Inese Saulāja vēl ir divpadsmitās klases skolniece, taču nav daudz pamudināma uz iesaistīšanos sabiedriskās aktivitātēs.
Inese Saulāja vēl ir divpadsmitās klases skolniece, taču nav daudz pamudināma uz iesaistīšanos sabiedriskās aktivitātēs. Viņa ar prieku uzņemas pasākumu organizēšanu, piedalās konkursos un cenšas dzīvot optimistiski un aizrautīgi. Inese nākotnē būšot
žurnāliste – viņa vēlas vadīt un veidot raidījumus un šovus.
Kas tu gribēji būt bērnībā?
– Atceros, ka mazākajās klasītēs mums bija jāzīmē, par ko gribam kļūt. Es uzzīmēju tanti ar resnām kājām un šļirci rokās.
Vai tu gribēji kļūt par ārsti?
– Nē, to bija visvieglāk uzzīmēt.
Bet vēlāk?
– Man likās, ka es izvēlēšos profesiju, kurā var paveikt kaut ko nozīmīgu un būtisku.
Vai tu domā, ka, darbojoties žurnālistikā, var atstāt kaut ko būtisku?
– Diez vai. Laikam jau tikai īslaicīgi.
Vai tu sevi uzskati par sabiedrisku cilvēku?
– Jā, diezgan. Žurnālistam jābūt sabiedriskam. Viņš nevar kā pelīte nolīst stūrī un sēdēt.
Kādi ir tavi iespaidi par konkursu «Mis Jelgava ’99»!
– Šajā konkursā galvenokārt ieguvu draugus. Solījāmies visi kopā kūkas ēst, vēl gan neesam to īstenojuši.
Vai tu vēlreiz piedalītos šādā konkursā?
– Es laikam tagad labāk gribētu kādu šovu. Kaut ko tādu, ar ko var izklaidēt cilvēkus un kur nav konkursu un konkurences.
Man bija jāizšķiras starp teātri un konkursu. Es izvēlējos konkursu, nezinu, vai tagad arī tā darītu. Vienīgais, ko tajā ieguvu, ir iepazīšanās ar daudziem jaukiem cilvēkiem.
Vai tev ir daudz draugu?
– Man ir īsti draugi, kuru ir maz. Ir vienkārši draugi, kuru ir mazliet vairāk. Vēl ir paziņas, kuru ir ļoti daudz.
Kad tu cilvēku vari nosaukt par savu draugu?
– Tad, kad es to iekšēji jūtu. Vai arī, ja ir kāds izšķirošs moments, sarežģīts brīdis manā dzīvē. Mans draugs noteikti nestāvētu un negaidītu, kamēr es pati tikšu ar savām problēmām galā.
Ko tu nepiedotu saviem draugiem?
– Es nezinu… Tad viņiem jāizdara kaut kas īpaši riebīgs. Nepiedotu nodevību, nekaunību, melus… Bet, ja tie ir mani draugi, diez vai viņi tā darītu.
Vai tu viegli iepazīsties ar cilvēkiem?
– Jā.
Ko tu vispirms viņos ievēro?
– Vizuālo. Man cilvēkā ir svarīga harmonija, arī , lai viņš ir gaumīgi apģērbies.
Kādas īpašības tu cilvēkos vērtē visaugstāk?
– Uzticību, atklātību.
Vai savstarpējās attiecības tev ir svarīgas?
– Jā, ļoti.
Vai pēc strīda tu esi tā, kas cenšas izlīgt mieru?
– Varu arī iespītēties. Uzmetu lūpu un gaidu, ko darīs otrs. Ja pēc piecām minūtēm otrs vēl sēž un neko nesaka, es pamazām pielabinos. Bet tas iespējams tikai tad, ja tas otrs ir mans draugs. Attiecībās mamma – meita, draudzene – draudzene vai skolniece – skolotāja tas var vilkties pat ļoti ilgi.
Tu dzīvo šodienai vai nākotnei?
– Nākotnei. Iedomājos, kāda izskatīsies mana mājiņa kalna galā.
Tās ir fantāzijas, bet vai tu šodien apzināti dari kaut ko tādu, kas vajadzīgs nākotnei?
– Jā, bet par to es nestāstīšu.
Vai piederi pie cilvēkiem, kas uzskata, ja izstāstīsi – nepiepildīsies?
– Ne vienmēr, bet dažreiz tā notiek. Piemēram, es izstāstu, ka tajā un tajā dienā braukšu uz Rīgu pirkt kurpes – nesanāk!
Vai esi māņticīga?
– Dažreiz gadās. Parasti, ja tas ir kaut kas slikts, cenšos sev iestāstīt, ka tā ir tikai māņticība.
Kā tu tiec vaļā no skumjām?
– Visbiežāk skaļi klausos mūziku vai arī izraudos.
Ko dari, kad esi viena?
– Rakstu vēstules. Man ir daudz vēstuļu draugu. Mājās jau sakrājusies liela kaste ar vēstulēm, es gan tās nekad nepārlasu.
Vai tevi baida 2000. gada tuvošanās?
– Jā, ļoti… būs taču gals! Nē, patiesībā jau nebaida gan. Kāds tur pasaules gals! Tūkstošajā gadā jau arī noteikti domāja, ka būs gals. Tad jau redzēs, kas un kā būs.
Vai cilvēki, tavuprāt, nākamajā tūkstošgadē mainīsies?
– Varbūt viņi jutīsies tādi svarīgāki, jo būs sagaidījuši jaunu tūkstošgadi – tas jau bieži nenotiek.
Kas būs citādi?
– Mode noteikti mainīsies, arī mūzika – viss dzīvesveids.
Kāds tas būs?
– Liekas, populāra būs dzimumu vienlīdzība. Noteikti dominēs arī elektronika.
Mēdz teikt, ka cilvēki arvien vairāk domā par materiālām lietām. Vai, tavuprāt, tas raksturos nākamā gadu tūkstoša cilvēkus?
– Diez vai 2000. gada 1. janvārī cilvēki sāks dalīt naudu un mantu, bet lielāka nozīme materiālām vērtībām, iespējams, tiks pievērsta.
