Nedēļas vidus Jelgavas klubu dzīvē allaž bijis dīkdieņu, studentu un netīšām ieklīdušo vakars.
Nedēļas vidus Jelgavas klubu dzīvē allaž bijis dīkdieņu, studentu un netīšām ieklīdušo vakars. Tā arī šoreiz, atnākot uz “Jelgavas baltajiem krekliem”, teju līdz pusnaktij dzērienus pie bāra malkojām dziļā vienatnē, klātesot vien kārtējās akcijas kārtējām pusapģērbtajām meitenēm, kas šoreiz kārdināja ar kādu “superforšu” sidru. Bet ne par to ir šis stāsts.
Kad mana mobilā telefona ekrānā nopīkst “00:00”, uz skatuves puskrēslā sāk rosīties pazīstama seja – Edgars Rubenis. Jā, jā, tas pats, kas kādreiz mūziķa gaitas sāka “Driving South” un turpināja neskaitāmajos projektos. Kopš pirmā ieraksta izdošanas tagad viņš ir pilntiesīgs “Mofo” dalībnieks. Tai brīdī arī zāle nez no kurienes pēkšņi piepildās ar cilvēkiem, un koncerts var sākties. Kā jau iespējams nojaust, uz mazās kluba skatuves grupa jūtas brīvāk un nepiespiestāk, salīdzinot ar “Prāta vētras” turneju, kurā “Mofo” kā iesildītājiem bija par daudz vietas uz skatuves un par daudz cilvēku tai pretim. Grupas līderis pēc koncerta vēl dalās iespaidos par to, cik viegli ir uz skatuves tad, kad var darīt tieši tā, kā vēlas. Grūti bijis toreiz, kad 4. vidusskolas pūtēju orķestrī uz “mežragveidīgā” vajadzējis pūst atsitienus. “Iedomājies, visu laiku: do – do – do – re – do…” grūtsirdīgās atmiņās kavējas Arnis Račinskis. Viņš arī pačukst par “Mofo” apņemšanos vēl šogad sagatavot jaunu albumu, un tas noteikti priecē.
