Sešās dienās Dievs radīja pasauli. Un sestajā dienā viņš tajā ielaida zemes zvērus un cilvēkus, vēlēdams cilvēkiem augļoties un vairoties, un piepildīt šo zemi, un pārvaldīt to.
Sešās dienās Dievs radīja pasauli. Un sestajā dienā viņš tajā ielaida zemes zvērus un cilvēkus, vēlēdams cilvēkiem augļoties un vairoties, un piepildīt šo zemi, un pārvaldīt to. Tā ir rakstīts 1. Mozus grāmatā. Palūkosim, kā mēs pildām šo vēlējumu.
Kauns latviešu cilvēkam
Presē iznāk lasīt daudz publikāciju pret mājdzīvniekiem. Ja jau kāds cilvēks tik ļoti nīst šos mūsu tautai raksturīgos mājdzīvniekus – suņus un kaķus –, lai tad aiziet dzīvot tur, kur tādu nav, kur mīt tikai žurkas, peles un čūskas.
No senseniem laikiem latvietis savā mājā ir turējis kaķi un suni un priecājies par šo mājdzīvnieku palīdzību. Kauns latviešu cilvēkam, kurš par traucēkli atrod kaķi un suni brīvi skraidām pa pļaviņu.
Mums visiem ir ierādīta sava vietiņa uz šīs planētas, ko sauc par Zemi. Mums visiem ir jāsatiek, jāprot citam ar citu sadzīvot. Un jāmāca tas arī mūsu bērniem.
Varbūt tas ir tāds pārspīlēts smalkums, kuru cilvēks grib izrādīt par sevi, mūsu jaunākos brāļus nicinādams. Fui! – sunim un fui! – kaķim. Un tad jau varbūt fui! arī vecam cilvēkam un nabadzīgam cilvēkam.
Dzīves pabērni nedīgst no zemes
Daudzi tagad apsmej tos cilvēkus, kuri klīst gar miskastēm un meklē sev ko ēdamu vai mugurā velkamu. Bet viņi taču nav izdīguši no zemes, viņus ir radījusi mūsu sabiedrība. Ne jau katram ir spēka izgrūst otru no vietas, ne jau katrs ar ieplestiem elkoņiem spēj turēties pie bagātīgi klāta galda. Kāds tiek aizgrūsts, izstumts, kādam tiek atņemts. Un nespēcīgākais galu galā nonāk pie miskastes. Vai par to drīkst smieties? Vai par cilvēka vājumu drīkst viņu nicināt? Kas notiks, ja visi vienādi spēcīgi stāsies ap klāto galdu, kur vietu visiem par maz?
Dzīves pabērni nedīgst no zemes. Mēs paši viņus radām, lai pēc tam nicinātu, smietos un tīksminātos par savu spēku. Bet vai tas ir spēks, ko apzināmies?
Vai Dievs cilvēkam tā būtu vēlējis?
Kad līdzsvars dabā ir zudis, tad vilki apēd stirnas, tad izzūd zaļās vārnas un bebri pārpludina mežus un pļavas. Agrāk pati dabas māte noteica, cik vilku un lāču mitīs mežā. Tagad lielā regulētāja lomu uzņēmies cilvēks. Bet cik tiesīgs un gudrs viņš ir to darīt? Paskatiet, kas paliek vietās, kur pāri gājusi civilizācijas kāja. Paskatiet, kas notiek ar Latvijas mežiem.
Es neticu, ka Dievs tā vēlēja cilvēkam pārvaldīt pasauli.
