pēc dzimuma, vecuma vai teritoriālajā iedalījuma. No pārtikas grozā ietilpst visu grupu preces. No nepārtikas precēm iekļauti vīriešu, sieviešu un bērnu apģērbs un apavi, mājokļa remonta materiāli, elektropreces, personīgās lietas, mēbeles, tekstilmateriāli, trauki, virtuves piederumi, dārza inventārs, mazgāšanās līdzekļi, kosmētika, higiēnas preces, medikamenti, rakstāmlietas, prese, grāmatas, atpūtas un sporta inventārs, rotaļlietas. Patēriņa preču un pakalpojumu grozā ir arī apģērbu individuālā šūšana, apavu remonts, īres, elektrības un apkures maksājumi, mājsaimniecības, komunālie, pasta un sakaru pakalpojumi, sabiedriskā transporta izmaksas, sadzīves, kultūras pakalpojumi.
Vienību un cenu nav
Lūdzot sīkāk atšifrēt preču un pakalpojumu groza saturu un vērtību, CSP sabiedrisko attiecību pārstāvis Aldis Brokāns informēja par jau minēto kategoriju uzskaitījumu bez aprēķinā iekļauto noteikto preču un pakalpojumu cenām un vienībām skaitliskā izteiksmē. No konkrētas informācijas bija pievienots atšifrējums par patēriņa grozā iekļauto preču un pakalpojuma kategoriju kopējām cenām. Proti, pārtikas precēm vienam cilvēkam mēnesī paredzēts izlietot 33,57 latus, nepārtikas precēm – 43,28, pakalpojumiem – 28,73 latus. Pārējiem maksājumiem atvēlēti četri procenti jeb 4,22 lati no mēneša iztikas minimuma groza satura. Savukārt no CSP Dzīves līmeņa statistikas daļas saņemtā informācija atklāja pilnu pārtikas un nepārtikas preču un pakalpojumu klāstu, vienību un cenu nebija. Iespējams, tas saistīts ar pagājušajā gadā aktualizētajām neatbilstībām faktiskajai situācijai.
Nav medicīnas pakalpojumu
Ziņu aģentūru arhīvā atradām, ka, piemēram, gadā iedzīvotājam paredzēts iegādāties 217 olu, 0,14 mēteļu, 0,05 skapjus, 9 tualetes papīra rullīšus. Ziepes un zobu pastu var pirkt reizi mēnesī, reizi divos gados iegādāties sejas krēmu. Četras reizes gadā var nogriezt matus, reizi gadā 2,39 latus var izmantoti apavu papēžu piesišanai. Iztikas minimumā iekļauta arī transportlīdzekļa – divriteņa – iegāde, kas vidēji lietojams 12,5 gadus un izmaksā nepilnus 90 latus, bet nav paredzēts mobilais telefons, benzīns, zobārstniecības un ārstniecības pakalpojumi, lai gan liela daļa ienākumu jāatdod tieši par veselības aprūpi. Ārsta apmeklējumu nepieciešamības gadījumā var iekļaut pārējos pakalpojumos, bet tie naudas izteiksmē veido tikai četrus procentus no visas patēriņa groza daļas.
Atbilstoši iztikas minimumam cilvēks pilsētas autobusu izmanto 168 reizes gadā, 7 reizes brauc piepilsētas vilcienā, bet uz citu pilsētu ar autobusu dodas divreiz mēnesī. Dzīvokļa īre rēķināta 11 kvadrātmetru platībai, bet centrālapkure – tikai par 6,3 kvadrātmetriem. Iespējams, to kompensē apmēram trešdaļa kubikmetra malkas, kas vidēji gadā būtu jāiegādājas katram iedzīvotājam.
Jāpiekrīt, ka minimālā patēriņa grozs, “izlikts uz papīra”, liekas absurds. Statistiķi skaidro, ka šis vajadzību uzskaitījums nav uztverams burtiski – tā ir sava veida formula, kur nav jāanalizē katra sastāvdaļa. Atsevišķās pozīcijās summas tikai sākotnēji liekas smieklīgi mazas, jāievēro, ka iztikas minimums rēķināts vidējam iedzīvotājam. Tajā “ielikti” gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbs un citas preces.
Jāatbilst faktiskajai situācijai
Pērn, kad iztikas minimuma jautājumu aktualizēja prese, gan statistiķi, gan citi speciālisti atzina, ka tā saturs neatbilst mūsdienu prasībām un to sen būtu laiks pārskatīt. Tika pausts, ka lielo cenu līmeņa atšķirību dēļ iztikas minimums dažādos reģionos varētu būt atšķirīgs. Izskanēja arī radikālāki ierosinājumi, ka minimums jāindeksē atbilstoši inflācijai, citādi tā saturs neatbilst realitātei. Jebkurā gadījumā iztikas minimuma vērtība palielinātos.
Šo jautājumu aktualizēt pērn solījās Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, taču nekas vēl nav izdarīts. Arī Labklājības ministrija, kam būtu jārūp iztikas jautājumi, ir pasīva. Tāpat Ekonomikas ministrija pēc jautājuma aktualizēšanas presē tālāk par intereses izrādīšanu nav tikusi. Iespējams, nevēlēšanās ieviest mūsdienīgāku iztikas minimumu saistīta ar nevēlēšanos atklāt patieso nabadzības līmeni valstī. CSP pētījumi par mājsaimniecībām liecina, ka zem iztikas minimuma valstī dzīvo puse iedzīvotāju. Arī, apkopojot datus par trūcīgo cilvēku īpatsvaru, kam pienāktos bezmaksas baltmaize, skaits bija kā ne vienā citā ES valstī – 180 000 nabadzīgo iedzīvotāju. Nav arī noslēpums, ka valsts nespēj nodrošināt jau pašreizējo iztikas minimumu. Proti, garantētais minimālais ienākumu līmenis valstī ir tikai 24 lati. Arī minimālā alga – 90 latu – neļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tomēr iztikas minimumam vajadzētu būt atbilstošam faktiskajai situācijai, lai būtu vismaz kāds atskaites punkts par cilvēka vajadzību minimumu.
