Jau vairāk nekā četrus gadu simteņus neatņemama Lielvircavas ainavas daļa ir baznīca, kas, spītējot laika zobam un vētrainajiem vēstures notikumiem, tomēr ir palikusi, lepni stāvot Vircavas upes krastā.
Jau vairāk nekā četrus gadu simteņus neatņemama Lielvircavas ainavas daļa ir baznīca, kas, spītējot laika zobam un vētrainajiem vēstures notikumiem, tomēr ir palikusi, lepni stāvot Vircavas upes krastā.
Lielvircavas baznīca ir vecākais un lielākais dievnams Zemgales novadā. Tās pirmsākumi meklējami tālajā 1595. gadā, kad barons Johans Klopmans Vircavas upes kreisajā krastā lika celt dievnamu. Būvniecībā tika izmantoti apkārtnes plienakmeņi, kā arī rupji tēsti koka baļķi. Tolaik baznīcai bijis ļoti biezs mūris – 50 pēdu. Uzcēla arī zvanu torni. Celtniecības darbi tika pabeigti 1595. gadā, un 1596. gada 12. janvārī dievnamu iesvētīja.
Gandrīz pēc 100 gadiem baznīcai bija nepieciešams nopietnāks remonts. 1680. gadā Ādams fon Klopmans celtnes kapitālajam remontam no personīgajiem līdzekļiem atvēlēja 1000 Alberta florīnu. 1754. gadā fon Klopmans lika remontēt baznīcu vēlreiz. Tika nomainīta jumta konstrukcija un zem grīdas izbūvēti velvēti muižnieku līķu kambari. To izdarīja diezgan pavirši, tādēļ vasaras dievkalpojumu laikā cilvēki bieži ģībuši smakas dēļ. 1869. gadā pēc krievu valdības rīkojuma muižnieku pīšļus izvāca no kambariem un apglabāja kopējā kapā baznīcas dienvidu pusē, bet pagrabus aizbēra ar smiltīm un aizmūrēja. Aiz šīs aizbērtās ieejas viens pagraba nodalījums palika neaizbērts, un tur, kā stāsta, 1905. gadā slēpās revolucionāri.
Lielāks baznīcas remonts tika veikts 1906. gadā, kad arī ieklāja dēļu grīdu, kas nokalpoja līdz 2000. gadam.
Baznīcas materiālo vērtību ceļojumi
Lielvircavas draudzes mācītājs Ferdinands Hugo Černajs (baznīcā strādājis no 1867. līdz 1875. gadam) 1870. gada 21. jūnijā noslēdza līgumu ar Jelgavas firmu «J.C.Hermanns» par ērģeļu būvi un jau tajā pašā gadā saņēma pirmās ērģeles, kas izmaksāja 550 rubļu. Lai gan tas nebija pārāk liels instruments, 19. gadsimta beigās draudzes vajadzībām ar tām pilnīgi pietika. Taču 20. gadsimta sākumā ērģeles jau bija stipri nolietotas. Ar 1926. gadā draudzes dibinātā Ērģeļu fonda palīdzību tika savākti līdzekļi jaunu iegādei. Tās izmaksāja 600 latu. 1957. gadā ērģeles tika pārvestas uz Valmieras Sv.Sīmaņa luterāņu baznīcu.
Pirmo zvanu baznīcai dāvinājis Johans Klopmans. Zvans dievnama tornī zvanīja līdz 19. gadsimta vidum, kad to aizveda uz Krieviju. Tālākais zvana liktenis un atrašanās vieta nav zināma.
Otrs Lielvircavas baznīcas zvans, kuru uzdāvināja baronese Luīza Marija Sibilla Klopmane, tika divreiz pārliets – 1853. un 1884. gadā. Tā diametrs bija 70 cm, augstums – 61 cm, bet zvana masa – aptuveni 200 kg. Šis zvans ir interesants ar to, ka uz tā zem teksta ietilpināti 12 medaljoni (5 cm diametrā) un divi Krievijas impērijas ērgļi. Tas ir vienīgais Jelgavas rajona luterāņu baznīcas zvans, kas liets Krievijā.
Lai pasargātu baznīcas palikušās vērtības no pilnīgas iznīcības, 1975. gadā uz Rundāles pils muzeju tika pārvesta uz kokgriezumā veidotas sievietes galvas pamatnes balstīta baroka stila kancele, kā arī uzejas kāpņu margojums.
Baznīcas atdzimšanas sākums
Lielvircavas un Salgales baznīcas Otrā pasaules kara laikā bija cietušas visvairāk no visiem Jelgavas rajona dievnamiem. Līdz pat 1986. gadam, kad sākās Lielvircavas baznīcas izpēte, neviens nebija mēģinājis kaut nedaudz sakārtot celtnes brūkošos mūrus. 1990. gadā baznīcu gribēja pārvērst par kapliču, bet, par laimi, šis projekts netika realizēts.
Tika izstrādāts projekts par baznīcas restaurēšanu, un 1991. gadā tā laika kopsaimniecība «Lielvircava» šim nolūkam piešķīra 5000 rubļu, par kuriem tika iegādāti un sagatavoti būvmateriāli. Tomēr ievērojami restaurācijas darbi netika sākti, jo līdzekļu bija par maz.
1993. gada aprīlī darbību atjaunoja Lielvircavas draudze, par kuras priekšnieku ievēlēja Verneru Bērziņu. Par draudzes mācītāju sāka strādāt Jelgavas apriņķa prāvests Jānis Priednieks, kas 1999. gadā aizgāja aizsaulē, un viņa vietu ieņēma Jelgavas Sv.Jāņa luterāņu baznīcas mācītājs Ralfs Kokins.
Draudzei, ienākot baznīcā, atklājās pavisam noplukusi celtne, kurai steidzīgi bija nepieciešams nopietns remonts. Draudze steidzīgi vērsās pie dažādām firmām un organizācijām ar lūgumu ziedot līdzekļus dievnama remontam.
1994. gadā uzņēmums «Jelgavas kuģinieks» un firma «Atlants» ziedoja būvmateriālus. Baznīca saņēma naudas līdzekļus no paju sabiedrības «Lielvircava», Platones pagasta Padomes, Vircavas pagasta Padomes, Jelgavas rajona Padomes, Ādolfa Gustava fonda, kā arī ieguva līdzekļus no baznīcas zemes iznomāšanas. Jau 1994. gadā dievnama torni ieskāva stalažas un torņa smaili nomainīja pagaidu jumts.
Firmu piedāvāto pakalpjumu izmaksas bija pārāk lielas, tādēļ restaurācijas darbus veica paši draudzes locekļi. Īpaši jāpiemin Lielvircavas draudzes priekšsēdētājs Verners Bērziņš, kas nenogurdams jau kopš 1993. gada vada atjaunošanas darbus un pats arī tajos piedalās. Lielākā daļa milzīgā veikuma baznīcas atdzimšanā ir viņa roku darbs.
Ar ierobežotiem līdzekļiem pamazām tika nomainīts jumts un zvanu torņa smaile. 1997. gadā tornim nomainīja apmetumu un sākās iekšdarbi, kas iepriekš tika pārtraukti, jo zem vecā sienas apmetuma atklāja senus gleznojumus. Tomēr tos nolēma nesaglabāt, jo restaurēšana prasītu pārāk daudz līdzekļu. Tajā pašā gadā izremontēja un nosiltināja baznīcas griestu velvi. Nākamajos gados tika atjaunots sienu un griestu apmetums. Iepriekš drūmā un pelēkā baznīcas iekšiene pamazām kļuva balta un daudz patīkamāka dievlūdzējiem. Noņemot no sienām veco apmetuma kārtu, atklājās senas velves, kas tika atjaunotas. Veicot grīdas remontu, zem altāra atrada neaizbērtu eju. Domājams, ka tā vedusi uz kapenēm. Noņemot grīdas dēļus, pārējā baznīcas daļā atsedzās keramikas plākšņu grīda, kas tika uzlikta pirms 400 gadiem, kad uzcēla baznīcu.
Remontdarbi turpinās vēl joprojām, un Lielvircavas dievnams pamazām atgūst savu agrāko skaistumu. Ir paredzēts atvest atpakaļ baznīcas lietas, kas izkaisītas pa visu Latviju.
Sev un Dievam par prieku
Pateicoties trīs cilvēku – Vernera Bērziņa, Aijas Bērziņas un Lūcijas Pumpišas – milzīgajam entuziasmam, daudzām palīdzīgām rokām un atsaucīgām sirdīm, ir atdzimusi baznīca, kurā laulāja, iesvētīja un apskaidroja simtiem ļaužu 400 gadu garumā. Šo gadu gaitā cilvēki neļāva sabrukt baznīcas mūriem, tāpat kā neļāva sabrukt ticībai. Šādā veidā tika izrādīta cieņa savai vēsturei un apliecinājums garīgām vērtībām, kas vienmēr spēcinājušas prātus un dvēseles. Spītējot nelabvēlīgajiem apstākļiem, darbs tomēr turpinājās – sev un Dievam par prieku.
