Pagājis tikai mēnesis, un daudzi atkal dodas uz skolu krāsainiem rudens ziediem rokā, lai sveiktu savus skolotājus profesionālajos svētkos. Šodien daudzviet arī mainīsies vietām – pedagogi sēdīsies solos, bet skolēni viņus mācīs, cenšoties kaut uz mirkli izbaudīt klases priekšā būšanas valdzinošo varas sajūtu.
Tomēr nedomāju, ka šiem bērniem vai mums, kas Skolotāju dienā reiz paši iejutušies pedagogu lomā, radies pilnīgs priekšstats par šā amata «mundiera» patieso smagumu. Nekur no zila gaisa taču nerodas interesanta stunda, darbīgs klusums klasē un audzēkņu prātos nostiprinātas zināšanas. Aiz tā stāv gadiem veidota sistēma, kurā iemontēti sadedzināti nervi, vēlās vakara stundās dzimušas idejas, neveiksmēs apgūti secinājumi, darbs un vēlreiz darbs. Kas to izturējuši, top meistari!
Tomēr sabiedrībā pedagoga profesijas prestižs joprojām ir zems. To atspoguļo arī atalgojums – skolotāji bija vieni no pirmajiem «budžetniekiem» valstī, kuriem, sākoties krīzei, atņēma teju pusi algas. Šajos gados nedaudz arī atdots, tomēr «zelta» jaunatnes, kas domā tikai «cik man par to būs» kategorijās, joprojām rokās ir necieņas kārts – kas tas par darbu un kas tie par cilvēkiem, kas saņem tikai pāris simtus mēnesī, nespēj nopirkt sev jaunas drēbes un salabot zobus! Un ko viņš tur priekšā baksta, ko bīda mani?! Negribu un nedarīšu!
Protams, ne jau visi izglītības sistēmā rakstāmi ar lielo sākuma burtu. Gadās, ka skolā iemaldījušies skolotāji, kas izvēlējušies šo profesiju, jo citur nav gribējies iet, arī tādi, kas netiek galā ar savu personisko dzīvi un emocijām. Tomēr būtu gudri vecākiem pierunāt savus bērnus ieklausīties arī viņos, jo zināšanas un laba izglītība nemainīgi paliek «ceļamaize» uz labāku karjeru un dzīvi. Tāpēc vien ir vērts pateikt saviem skolotājiem «paldies». Arī šodien! ◆
