“Mana dzimtā vieta ir Eleja. Piedzimu, augu, skolojos un ar saknēm ieaugu Elejā uz palikšanu. Arī patlaban strādāju Elejas vidusskolā. Esmu laimīgais bērns, kuru loloja vectēvs ar vecmāmiņu, tāpēc bērnudārzā neesmu gājusi nevienu dienu. Līdz ar to varēju brīvi darboties savā fantāziju pasaulē. Vecvecāki bija ļoti mīļi un gādīgi, radoši, bet stingri attieksmē pret zinību apguvi. Paši bija lieli grāmatu lasītāji. Es tādējādi arī tekoši lasīt sāku agri – četru gadu vecumā,” par sevi stāsta dzejniece Marianna Madžule.
“Vakaros mums, trijatā gulēt ejot, bija savs rituāls – noklausīties pa radio vakara pasaciņu. Vectēvs man stāstīja savus bērnības un kara gadu piedzīvojumus, mēģinādams tos izskaistināt ar jautrības pieskaņu. Ik stāstā slēpās pamācība vai atziņa. Kalpu zēns no Lietuvas, kas pāri robežai bērnībā devies kalpu gaitās uz Latviju. 17 gadu vecumā, kad plosījās Otrais pasaules karš, iesaukts krievu karotāju pulkā, saņemts gūstā pie vāciešiem. Un pēc Padomju Savienības uzvaras izsūtīts uz Magadanu par to, ka padevies ienaidniekam u.tml. Kad atbrīvots, vairs nav ielaists Lietuvā, tādēļ devies pāri robežai uz Latviju kopā ar manu vecmāmiņu. Vecmāmiņa jeb babiņa bija gruntīgu saimnieku meita Lietuvā. Viņas tēvs bija kalējs, kas ar savu pieprasīto darbu sapelnīja kapitālu. Tā kā vecmāmiņa bija jaunākā meita piecu bērnu ģimenē, viņa visu arī mantoja, jo, pēc lietuviešu tradīcijām, jaunākais bērns manto vecāku saimniecību. Okupācijas laikā viņa turējās līdz pēdējam un savu zemi neatdeva kolhozam, līdz, pildot Staļina izdotos dekrētus par attiecīgu graudu nodošanu kolhozam, saslima ar astmu un padevās. Cīņas sparu un spītu laikam esmu mantojusi no vecmāmiņas.
Skolas laikā man padevās rakstīt aizraujošus un radošus sacerējumus. 12 gadu vecumā mēģināju rakstīt pasakas, stāstus. 13 gados iesāku dzejot. Pa kluso kādā viegli nobēdzināmā kladītē turpināju dzejot arī vidusskolā. Paralēli braukāju uz tolaik Latvijas Valsts universitātes žurnālistikas fakultātes sagatavošanas kursiem “Noruna”. Publicējos ar pilnu jaudu zināmākajos preses izdevumos, arī Jelgavas rajona avīzē, kas šobrīd ir Zemgales Ziņas”. Divas reizes sanāca skolā sniegt pat paskaidrojumus, un mani draudēja izslēgt par brīvu uzskatu paušanu presē. Biju patriotiska brīvības cīnītāja un Latvijas Tautas frontes atbalstītāja. Mēs pat skolā izveidojām savu Tautas fronti, lai ieviestu pārmaiņas.
Pirmo reizi savus dzejojumus aiznesu parādīt vienam vienīgajam cilvēkam – dzejniekam Tālivaldim Treicim. Viņš izkoriģēja un ieteica turpināt, jo man esot potenciāls un dotības. Bet 90. gadu juku laikos šķita, ka dzeja nav tā nopietnākā lieta, kam pievērsties, un sāku strādāt Rīgā vispelnošākajā avīzē, izturot visas konkursa kārtas. Dzeju turpināju rakstīt klusītēm joprojām kladītē. Jo dzeja mani uzmeklē pati, ne saukta, ne aicināta. Vakarā apgulies, jau sāc iemigt, un atskrien rindas, kas tik ātri virknējas, ka jāceļas pierakstīt. Diemžēl pierakstītas tās vairs nav tik gludi skaistas, domās tās slīd ar kosmisku ātrumu un precīzi satvert grūti.
Reiz piederīgie atrada kladīti un, man nezinot, nodeva kādam ar dzejas aprindām saistītam cilvēkam. Viņš savukārt šos dzejoļus nodeva dzejniekam Valdim Rūjam. Cienījamais dzejnieks izlasīja un paziņoja, ka man ir talants un nav tiesību to slēpt, jānes tautās un tamlīdzīgi. Tā es ieguvu dzejas krusttēvu. Iestājos pēc viņa uzaicinājuma Rīgas dzejnieku biedrībā “Saulstariņš”, kur iepazinos ar citiem zināmiem Latvijas dzejniekiem. Un viņi strikti teica, ka jāpublicē grāmata, man to pat palīdzēšot paveikt. Bet ko es? Iedzimtais spīts vai arī cieņas un kauna izjūta, veroties uz sirmajām galvām… Pa kluso atradu Rīgā populāru izdevniecību, kur ar mani sāka runāt tikai tad, kad parādīju Valda Rūjas ieteikuma vēstuli. Tā man pēc divdesmit gadu vecuma iznāca pirmā dzejoļu grāmata “Atklāšanās noslēpumā”. Pēdējā grāmata “Kad satiekas laiks” tapa interesanti, kā kopprojekts. To izveidojām kopā ar manu skolnieci Kristu Beļajevskovu, kurai tolaik bija 13 gadu, un izdevniecības izteicās, ka šāda grāmatiņa ir iznākusi pirmo reizi Latvijā. Tā tas dzejdarīšanas ceļš pamazām aizritinājās līdz Jelgavas dzejnieku klubiņam “Pieskāriens”. Jā, sevi saucu par dzejdari, kas nu es par dzejnieci? Tad tam jābūt dzīvesveidam, pamatdarbam.
Esmu iesniegusi manuskriptu dzejas grāmatas “Ogles bez pelniem” izdošanai. Paldies varu teikt “Saulstariņa” gaišajiem biedriem dzejniekiem par manis skološanu, ieteikumiem. Protams, garadarbu sacerēšana ir mans aicinājums, tas rit manās dzīslās, un šobrīd rakstu jau romāna manuskriptu. Daudz esmu jaunos talantus atbalstījusi. Gribu viņu mēģinājumus dzejošanā uzslavēt, lai uzdrošinās, nāk pie mums uz “Pieskārienu” pēc ierosinājumiem, iedvesmas, nepieciešamā atbalsta. Mēģināt – nozīmē sevi apliecināt.”
* * *
Iezvani!
Iezvani, zvaniķi,
Baznīcas torņa korē
Dzidru rītu.
Iezvani skaidrību prātos,
Ne valdībsvīru radīto mītu.
Iezvani, zvaniķi, baznīcas zvanu tornī
Latvijai godpilnu valdību,
Kas nevis tikai valdītu,
Bet valsti no iznīkšanas
Uz plauksmi vadītu.
Iezvani tīru, atjaunotu ticību mūsu spēkiem,
Ka neesam pelnījuši cerību zuduma zārkus,
Bet svētku vienotības sajūsmu
Pārvērt par iespēju Latvijas vārtiem.
Nē, patriotisms tautai nav zudis,
Ir zudusi ticība – savas valsts vadības prātiem,
Kas neprātā iedzen arvien.
Iezvani, zvaniķi, vien
Tikai vienu vienotību arvien…
Nevar palikt naudas reibuma apmātiem,
Jo agonija ir trakāka par elles vārtiem.
* * *
Tieši tos, ko mīlam,
Visbiežāk aizmirstam,
Visdziļāk aizvainojam,
Visretāk žēlojam,
Visvairāk melos aprokam,
Vistuvāk problēmām pielaižam,
Vismazāk sargājam,
Vistālāk rupji aizsūtam,
Vistrakāk nostrādinām,
Visilgāk piedodam,
Visčaklāk lamājam,
Visdumjāk aprunājam.
Un saucam viņus par vistuvākiem,
Mīļiem, vienīgiem,
Mūsu dzīvēs iegaismotiem, zvīļiem
Un visvairāk mums vajadzīgiem.
* * *
Tie, kas dzimuši rudenī:
Septembrī, oktobrī, novembrī,
Tie garā stipri patiesi ir.
Tie kā gatavi graudi
Ik gadu jaunas saknes dzen.
Tie nevaid, nesūdzas, ne sten.
Viņiem prāta apcirkņi
Ar dzīves pieredzi krauti;
Tie slikto no labā vētī un sver,
Gudrību ar prāta asumu
Galvās kā krelles ver.
Viņi par galveno saprātu un izturību
Citiem priekšā liek,
Lai visiem kāda mācība tiek!
Tie ir izturīgi un cēli,
Ne kā vējā nestie.
Rudenī dzimušie nav ne glupi, ne jēli,
Bet uz cietas, saltas zemes
Tie stāv un turas,
Lai kādi trakumi apkārt valda un kuras.
Citu saltums un nievas
Tiem dikti sāp,
Tāpēc pie rudens bērna
Dvēselē lēni tu kāp.
