Domāju, nebūs melots, sakot, ka Mālpils visiem lielā mērā asociējas ar tur esošo muižu. Vismaz man tā līdz šim bija. Kopš paviesošanās tur zinu, ka Mālpilī un tās apkārtnē ir gana daudz interesanta, ne tikai muiža. Lai gan muiža, protams, iedod krāšņu otas triepienu aplūkojamajā audeklā.
Vācu vai lībiešu?
12. gadsimtā Mālpils pagasta teritorija bijusi galvenokārt lībiešu apdzīvota. Kā vēsta vēstures informācija, par to liecina senkapu vietas un senie pilskalni. 13. gadsimtā Mālpili iekļāva Livonijas ordeņvalstī, bet Sidgunda piederēja Rīgas arhibīskapijas latvju galam. 1386. gadā Mergupes krastā uzcēla nelielu ordeņa pili (Šchlos Lemburg), kura tika sagrauta 1626. gadā Poļu–zviedru karā. Poļu armija atkāpjoties uzspridzināja Mālpils ordeņa pili. Zviedru Vidzemes laikā 1625. gadā Mālpils muižu piešķīra pulkvedim Nilsam Asersonam Manneršildam, bet 80. gados veiktās muižu redukcijas laikā tā nonāca Zviedrijas īpašumā.
Kā vēsta novada mājaslapa, pagasta vārds “Mālpils” radies no agrākā nosaukuma Lemburga. Lemburga visdrīzāk ir lībiešu izcelsmes vārds: lembit – virsaitis, urga – upe, bet, tā kā šāds saliktenis ir iespējams arī vācu valodā: lehm – māls, burg – pils vai cietoksnis, tad radās tulkotais nosaukums – Mālu pils, Mālpils. Tautā pirms gadsimta Mālpils dēvēta arī par Mārpili, kam pamatā bijusi teika par meitenes Māras iemūrēšanu baznīcas sienā.
Mālpils centra veidošanās sākumi meklējami ap 1760. gadu, kad uzcelta Mālpils muižas kungu māja un uzsākta muižas apbūve. 1753. gadā Krievijas impērijas ķeizariene Elizabete Mālpils muižu piešķīra pulkveža Melgunova sievai un kādai Strausa kundzei. 1760. gadā uzcēla jaunu muižas kungu māju tagadējās vietā. 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemes landrāts Gustavs Vilhelms fon Taube, kuram pieder blakus esošā Vites muiža, to apvienoja ar Mālpils muižu, un tā arī no šī laika abas palika apvienotas. Šajā periodā izveidoja muižas centra apbūvi, parku un izraka dīķi. 1775. gadā pēc Gustava Vilhelma fon Taubes nāves muižu mantoja viņa dēls Frīdrihs Vilhelms fon Taube. 1806. gadā par 132 000 dālderiem viņš muižu ieķīlāja kolēģijas padomniekam Vilhelmam fon Blakenhāgenam. 1820. gadā Frīdrihs fon Grote to nopērk vairāksolīšanā par 105 000 sudraba rubļiem, 1836. gadā muižu mantoja viņa dēls Aleksandrs fon Grote.
Piektā gada revolūcijas laikā naktī no 27. uz 28. novembri Mālpils muižas kungu māju nodedzināja. Ēkā izdega pilnīgi visas koka daļas, palika tikai mūra sienas. Pēc nemieru apspiešanas muižā atgriezās tās vecais īpašnieks Aleksandrs fon Grote. Pēc viņa pasūtījuma no 1907. līdz 1911. gadam Cēsu būvuzņēmēja Jāņa Mengela vadībā pilī notika atjaunošanas darbi. Projektu izstrādātāja arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1914. gadā muižu mantoja Aleksandra fon Grotes meita Elza fon Grote, kuru tautā sauca par freileni. Šajā laikā muiža bija skaista un sakopta. Pēc 1920. gada agrārās reformas Elzai fon Grotei nācās šķirties no lielākās daļas muižas īpašumu. Viņai atstāja 50 hektāru zemes līdz ar saimniecības ēkām, dzirnavām, oranžēriju un pārvaldnieku māju, kur viņa saimniekoja līdz 1939. gada rudenim, kad devās uz Vāciju.
Pēc 1920. gada agrārās reformas muižā atradās Mālpils sešu klašu pamatskola, bet 1929. gadā to nodeva Latvijas Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībai, kas nolēma bijušajās muižas ēkās ierīkot sanatoriju “Lāčplēši”. 1935. gadā tās nopirka Mālpils pienotavas grāmatvedis Teodors Kerselis.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēkas nacionalizēja, te atradās Mājturības tehnikums (1940 –1949), tad tajās atvēra Mālpils Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikumu, kas šeit pastāvēja līdz 1965. gadam. Dārza māja tika pārbūvēta un tur ierīkotas audzēkņu guļamistabas. Kādreizējās oranžērijas vietā izveidoja mazgātavas un tualetes, tika aizmūrēta parādes durvju aila. Agrākajā stallī un ratnīcā ierīkoja mehāniskās darbnīcas un dzīvokļus.
Arī pārējās muižas kompleksa ēkas tika pārveidotas par dzīvokļiem un darbnīcām, pakāpeniski ejot postā. 1965. gadā bijušajās muižas ēkās izvietojās Mālpils sovhoza administrācija, bet gadu vēlāk iekārtoja Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzeju. 1992. gadā Mālpils muižu atdeva Kerseļa mantiniekam Andrim Kerselim. 2003. gadā to iegādājas Aldis Plaudis.
Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008. gada augustā. Tā atjaunota, maksimāli saglabājot vēsturisko veidolu. Atjaunots un nomainīts grīdas segums, restaurētas sienas, kāpnes un durvis. Atjaunota arī muižas ārējā fasāde. Rekonstrukcijas laikā veikta bojāto būvkonstrukciju (arī apdares) demontāža, jumta nomaiņa, kā arī ēkas pārsegumu un stāvvadu maiņa, uzstādīta jauna santehnika. Veikti arī vērienīgi labiekārtošanas darbi – remontēti piebraucamie ceļi un ielas. Tika sakopta un labiekārtota muižas apkārtējā vide – pagalms un piegulošā parka teritorija –, uzstādīti soliņi, ierīkoti bruģēti celiņi, izveidotas strūklakas, iztīrīts dīķis un veikti apzaļumošanas darbi visā muižas teritorijā. Mālpils muižas kungu mājā atjaunoti kamīni un vairākas podiņu krāsnis. Atjaunotas arī vecās ozolkoka kāpnes, lielās deju zāles zvaigžņu parkets un tumšie ozolkoka paneļu griesti. Muižas interjers ir papildināts ar antīkām klasicisma un bīdermeijera stila mēbelēm, vecmeistaru gleznām un citiem antīkiem interjera priekšmetiem.Simpozija skulptūras
Pastaigā apmetot loku pa apdzīvotās vietas centru, pie tehnikuma (profesionālās vidusskolas) pamanu akmens skulptūras, kas, protams, liek “parakņāties” internetā, lai mēģinātu atrast kādu plašāku informāciju. Izrādās, Mālpilī 1977. gadā noticis pirmais, tajā laikā visas Padomju Savienības, tēlniecības simpozijs, kurā piedalījās tādi izcili latviešu tēlnieki kā Indulis Ranka (skulptūra “Ūdensgariņš Burbulis”), Ojārs Feldbergs (skulptūra “Improvizācija”), Ojārs Breģis (skulptūra “Viļņos”) un Raitis Bēcis (skulptūra “Liesmojošās stabules”). Savukārt 1987. gadā noticis otrais tēlniecības simpozijs, kurā piedalījās tēlnieki Gvido Buls (skulptūra “Foboss”), Igors Dobičins (skulptūra “Zivs”), Juris Švalbe (skulptūra “Ūdenskritums”) un Raitis Bēcis (skulptūra “Pārkārtošanās”). Šī simpozija skulptūras apskatāmas Sauleskalnā.Pēc skulptūru aplūkošanas aizstaigāju līdz baznīcai. Jau tai tuvojoties, pamanu norādi uz dabas taku. Protams, kaut ko tādu taču nevar laist garām. Pie sevis nospriežu, ka tā noteikti ir pavisam neliela, kādu kilometru vai pāris gara taka, ko pirms krēslas vēl paspēšu izstaigāt.
Mālpils baznīcas pirmsākumi meklējami ap 15. gadsimta sākumu. Vienlaikus ap dievnamu izveidojusies arī pirmā kapsēta draudzes kristiešiem. Zināms, ka 16. gadsimtā Mālpilī atradās mūra baznīca bez torņa, kamēr citās Vidzemes draudzēs bijuši galvenokārt koka dievnami. Interesanti, ka 1595. gadā liets pirmais zināmais baznīcas zvans, kas vēlāk kara gados pazudis. 2004. gadā vietējie iedzīvotāji to atraduši Mergupē. 1766. gadā uzcēla baznīcu, kuru var aplūkot šodien (atjaunota 1923. gadā pēc Paula Kundziņa projekta). 1902. gadā uzcelta jaunā mācītājmuiža, kas saglabājusies līdz mūsdienām. No 1968. gada līdz 1976. gadam baznīca regulāri tikusi postīta. Atmodas gados, kad atjaunojās aktīva draudzes dzīve, notika plaši remontdarbi. Savukārt 2008. gadā arhitekte Ināra Heinrihsone izstrādājusi vispārējus Mālpils baznīcas restaurācijas priekšlikumus. Veikta dievnama arhitektoniskā izpēte, atveseļoti vecie pamati un veikti citi darbi.
Pastaiga “īsā” takā
Turpat pie norādes uz dabas takas sākumu izvietots arī informatīvais stends, kas vēsta, ka šeit atrodas Mālpils viduslaiku pilskalns – vācu ordeņa pils vieta. Zviedru kara laikā poļu armija atkāpjoties to uzspridzināja, un tā vairs netika atjaunota. Tomēr šeit atradās Mālpils muižas administratīvais centrs ar koka ēku apbūvi līdz pat 18. gadsimta vidum, kad muižu pārcēla uz tagadējo vietu. Pilskalnā iekārtota estrāde.
Bet es dodos palūkot, manuprāt, mazo dabas taku. Kā jau tas mēdz gadīties, pašam kaut ko iedomājoties, galu galā izrādās, ka taka nemaz nav tik īsa. Tiesa, šo informāciju telefonā meklēt sāku tikai, kad jau krietnu pusstundu esmu gājusi gar Mergupīti un saprotu, ka mana “īsā” taka vēl joprojām turpinās. Par taku gan nav viegli atrodama informācija. Vien daži apceļotāju apraksti, kur tās garums minēts ap astoņiem kilometriem. Tā kā pēc uzrakstītā īsti nevaru saprast, vai tas domāts vienā virzienā, nonākusi pie iespējas tikt pāri tiltam un pie ceļa, izpētu, ka, dodoties pa to (pa to pašu taku iet atpakaļ negribas, labāk papētīt vēl citas vietas Mālpilī), atkal nokļūšu Mālpils centrā. Jau pēc tam, meklējot faktus par Mālpili, atrodu informāciju, ka taku veidojusi biedrība “Mālpils zivīm” ar ES fondu finansiālu atbalstu. Jāatzīst, biju pārsteigta par šādas takas esamību.
No dabas takas atgriežoties muižā, piestāju arī Vīnkalnā – Mālpils pilskalnā. Tas datēts ar vidējo dzelzs laikmetu, 5.–9. gadsimtu, un atrodas robežjoslā starp Gaujas un Daugavas lībiešu apdzīvotajām teritorijām un lībiešu un latgaļu zemēm. Pilskalna arheoloģiskā izpēte nav veikta, uzieti daži savrupatradumi – cirvis, šķēpa kāta uzgalis. Iespējams, pirms lībiešiem šeit dzīvojuši balti. Vēsturisks fakts liecina, ka laika posmā starp 1207. un 1209. gadu Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno ar ierakstu zemesgrāmatā piešķīris lībiešu kungam Maneģintam pirmo lēni Vidzemē, tagadējā Mālpils teritorijā. Pastāv uzskats, ka Mālpils pilskalnā atradusies lībiešu virsaiša Maneģinta pils Idove.
Šis gan nebūt nav viss ekskursijā uz Mālpili. Arī tuvākajā apkārtnē un ne pārāk gara brauciena attālumā ir vietas, ko vērts aplūkot, bet par to jau kādā citā reizē.
