Nobriedušas personības rādītājs ir spēja pieņemt pagātni, izjust šodienu, plānot nākotni.
Nobriedušas personības rādītājs ir spēja pieņemt pagātni, izjust šodienu, plānot nākotni
Par laiku un tā nozīmi runā daudz. Tas ir vārds, ko cilvēki ikdienā bieži lieto. Ja paskatās atpakaļ – laiks ir diezgan nežēlīgs. Cilvēki gājuši prom, nākuši klāt, esam kļuvuši vecāki. Ir dažādas pazīmes, kas atklāj, ka tas atstāj pēdas – krunciņas un riepiņas uz cilvēka ķermeņa. Bet notiek arī lietas, kas šo parādību palīdz uztvert vieglāk. Tās ir pārmaiņas.
Redzēt šodienu
Nereti dzird cilvēkus sakām, ka viņiem nav laika. “Bet kam? Ko tu darītu, ja tā būtu vairāk?” jautā Psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra vadītāja Ilze Āna. Viņasprāt, nekas nemainītos. Tik un tā cilvēki paspētu tikpat, cik tagad.
Lai sekotu līdzi laikam un neatpaliktu, nepieciešamas pārmaiņas. Nereti tās cilvēkus baida. Ļaudis teic: “Labāk zināma nelaime nekā nezināma laime. Ja kaut kas mainīsies, kā ar to tikšu galā?” I.Āna uzskata, ka tomēr pārmaiņas vajadzīgas un daudzi tās klusībā gaida.
Neesot elastīgam, šajā laikā grūtāk izdzīvot. Lai gan pats esi pasīvs, apkārt tik un tā ir kustība. Ja to ignorē, ir ļoti grūti.
Psiholoģe piebilst, ka viens no svarīgākajiem momentiem ir saprast, ka laiks nekur neiet. Tas stāv, bet mēs – cilvēki – kustamies un jēgpilnos vārdos spējam ietilpināt tā jēdzienu.
“Ieciklēšanās kādā laika dimensijā – pagātnes, tagadnes vai nākotnes – dod vienpusību. Jāakcentē pagātne, bet jāredz un jāizjūt arī šodiena,” skaidro I.Āna. Viņa stāsta, ka pieaugušas un nobriedušas personības rādītājs ir spēja atskatīties pagātnē un pieņemt to, saredzēt un izjust šodienu, plānot savu nākotni.
“Tāpēc katram dzīvē novēlu līdzsvaru un harmoniju. Jo neviens nezinām to laiku, kas mums dots,” tā psiholoģe.
To nevar apturēt
“Arī man gribas noticēt, ka šie ir mirkļi, par ko daudz runā, ka laiks pēdējos gados steidzas ātrāk,” atklāj I.Āna. “Bet, kad, par sevi domājot, lūkojos fotogrāfijās un mēģinu saprast, ko esmu darījusi, kur bijusi, kā mainījušies mani uzskati, ārējais veidols, galu galā secinu, ka ir tik daudz lietu un notikumu. Tie parāda, ka laiks bijis piepildīts un nav aizsteidzies nemanot.
Katram ir sava laika izjūta. Ikviens ir pieķēris sevi pie domas – ja man būtu vairāk stundu dienā, tad gan es izdarītu! Bet tā ir tikai atruna. Neko jau dižu nepaveiktu. Visbiežāk laika pietrūkst tiem, kas to kontrolē, bet pārējiem pietiek. Brīžiem tas pat šķiet nebūtisks.
Psiholoģiskais laiks ir saistīts ar ātro informācijas apriti, iespēju vienā mirklī nokļūt citā vietā otrā pasaules malā. Cilvēki vairāk lasa ātras ziņas, nekā iegrimst dziļās apcerēs par sevi. Viņi arvien mazāk paliek vienatnē. Bet tiem, kas atrod brīžus, kad pabūt pašam ar sevi, laiks šķiet pilnīgāks, ārpus aprites un prom no kontaktiem tas var likties ārkārtīgi garš.
“Lai gan brīžiem gribētos teikt: “Mirkli, jel apstājies!”, laiku nekādi nav iespējams apturēt, pavilkt garāku. Ir tā, kā ir,” saka psiholoģe. “Laiks neapstāsies, tas ritēs savu gaitu. Katrā, arī pieaugušajā, mīt mazs bērns, kas lielām acīm skatās un brīnās. Tevī ir sajūta – kad izaugšu, kad būs bērni, kad dabūšu labāku darbu, kad… Tas uzrunā un reizē skumdina, jo bērnam tas ir piedodams, bet pieaugušiem jāprot dzīvot bez atlikšanas. Laiks nav “no – līdz”, jo kas ir pēc un līdz tam? Nīkšana un gaidīšana. Sevis mānīšana,” uzskata I.Āna.
Pildīt solīto
Ar nākamo dienu, mēnesi, gadu… Visbiežāk šādi sākas solījumi sev un citiem. Apņemšanās un mērķi ir labi, bet tie nav jāatliek uz citu brīdi. Bet ar ko šodiena ir sliktāka par citām? Kāpēc nevar sākt jau tagad? Kāpēc sākums jāatliek, ja lēmums jau ir? Pēc I.Ānas domām, ja to nesāk uzreiz, diez vai arī vēlāk varēs izdarīt. Svarīgi atklāt, ka solījumus var pildīt tūlīt, nevis kaut kad. Lielie un tālie mērķi jāatliek, bet mazākas pārmaiņas jāpilda šodien. Nosakot datumu, mēs, iespējams, atkal pasteidzinām laiku. Rodas neliela trauksme. Tā var radīt steigu, paviršību un nepatikšanas.
“Nekad nav par vēlu, bet vienmēr ir pēdējais laiks, tāpēc jāsāk jau šodien, nevis vakar,” tā psiholoģe, citējot savu vācu skolotāju.
Zaudētais un “nosistais”
“Es dzirdu un arī piekrītu, ka ir termins “nosists laiks”. Manuprāt, tas ir attieksmes jautājums, kā mēs to uztveram. Cits uzskatīs, ka kāds laiku iznieko, bet cits – tas ir vērtīgāks nekā pavadīts steigā,” uzskata I.Āna.
Runājot par zaudēto laiku ar tuvajiem un mīļajiem – tā ir izvēle. Mēs aizbildināmies ar nevaļu. Bet jebkurām attiecībām nepieciešams laiks. Viss atkarīgs no tā, kā mēs to piepildām ar savām izvēlēm. Nevar vainot citus: “priekšnieks man lika”, “mamma teica”, “tētis norādīja”. Viss ir mūsu pašu rokās.
Nereti arī panākumi sociālajā vidē liek būt darbā, nevis mājās, jo tur ikvienu pieņem tādu, kāds esi. Tur sasniegumus nepamana.
Spēlēšanās ar laiku
I.Āna stāsta, ka Jaunajā gadā daudzi gaida mieru. Ik gadu tas atnāk, kaut gan 31. decembrī nekas nav citādāks kā 1. janvārī. Cilvēki visā pasaulē gaida un grib atskaites punktus. Un ne tikai tāpēc, ka kalendārā būs jānomaina lapa, cipari, bet tas ir kaut kāds zināms atskaites punkts, kas palīdz būt kopībā ar visiem tiem, kas skaita laiku. Viņasprāt, tā ir kā spēlēšanās ar to, cipariem, jo, piemēram, Taizemē cilvēkiem ir 2550. gads. Tur dzīvo 62 miljoni ļaužu, kas tic, ka ir tāds gads, bet mums būs 2008. Taču gan tur, gan te cilvēki grib kādu robežšķirtni.
Viss griežas ap laiku, nevis zeme ap sauli. Varbūt arī tāpēc tik daudz par to runājam. Un skumstam, ka tas paiet, bet priecājamies, ja tas piepildīts. Daudzas emocijas saistītas ar laiku – gan skumjās, gan priecīgās.
***
Vai jūtat, ka laiks steidzas?
Georgs, pensionārs, makšķernieks:
Laika steigu vairāk jūtu vecumā. Agrāk tik ļoti to nemanīju. Manuprāt, būs vēl daudz interesantu notikumu. Katra nodzīvota diena ir laime. Protams, bieži vien gribētos laiku uz brīdi apturēt, bet tas ir tikai sapnis, jo tā nenotiks. Kā Dievs lēmis šajā pasaulē, tā arī ir.
Māra, studente:
Protams, izjūtu. Sevišķi pēdējos divus gadus tas, šķiet, steidzas arvien vairāk. Tas tāpēc, ka cilvēki kļuvuši steidzīgi. Es priecājos par to, kas bijis, par aizgājušo nav jābēdājas. Noteikti vēlētos kaut uz brīdi apturēt laiku. Aizbraukt ceļojumā, atpūsties. Šajā steigā cilvēkiem, arī man, pietrūkst atpūtas.
Romāns, skolnieks:
Man nav šādas sajūtas. Retu reizi liekas, ka laiks velkas, citu – ja darāms kas interesants vai svarīgs – tas paiet ātrāk, piemēram, dzimšanas dienās. Es par aizgājušo nebēdāju, bet, ja laiku būtu iespējams apturēt, paveiktu vairāk labu darbu.
Dace, skolotāja:
Ļoti izjūtu laika steigu. Pēdējos desmit gados jo īpaši. Tas tāpēc, ka paši steidzamies, jo mēģinām izvairīties. Mēs dzīvojam no vieniem svētkiem līdz otriem. Labprāt kādi mirkli apturētu, varētu atpūsties, jo nogurums ir liels. Bet par aizgājušo vajag tikai priecāties, jo arī sliktais mums dod kaut ko labu.
Toms, skolnieks:
Nezinu. Reti tā liekas, lai gan daudzreiz gribējies laiku paildzināt, pat apturēt. Tad varētu kaut kur aizbraukt, vairāk padarīt. Tomēr laika steigu vēl neizjūtu, tas rit mierīgi, tā kā tam jābūt.
Svetlana, krāso dzīvokļus:
Jā, noteikti. Pēdējos gados tas izteikti manāms. Varbūt vecums pie tā vainīgs un liek šādi justies. Ja laiku varētu apturēt, to izmantotu citādi. Manuprāt, pagājušais ir skumjš, nezinu, vai jāpriecājas, bet man bijušā ir mazliet žēl.
