Aizvadītās nedēļas «Ziņu» lauku tematikai veltītajās lapās sniedzām ieskatu zinātniski praktiskās konferences «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» norisē.
Aizvadītās nedēļas «Ziņu» lauku tematikai veltītajās lapās sniedzām ieskatu zinātniski praktiskās konferences «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» norisē. Turpinot šo tēmu, nedaudz jāpastāsta par to, ko šī konference atgādināja tādam dīkam vērotājam, kas ar lauksaimniecību sastopas lielākoties tikai maltīšu reizēs. Ja runas no tribīnes brīžiem bija pasausas un mazliet tādas kā stīvas, no patērētāja aspekta raugoties, konference bija gan sulīga, gan garšīga. Burtiskā nozīmē. Jo Bulduru Dārzkopības vidusskolas plašā halle bija pārvērsta par degustācijas zāli, kur tika piedāvātas neskaitāmas maizes, saldējuma, ogu, saldumu, sieru, desu šķirnes. Zivsaimnieki kārdināja ar vēl nebaudītām delikatesēm. Dobeles DSIS dārzkopji veldzēja ar pašu pēdējo jaunumu – ķirbju sulas maisījumu ar cidoniju, rabarberu un smiltsērkšķu sulu. Piensaimnieki – ar dažādu šķirņu saldējumu. Protams, visa produkcija ražota Latvijā. Bet otrā stāva hallē ar ministru prezidentu Andri Bērziņu sadūrāmies pie gara galda, kur visa kā bija pa pārim: divas bļodas ar sieru, divas ar maizi, divas ar desu, pa divām ar tomātiem, gurķiem, cepumiem, konfektēm. Vienā bļodā – importa prece, otrā – Latvijas ražojums. Mini nu, kurā ir mūsējais! Valdības galva kustināja muti un aģitēja: šajā, nu, noteikti šajā bļodā ir vietējais siers! Vienprātīga bija atziņa: «mūsējās» bija tās bļodas, kuru saturs garšīgāks.
**********
Jau esam pieraduši pie brīvā tirgus pamatdomas: svarīgi ne tikai daudz saražot, bet arī izdevīgi pārdot. Pārdošana ir jebkuras ražošanas, arī lauksaimnieciskās, efektivitātes rādītājs. Lai gan mūsu lauksaimnieki prot saražot labu, veselīgu un kvalitatīvu produkciju, nevaram lepoties ar īpašiem panākumiem pārdošanā. Tādēļ Zemkopības ministrijā šā gada 1. janvārī izveidots lauksaimniecības stratēģijas departaments. Viena no tā darbības aktivitātēm bijis arī sabiedriskās organizācijas «Mārketinga padome» izveide. Tās mērķis ir vērot pārtikas tirgus attīstības tendences un virzīt lauksaimniekus pa to likumsakarībām. Piemēram, beidzamajos trīs gados ievērojami palielinājies dārzeņu tirgus Latvijā. Kaut vai sīpoli. To ievešana pie mums jau otro gadu pēc kārtas turpina samazināties. Tas ir mūsu panākums. Turklāt protam jau ražot kartupeļus atsevišķi gan čipsiem, gan cietei. Esam gājuši kopsolī ar tirgus prasībām. Atcerēsimies, kādas vēl nesen bija sēnes veikalā. Tikai nikni sālītas un tādas salipušas. Tagad – pilns spektrs, no šitaki līdz šampinjoniem. Zemnieki prot prasmīgi reaģēt uz mūsdienu tirgus prasībām – ilgtermiņā.
Mūsdienu tirgus dzinējspēks
Mainoties sadzīves apstākļiem, citāda kļūst arī ēdienkarte. Šis tas, ko agrāk pirkām, tagad vairs nenonāk uz letes, bet, ja nonāk, par to gribas pasmaidīt. Tā jau ir vēsture. Patērētāji daudz vairāk domā par sevi, veselību. Tāpēc zūd pieprasījums, piemēram, pēc treknas cūkgaļas. Atkal esam iemācījušies audzēt liesu cūkgaļu, cauraugušu bekonu. Lai atceramies, ka tieši kvalitatīva cūkgaļa un sviests bija tie produkti, kas pacēla mūsu valsts vārdu pirmajā konkurētspējīgāko Eiropas pārtikas ražotāju desmitniekā trīsdesmitajos gados.
Lauku produkts ir mūsdienu tirgus dzinējspēks. Latvijas tomāti, gurķi un burkāni ietekmē pat interneta attīstību. Kā? Ļoti vienkārši. Internets ir veikala forma. Preces, kas tur parādās, rosina patērētājus pat Skandināvijā kaut vai varbūt tikai nogaršot Latvijas preci. Rosina arī citādi attiekties pret marku «Ražots Latvijā». Un, ja tu esi internetā, tu esi pasaulē. Internets ir kā sava veida iesaiņojums mūsu ražotajiem produktiem. Un labs iesaiņojums rada cieņu.
Gluži cits faktors ir cena. No gan vitamīniem, gan svaiguma piesātinātām precēm mēs nevaram atļauties nopirkt visu, ko kārojam. Daudzi tikai noskatās veikalu plauktos un aiziet. Pietrūkst naudas. Jo vairāk nekā trešajai daļai iedzīvotāju nav pat iztikas minimuma. Viņi spiesti taupīt uz ēdienreižu noplicināšanas rēķina. Tas negatīvi iespaido arī pārtikas ražotājus. Tos, kas ražo. Jo būtībā zemnieks nesaņem vis no valsts, bet – naudu viņš saņem no pircēja.
Ko šajā situācijā iesākt? «Mārketinga padomes» speciālisti piedāvā vienu formulu, kas jau strādā, – kooperāciju. Zemnieki augu gadu varētu piegādāt, piemēram, zemenes, Latvijas, Baltijas, Eiropas tirgum, ja apvienotos kvalitatīvu saldētavu iegādē un apsaimniekošanā.
Lēmums par kooperēšanos jāpieņem pašiem. Jāprot redzēt tālāk par zemeņu dobi un plēvi virs tās. Zemniekiem jābeidz gaidīt, ka lēmumus mūsu vietā pieņems kāds cits. Skumjš, piemēram, bija fakts, ka mūsu valsts augstākās lēmējinstitūcijas tā arī nespēja izšķirties par īpašiem maksājumiem zemniekiem, kas ciestu zaudējumus no mutes un nagu sērgas un tā sauktā «govju trakuma». Tās būtībā ir globalizācijas sekas, kuras jāsaprot, kurām jārod nepieciešamie līdzekļi, un vajag likt mierā subsīdiju resursus, kas nav tam paredzēti.
Zemnieks, lai kādos vējos pluinīts, nevar būt par vēja rādītāju un viena gada laikā pārorientēt ražošanu. Mārketinga speciālisti vērtē, ka Zemkopības ministrijas jaunā stabilizētā politika attiecībā uz graudu iepirkuma cenām ļāvusi kopš pagājušā gada domāt stratēģiski. Iepirkuma cenas un termiņi nemainās. Zemnieks var plānot biznesu. Lūk, no 1. augusta par graudu tonnu maksās 64 latus. Tas izlemts pāris dienu pirms šīs konferences.
Kādas ir citas galvenās Latvijas tirgus tendences?
Piemēram, būtiski palielinās pieprasījums pēc vietējiem āboliem. Lieliska niša! Tie zemnieki, kas domā stratēģiski, var paredzēt, kā aizpildīt šo pieprasījuma bagāto tirgus segmentu.
Stabilizējas cūkgaļas cenas. Jo Latvija operatīvi reaģēja savu zemnieku aizstāvībai un arī Eiropas gaļas tirgū notiekošie procesi veicina līdzsvaru. Diemžēl arī tik labvēlīgos apstākļos joprojām saražojam tikai pusi no nepieciešamā daudzuma.
Daudz ir strīdu par netradicionālo lauksaimniecību. Laikam nav prāta darbs Latvijā pārāk aizrauties, teiksim, ar strausu audzēšanu, tomēr doma par dažādu citu interesantu produktu ražošanu nav zemē metama. Piemēram, gan dzērvenes, gan vēži ir Latvijai pateicīgi.
Nav rentabli turēt vienu govi
Labi. Saražots ir. Ko tālāk? Vezumā iekšā un uz tirgu prom? Bet kur tas tirgus? Kur pircējs? Kaimiņu konservu cehs? Veiklais uzpircējs, kas mūsu ražojumu aizšķūtēs uz Igauniju vai tālāk plašajā pasaulē?
Produkts tiešām jāpārdod. Un dalījums samērā vienkāršs: tepat Latvijā, tālāk – Baltijā vai arī vēl tālāk – pasaulē. Uz Rietumiem vai Austrumiem.
Latvijas pārtikas tirgus ir atvērts visiem, kas tajā vēlas darboties. Visi ražotāji un pārstrādātāji ir spiesti konkurēt ne tikai ar sev līdzīgajiem vietējiem ražotājiem, bet viņiem jāspēj izturēt ārzemju lielo firmu spiediens. Tās pie mums ienāk ar iespaidīgiem mārketinga budžetiem un efektīvām pārdošanas metodēm. Vienīgais veids, kā izturēt,– būt ar kaut ko īpašam un atšķirīgam. Diemžēl Latvijas pircējs vēl nav mainījis savu viedokli par to, ka viss, kas nāk no ārzemēm, ir labāks. Tiesa, 80 % pircēju piekrīt, ka viņiem ir svarīgi, lai pārtikas produkti tiktu ražoti Latvijā. Tādēļ Mārketinga padome, kas apvieno lielāko daļu pārtikas produktu ražotāju, izstrādājusi Latvijas pārtikas produktu preču zīmi, kas ļaus pazīt no vietējām izejvielām ražotus produktus. Tā ir karote uz apļa fona. Atšķirībā no ikgadējās izstādes «Izvēlies Latvijas preci», šī karotīte (paredzams, ka no rudens) orientēs pircējus katru dienu, katrā veikalā, arī internetā. Šīs preču zīmes uzdevums – veicināt mūsu preču pārdošanu, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc izejvielām.
Tāpat kā mūsdienās nav rentabli turēt vienu govi, arī pārstrādātājam ar Latvijas tirgu bieži vien ir par maz. Mūsdienu tirgus liek jo smalki rēķināt un domāt: vai es varu izaudzēt lētāk. Vai es varu izaudzēt labāk.
