Pēc kopīgas uzstāšanās ar «a cappella» mūzikas leģendu Bobiju Makferinu, vokālās grupas «Cosmos» dziedātāji cits citam esot paziņojuši, ka nu gatavi aiziet no lielās mūzikas.
Pēc kopīgas uzstāšanās ar “a cappella” mūzikas leģendu Bobiju Makferinu, vokālās grupas “Cosmos” dziedātāji cits citam esot paziņojuši, ka nu gatavi aiziet no lielās mūzikas. Bet tad vienojās šo lielo notikumu uz nenoteiktu laiku atlikt – lai neizjauktu jaunā albuma “Pa un par” Latvijas koncertceļojumu, kas sākās pagājušonedēļ. Arī nākamie pieci gadi jau esot saplānoti.
Grupas kontrtenors Jānis Šipkēvics dalās atmiņās par diviem vērienīgiem pēdējā laika notikumiem, ko ar savu piedalīšanos kuplinājis “Cosmos” – Bobija Makferina viesošanos un skolēnu dziesmu svētkiem –, kā arī jaunumos par nevokāliem papildinājumiem “kosmonautu” turnejas koncertā šovakar Jelgavas kultūras namā.
Vakarā, tiekoties ar B.Makferinu pirms koncerta, tu vēlējies viņam uzdāvināt jūsu jauno plati, bet viņš smaidot lūdzis to iedot pēc koncerta, jo pirms kopīgās uzstāšanās nav gribējis dzirdēt “Cosmos” ierakstus.
Pēc koncerta Makferins ar lielāko prieku disku, protams, paņēma. Viņš teicis, ka labprāt satiktos ar kādu no puišiem, ar ko nākamajā dienā dziedās. Tā nu mēs – es un Jānis Strazdiņš – uzaicinājām viņu vakariņās, kurās tērzējām ne tikai par muzikālām lietām, bet ieslīgām pat tādās kā filosofiskās apcerēs. Par vienu gan mākslinieks runāt nekādā ziņā negribēja – par to, kas notiks nākamajā dienā, koncertā, kādā stilā muzicējam un kādas dziesmas gatavojamies dziedāt, lai satikšanās uz skatuves būtu pārsteigums, cerams, liels un pozitīvs, kā arī izrādījās. Mums tas bija viens liels brīnums: redzēt, kā cilvēks uz skatuves veido visu koncerta dramaturģiju, tas, kā viņš, izdomājot katram vokālo partiju, uz vietas veido veselu skaņdarbu. Maģisks moments. Un tad tu saproti, cik riskanti kaut ko paredzēt iepriekš, cik dažkārt bezjēdzīgas var būt zināšanas par to, ko esam pieraduši uzskatīt par šova veidošanas pamatprincipiem, ka viens cilvēks, to visu vienkārši apejot, rada, ļoti, ļoti labu koncertu.
To, ko jums kā vokālistiem nozīmēja tikšanās ar Bobiju Makferinu, vislabāk, šķiet, raksturoja salīdzinājums, ko minēja Jānis Ozols: tas pats, kas fiziķim piedāvājums padiskutēt ar Albertu Einšteinu…
Jā, apmēram tā. Jau skolā bijām tik daudz par viņu dzirdējuši… Atceros, kad bijām vēl pavisam mazi, zēnu kora nometnē skolotājs mūs kādā mācību stundā paaicināja malā un teica, ka viņam ir kasete, kurā ir kaut kas “baigais”, brīnums, tāds Bobijs Makferins…
… bet kāds tikšanās reizē jums izveidojās priekšstats par Makferinu kā cilvēku?
Protams, izjutām satraukumu, bailes par to, kāds nu būs šis koncerts. Vai mums kaut ko vajag iemācīties, samācīties, uzlabot, īpaši gatavoties. Bet, tiekoties ar B.Makferinu iepriekšējā vakarā, uzreiz bija skaidrs, ka koncertā viss būs kārtībā. Ka “lielais” cilvēks, kam ir tik milzīgs vārds, patiesībā ir vienkāršs, jauks un sirsnīgs. Radās pārliecība, ka viņš vienkārši nav spējīgs radīt situāciju, kas liktu tev justies neērti, slikti – vienalga, uz skatuves vai tērzējot pie vakariņu galda. Cilvēks ar tādu ļoti jauku starojumu.
Ja atceramies citu lielu notikumu vēl pirms nedēļas, 9. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, tu un Andris Sējāns piedalījāties koru fināla un Lielās balvas izcīņas žūrijā…
Koru Lielās balvas izcīņa bija viena no virsotnēm svētku piedzīvojumu spilgtuma ziņā. Es nekad nebiju piedalījies dziesmu svētkos (Doma zēnu koris ir profesionāls kolektīvs, un laikam, lai viss būtu godīgāk, mums nekad nav bijusi šī iespēja). Tā bija jauna pieredze. Tas, ka skatē bijām uzaicināti žūrijā, mums bija liels gods, un skolēniem droši vien bija interesanti, ka “Cosmos” puiši klausīsies un vērtēs, kā viņi ir samācījušies, jo darbs, kas ieguldīts, valdīja ļoti iespaidīgs. Mēs zinām, cik tas prasa pūļu. 13 labāko koru cīņā par Lielo balvu valdīja tik liela dažādība, ka nebija iespējams visus objektīvi salīdzināt – jauktos korus ar meiteņu un zēnu koriem, visus vērtējot strikti pēc kādiem vieniem tehniskiem parametriem. Bet tas, ko dzirdēju Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora (diriģente Līga Celma) izpildījumā, tiešām bija kaut kas unikāls! Redzēju, ka Andrim, kas sēdēja man blakus, par to arī nebija šaubu. Tā ir mana kora mūzika.
Ja mūzikas pedagogi apstājušies pie repertuāra un tā iestudēšanas pieejām, kādas bija aktuālas pirms gadiem divdesmit, nav jābrīnās, ka skolēni uz kori neiet, ka viņiem tas šķiet neinteresanti, pat muļķīgi. Bet tādas, pilnīgi jaunas vēsmas, kādas ienāk ar Līgu un citiem gados un prātā jauniem cilvēkiem, apliecina, ka tagad ir pavisam cits laiks un jāmeklē pavisam citi ceļi, kā kora mūziku “aiznest” līdz jauniešiem. Jelgavas kora priekšnesums bija patiess, tas nebija ne joks, ne šovs, kas paņem ar ārišķībām. Milzīgs darbs bija ieguldīts gan dziedāšanas ziņā, gan ļoti pārdomātā kustību partitūrā. Un tas viss bija tik ļoti no sirds! Varēja redzēt, kā meitenes, gaidot ik zīmi, vienkārši “ieurbušās” savā diriģentē un pašas sajūsmā aizdegušās ar to, ko dara. Tāpēc arī tik pārliecinoša uzvara.
… savukārt “Cosmos” kā atskaņotājmākslinieki piedalījās dziesmu svētku noslēguma koncertā un deju lielkoncerta “Ritums” mūzikas ierakstā.
Dziesmas “Ritumam”, ko ierakstījām kopā ar Uģi Prauliņu, bija kas pavisam jauns – tāda pasaules mūzika, tautas mūzikas sajūta, ko mēģinājām dabūt no sevis ārā. Šis jaunais virziens mums šķita ļoti saistošs, tāpēc nebrīnīšos, ja tādā stilā mēs pēc kāda laika izdosim arī albumu. Par dziedāšanu noslēguma koncertā – bija ļoti satraucoši un saviļņojoši. Gan tāpēc, ka jūti – aiz tevis stāv 35 tūkstoši bērnu, jauniešu un vienkārši labu cilvēku, gan tāpēc, ka tik lielai auditorijai, kāda bija Mežaparka Lielajā estrādē, klātienē vēl nebijām muzicējuši.
Kas jauns (iespējams, ne tikai ar vokālo sniegumu saistīts) klausītājus gaida “Pa un par” turnejas koncertā Jelgavā šovakar?
Esam izdomājuši daudzas jaunas lietas, un pirmajos koncertos, protams, bijām satraukušies, vai izdosies. Mums patīk sev likt kārtot grūti izpildāmus “eksāmenus”, bet lielākoties jau izdodas, un tas laikam arī ir galvenais motors, kas mūs virza uz priekšu – ekstrēmi, avantūristiski plāni. Koncertā, piemēram, būs arī dažādi priekšnesumi, kas nav saistīti ar dziedāšanu, vairāk ar dauzīšanos pa dažādiem priekšmetiem – perkusiju intermēdijas, kas vīsies cauri dziesmām. Par šādiem šova elementiem gādās Reiņa sitaminstrumentu duets “Bode”. Domāju, būs ne vien ko klausīties, bet arī ko skatīties.
