Lai gan rudenīgi vēsā diena nupat sākusies, zem graudaugiem pasētajā un nu lekni saaugušajā lucernas un timotiņa zālājā mierīgi ganās līvbērznieku Sandras un Edmunda Mediņu piemājas saimniecības 32 raibaļas un četras telītes.
Lai gan rudenīgi vēsā diena nupat sākusies, zem graudaugiem pasētajā un nu lekni saaugušajā lucernas un timotiņa zālājā mierīgi ganās līvbērznieku Sandras un Edmunda Mediņu piemājas saimniecības 32 raibaļas un četras telītes. Sarunas laikā drīz vien ap saimniekiem aplī sapulcējas lielākā daļa piena devēju, un Sandra teic: “Viņas tikai jāpasauc, tūlīt ir klāt!” Govju ganāmpulks lēnītēm veidojies vairāku gadu laikā, tādēļ ikviena ragaine kļuvusi par teju vai ģimenes locekli.
Lai gan ar lauksaimniecību Mediņi nodarbojas jau krietnu laiku, zemnieku saimniecību dibināt neesot vajadzības. Tik vai tā prasības arī pret viņiem vienlīdz stingras, nodokļi jāmaksā, kvalitātei jābūt augstai. To nodrošina ne tikai laba lopbarība, bet arī iespēja gotiņām ilgāk baudīt svaigu gaisu. Raibaļas kūtī dodas tikai uz slaukšanas reizēm, un ikdienas ritms ir nemainīgs – no pulksten četriem līdz astoņiem rītā un tādā pašā laikā pēcpusdienā gotiņas dod pienu, bet pārējā dienas daļa paiet ganībās. Kopumā sanāk, ka zem jumta katrai jāaizvada stunda no rīta un tikpat ilgs laiks vakarā. “Tā viņas te līdz pirmajam sniegam būs!” saka Edmunds.
Sākumā audzēja dārzeņus
Sandra ir dzimusi līvbērzniece, apprecējusies ar Edmundu, abi nolēmuši saimniekot laukos. Sākuši ar dārzeņu audzēšanu, daudz piedzīvots, iekarojot Rīgas nakts tirgu. Vēlāk šī nodarbe vairs nav bijusi rentabla, pārāk daudz roku darba nepieciešams, bet kārtīgus cilvēkus atrast grūti. Tad pievērsušies lopkopībai. Līdz 1998. gadam, kad, pēc Edmunda teiktā, sākās Krištopana krīze, iespējuši izmēģināt daudz ko, pat nodarboties ar cūkkopību. Nopirkuši fermu, un Mediņu rosība lopkopībā sākās ar pāris govīm, kuras turēja, lai sivēniem izbarotu pienu.
Veido jaunu tehnikas parku
No gandrīz sešdesmit apsaimniekotajiem hektāriem divas trešdaļas aizņem zālāji. Ar tādām platībām pietiek gan ganīšanai no pavasara līdz vēlam rudenim, gan izdodas samērā daudz siena ievākt. Pagaidām pašiem savas skābsiena gatavošanas tehnikas nav, tāpēc ziemā galvenokārt iztiek ar sauso zāli, spēkbarību, puscukura un lopu bietēm. Kaut ko izaudzē savos laukos, šogad sarunājuši arī kādu saimnieku, kas piegādās cukurbietes. No citiem zemniekiem iepērk arī skābsiena ruļļus. Ja lopbarība jāiegādājas, tas stipri sadārdzina izmaksas, tāpēc pēdējos gadus Mediņi būtiski papildinājuši tehnikas skaitu. Otro gadu strādā ar jaunu traktoru, šovasar siens pļauts ar tikko pirktu pļaujmašīnu un vākts ar “svaigu” grābekli. Pašlaik gaidot, kad atvedīs arklu.
Uzticīgi Holšteinfrīzas melnraibajām
Visā raibo un melno govju pulkā pamanāma tikai viena brūnaļa. “Kāda pazīstama saimniece savu gotiņu negribēja vest uz desu cehu, tāpēc pārdeva mums,” saka Edmunds. Tā katru gadu pa kādai iepērkot, bet lielākoties viss Holšteinfrīzas melnraibo ganāmpulks veidots no pašu gotiņām. Bullēnus audzē, līdz tie sasniedz 50 kilogramu svara. Tad realizē kādai firmai, kas latviešu saimnieku teliņus ved uz ārzemēm. Tā līvbērznieku lopiņi nonākot pat Spānijā.
“Mums jau nav lielražošana,” saimnieki negrib lielīties. Tāpēc katrai zina vārdu. Sandra nevilcinoties uzskaita: “Lūk, tā ir Ape, tur Cita, bet tur vēl Visla, Bole, Velte, Zibenīte!” Populārākais vārds esot Zvaigzne, tādas Mediņiem ir pat vairākas, jo iepirktas no citiem saimniekiem.
Pērn vidējais izslaukums bija ap 6200 litru. Pēc piena reizi divās dienās ierodas Rīgas Piena kombināta automašīna, un tās saturs tiek palielināts par aptuveni tonnu devuma. Daudz pirmpieņu, tāpēc kopējais rādītājs it kā nav augsts. Taču, piemēram, no Pienavas 2006. gadā iegūta nepilna tonna. Lai gan ragaiņu skaits palielinās pamazām, Mediņiem ir arī savas rekordistes. Šovasar nācies nokaut piena devēju, kam 14 mūža gados atnesušies divpadsmit teliņu. Taču vienu raibaļu Mediņi tur kādas piecas septiņas laktācijas, jo uz vecumu gadoties visādas nebūšanas – kāju problēmas, tesmeņu iekaisumi. Raibās tā nevarot pārbarot kā brūnaļas, jāēdina ļoti uzmanīgi. Lai svaigā zāle neizraisītu uzpūšanos, vismaz divas reizes dienā pēc katras slaukšanas izbaro sienu, bet naktīs, kad pulks uzturas pie kūts, sausā zāle gotiņām pieejama neierobežotā daudzumā.
Priecīgi par pievienošanos ES
Piemājas saimniecībā Sandra un Edmunds strādā tikai divatā. Ar darbiem galā tiekot, vien brīvdienas nesanāk. Izveidojusies ļoti laba sadarbība ar veterinārārsti Solveigu Jostu, kas, ja vajadzīgs, telefoniski konsultējot pat no Alūksnes. Pieredzējusi sava amata pratēja ir arī sēklotāja Maiga Zaļā.
Savukārt abas meitas nemaz negribot lauku dzīvē saistīt. Mazākā – otrklasniece Līga – zināšanas papildina mūzikas skolā, dejo tautiskās dejas un spēlē teātri, radošas aktivitātes ir tuvas arī 9. klases skolniecei Lailai.
Vai Mediņus ietekmē straujais inflācijas kāpums? To jūtot tikai kredīta maksājumos. Ikdienas naudas apritē cenu palielināšanās mazāk manāma, jo arī par pienu maksājot vairāk. Zem divdesmit santīmiem par litru sanākot. Runājot par attīstību, saimnieki ir optimisti. Lai arī atbilstoši ES standartiem iekārtotā mēslu krātuve būšot jāpaplašina, ir doma gada laikā ganāmpulku palielināt vismaz līdz piecdesmit govīm. Kūtī vietas pietikšot. “Mums ir trīs labas lietas – banka, piena kombināts un veterinārārste!” ar gandarījumu secina Edmunds Mediņš. Viņi ir priecīgi, ka Latvija pievienojusies ES valstu saimei. Tas ļāvis attīstīt piena lopkopību, iepirkt labu tehniku un iekārtas.
