Jura Kursieša pirmās pilnmetrāžas filmas «Modris» atpazīstamības kampaņa noslēdzās 14. decembrī Losandželosā.
Ierindas kinoskatītājs (ja vien viņš nav jelgavnieks, kam jāsamierinās ar tām retajām filmu demonstrācijām, ko no izrādēm un koncertiem tukšajā periodā piedāvā pilsētas kultūras nams, šovasar arī brīvdabas «Kino Moon» entuziasti) var priecāties par jauniem, ar kvalitatīvām attēla un skaņu iekārtām, mīkstiem krēsliem un pat «uzgraužamiem» labumiem apveltītiem kinoteātriem. Citādi ir ar pašām filmām, jo ap divdesmit gadu «pārrāvums» krasi sadalījis latviešu kino cienītāju auditoriju paaudzēs. Šķiet, ka pēdējais mēģinājums skatītāju zālē iedabūt vairākas paaudzes reizē bija Jāņa Streiča «Rūdolfa mantojums».
Un te parādās Juris Kursietis un rada savu pirmo pilnmetrāžas filmu «Modris». Gandrīz vai jelgavnieks (Juris, ne Modris) – būsiet taču dzirdējuši par Jelgavas 4. vidusskolas pedagoģi un vismaz kādu desmitgadi Latvijas labākā sieviešu kora «Spīgo» radītāju un vadītāju, kā arī komponisti Līgu Celmu, kas nu jau labu laiciņu savu uzvārdu pagarinājusi un diezgan kategoriski iesaka sevi dēvēt par L.Celmu-Kursieti.
Nevarētu teikt, ka pirms gada Latvijas kinoteātros pirmizrādītais «Modris» vienmēr tiek demonstrēts pārpildītās zālēs (izņēmums jau minēto iemeslu dēļ ir daži seansi Jelgavā), bet noteikti interese ir. Šķiet, lielāka par Jāņa Norda «Mammu, es tevi mīlu» (kas gan arī diezgan sekmīgi mēģināja ievilināt kinoteātrī dažādu paaudžu skatītājus), Jura Poškus «Kolka Cool», Aika Karapetjana «Cilvēki tur» un vēl dažām.
– «Modris» pamatā ir jauniešu filma?
Tas nav nekāds pārsteigums, jo jaunieši jau arī ir vislielākā kinoteātru apmeklētāju daļa. Viņiem nav ģimenes, toties ir brīvais laiks, tāpēc aktīvākais kinoteātru apmeklētāju vecums ir no 15–16 līdz 25 gadiem. Kā liecina manu draugu novērojumi, vismaz puse no «Modra» skatītājiem ir filmas galvenā varoņa vienaudži.
– Vai nav tā, ka jau apzināti tiek taisītas filmas festivāliem un filmas publikai jeb vienkāršajai tautai? Visu cieņu Lailai Pakalniņai, bet es neteikšu, ka viegli bija noskatīties «Kurpi» vai «Pitonu» līdz galam, tādēļ jauno filmu «Ausma» nemaz neriskēju iekļaut savā kinosarakstā.
Pamata problēma, manuprāt, ir tajā, cik daudz mēs vispār filmas ražojam. Galu galā tā jau ir visā pasaulē – ir niša, kas domāta masu skatītājam, un ir niša, kas ir ļoti specifiska.
Tas pats taču notiek arī mūzikā – ir eksperimentālā, klasiskā mūzika, džezs un popmūzika. Tāpat citās mākslas sfērās. Kino nozarē mēs esam ilgi slimojuši un vēl joprojām slimojam ar dažādības trūkumu. Ja valsts var atļauties ražot vienu, divas, trīs filmas gadā, neiespējami vienlīdz labi izpatikt kā intelektuāļiem, tā jauniešiem vai vēstures cienītājiem.
Tāpēc jau izveidojies tas stereotips, kas gan savā ziņā ir pamatots, ka pie šīm ierobežotajām izvēles iespējām latviešu kino ir grūti saprotams, tāpēc liela daļa izvēlas kaut ko no Holivudas produkcijas ne tā «prāta rotaļām piemērotākā gala».
– Vienojošās filmas, kas patiktu visām gaumēm un visām paaudzēm, pirmie pēc Aloiza Brenča un Jāņa Streiča laikmeta sāka ražot Andrejs Ēķis ar Aigaru Graubu. Lai gan «Rīgas sargi» un «Baiga vasara» tika pamatoti kritizēti par «papīra tankiem» un vēstures pārāk brīvu interpretējumu, tomēr skatītāju netrūka. Pats ar lielu interesi noskatījos «Sapņu komandu 1935», un šķiet, ka tā spēja piesaistīt arī jauniešu interesi.
Par gaumi jau nestrīdas, un tā ir jau pieminētā izvēles, kas līdzekļu trūkuma dēļ ir stipri ierobežota, problēma. Padomju laikos bija Rīgas Kinostudija, savā ziņā arī propagandas kanāls, kurā tika ieguldīta milzīga (mūsu kino tagadējām iespējām) nauda. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tas viss sabruka, un par daudzmaz nopietniem mēģinājumiem atdzīvināt latviešu kino varam runāt tikai, sākot apmēram no kāda 2005. gada.
2008. gadā nauda kino nozarei vispār pazuda (atcerieties Einara Repšes slaveno teicienu, ka latviešiem tādas filmas, kādas tiek piedāvātas konkrētajā laikā, vispār nav vajadzīgas – red.).
Mūsu pieredze ir tik skarba, jo ļoti strauji ir nomainījušās iekārtas, un ne jau tikai kultūrā vien. Bet kino ir specifisks arī visā pārējā kultūrā, jo ir ļoti dārga nozare. Un ne jau tāpēc, ka režisori, operatori, aktieri un citi kino darbinieki prasītu sev ļoti lielas algas vai honorārus, bet salīdzinoši dārga ir tehnika un to apkalpojošais personāls, bez kā filmu uztaisīt nav iespējams. Bet skatītājam šīs problēmas ir stipri vienaldzīgas – aizejot uz kinoteātri, viņš grib redzēt kvalitatīvu filmu.
Es tomēr ceru, ka pamazām izdosies mainīt priekšstatu par Latvijas kino, un process jau ir sācies – «Modri» noskatījušies ap 20 tūkstoši, «Mammu, es tevi mīlu» skatītāju skaits arī mērāms vairākos desmitos tūkstošu. Galu galā, patīk tas mums vai ne, galvenais rādītājs ir – vai cilvēks nopērk biļeti un aiziet uz to seansu vai nē. Un Rīgā (ja tu neapmeklē kino dziļā vientulībā) tas nav nekāds lētais prieks.
– Jelgavā šī iespēja parasti vispār liegta.
Zinu, ka vismaz trīs (ar atkārtojumiem pat vairāk) «Modra» seansi Jelgavā ir bijuši. Te parādījās atkal cita problēma – mūsdienu prasībām neesošas kino zāles ārpus Rīgas. Mazās kino zāles nebija gatavas pārejai no analogā uz digitālo izrādīšanu. Iemesls ļoti vienkāršs – vienas zāles aprīkošana maksā ap 100 tūkstošiem, taču filmu izplatītāji šo pāreju veica, kas nozīmē, ka mazajām kino zālēm vairs nebija iespēju filmas izrādīt. Un izrādījās, ka reģionos nebija nevienas digitālās kino projekcijas iekārtas, un demonstrēja filmu lentes – gluži kā senos laikos, un lieki teikt, ka šo «filmu ruļļu» kvalitāte zuda ar katru dienu. Nu ar ceļojošā «Kinopunkta», bet vēlāk arī Latvijas Kinematogrāfistu savienības filmu reģionālās izplatīšanas projekta «Kino visiem un visur Latvijā» (tagad tas nonācis kino centra paspārnē) palīdzību problēma ar izrādīšanu, bet ne bildes un skaņas kvalitāti vairāk vai mazāk atrisināta. Mani kā filmas veidotāju, protams, neapmierina, ja manu ražojumu demonstrē neatbilstošā kvalitātē.
– Kā «Modris» tika to dažu veiksminieku skaitā, kam naudas dalītāji deva «zaļo» gaismu? Tā lēma Nacionālais kino centrs?
Tik vienkārši gluži viss nebija. Viss sākas ar ideju. Pirmais, kas jāizdara, – jāizveido labs scenārijs. Tikai pēdējā laikā iespējams dabūt atbalstu arī scenārija rakstīšanai, tā ka «Modrim» scenāriju rakstīju es pats.
Tad ar šo projektu paceļojām pa Eiropas «kinoscenāriju tirgiem», jo sapratām, ka bez citu valstu piesaistīšanas neiztiksim. Piesaistījām kopproducentus no Vācijas un Grieķijas. Tad ar scenāriju un galveno radošo komandu, kas tobrīd jau bija izveidojusies ar poļu tautības operatoru Bogumilu Godfrejovu priekšgalā, gājām to pieteikt Eiropas fondu finansējuma iegūšanai.
No Latvijas dabūjām apmēram trešdaļu nepieciešamā. Pēc tam vācu kopproducents iesniedza pieteikumu savam, grieķis – savam kino centram, un tā to naudiņu savācām. Budžets tika likts kopā pa mozaīkas gabaliņiem. Bet iespējami arī citi varianti – ir projekti, kas iztiek tikai ar Latvijā pieejamo finansējumu.
– «Modris» ir tava pirmā filma, bet arī pirms tam taču biji darbojies kino laukā.
Biju uzņēmis vairākas spēles īsfilmas, bet «Modris» ir mana pirmā pilnmetrāžas filma. Biju strādājis arī kā otrais režisors pie Jura Poškus «Kolka Cool» un Jāņa Norda filmā «Amatieris».
– Vari teikt, ka tava pirmā filma ir izdevusies?
Ja skaita, ka filmu Latvijā noskatījušies vairāk nekā 20 tūkstoši skatītāju, tad – jā, jo filmu veidoju mums pašiem, lai paskatāmies uz sevi no malas un apdomājam, kā apejamies ar sevi un saviem bērniem.
Filmai ir starptautiskais izplatītājs no Vācijas, kas īpaši piestrādā uz festivāliem.
Tikai pagājušajā nedēļā atgriezos no ASV, Losandželosas, kur nācās piedalīties tā sauktajā filmas atpazīstamības kampaņā «Oskariem» nominācijā «Labākās ārzemju filmas». Pavisam par piecām nominācijām sacenšas 80 filmas…
Interesanti, ka sarunās daudzi man teica, ka vai nu paši, vai viņu paziņas tādu Modri ir pazinuši, lai gan es filmu biju iecerējis pilnīgi lokālai videi. Iznācis, ka filmā atainotās problēmas ir būtiskas ne tikai Latvijā.
– Starp citu, kur tu ņēmi tādus spēļu automātus, vismaz es kā Minesotas antiatkarību programmas absolvents (gan citā jomā) tādus neesmu redzējis vismaz padsmit gadu.
Visa filmas stilistika veidota it kā pirms desmit gadiem – vide apzināti atainota kā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā. Ja ievēroji, nav arī viedtālruņu un tamlīdzīgu lietiņu, pat vilcieni brauc ar neatjaunotiem vagoniem.
– Vai tiesa, ka Modra prototips gājis bojā?
Jā, tādu traģisku ziņu mēs saņēmām augusta beigās. Anglijā un pēc paša izvēles. Grūti spriest, scenārija rakstīšanas laikā, kad dažas reizes šo puisi satiku, gan palika cerība uz optimistisku iznākumu. Bet, kas notiek katra galvā, grūti spriest.
– Lai kā klāsies «Modrim» šajā un citās kampaņās, droši vien jau esi ķēries pie nākamās filmas?
Atkal jāmeklē finansējums un komanda, bet ideja ir skaidra. Filmas darba nosaukums ir «Oļegs». Mani interesē dažādās stadijas cilvēka dzīvē. Modris bija pusaudzis, bet Oļegs – jau pieaudzis cilvēks, trīsdesmitgadnieks. Latvijas nepilsonis (kas droši vien izraisīs ne vienu vien iebildumu no mūsu varenajiem, jo «mums taču nav problēmu ar nepilsoņiem…»), kurš labākas dzīves meklējumos dodas uz Beļģiju. ◆
