Zinātniski praktiskajā konferencē «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» notika «parādīšanās tautai»: šī departamenta darbinieki vadīja vienu no praktiskā darba sekcijām.
Zinātniski praktiskajā konferencē «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» notika «parādīšanās tautai»: šī departamenta darbinieki vadīja vienu no praktiskā darba sekcijām.
Departamentā iekļautas divas – Politikas analīzes un Tirdzniecības – nodaļas. To galvenie uzdevumi ir vadīt un koordinēt lauksaimniecības ilgtermiņa un vidēja termiņa stratēģijas izstrādi, izvērtēt ar lauksaimniecības nozari saistīto nodokļu politiku, uzraudzīt Eiropas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu, sagatavot jaunus šādus līgumus, kā arī nodrošināt (Zemkopības ministrijas kompetences ietvaros) Latvijas dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā un koordinēt valsts atbalstīto lauksaimniecības un pārstrādāto produktu tirgus veicināšanas pasākumus.
Latvijas lauksaimniecības galvenais mērķis ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecisko ražošanu, kas spētu integrēties Eiropas kopējā tirgū, ražojot ES normām atbilstošu, augstas kvalitātes produkciju. To var panākt, ja nodrošina šādu priekšnoteikumu kompleksu:
Lauksaimniecības attīstību valsts galvenokārt var veicināt ar investīcijām, nodokļu atvieglojumiem, valsts subsīdijām lauksaimniecības ražošanas attīstībai, finansu un kredītu politiku, muitas tarifiem un tarifu kvotām, tirgus intervenci (piemēram, graudiem, cukuram), kā arī ražošanas kvotām.
Viens no valsts ekonomiskās stabilitātes rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts (IKP). Atbilstoši konferencē paustajai informācijai 2000. gadā lauksaimniecības kopprodukts audzis par 9,2 procentiem, bet visas nozares īpatsvars IKP masā divus gadus – 1999. un 2000. – bijis nemainīgs (4,1 procents). Taču arī šie visai pieticīgie skaitļi ir samērā iluzori, jo jāatceras, ka lauksaimniecība Latvijā ietver arī zvejniecību, medniecību un mežsaimniecību (skat. grafiku). Turklāt šī nozares iekšējā struktūra neliecina par labu lauksaimnieciskajai ražošanai: kopumā tās kopapjoms samazinājies, vienlaikus strauji palielinoties mežsaimniecības nozīmei, kas ir viena no galvenajām eksporta nozarēm.
Iluzori ir arī zemnieku ieņēmumi. Lai gan «smukās» runās mēdz uzsvērt, ka ienākumi no lauksaimniecības valstī kopumā ir palielinājušies, patiesībā tie noturējušies, vienīgi samazinoties nozarē nodarbināto skaitam. Turklāt ienākumi no lauksaimniecības joprojām ir zemāki, nekā tie bija 1998. gadā, kad katra lauksaimniecībā nodarbinātā ienākumi bija vidēji 466 lati (valstī kopumā – 83 miljoni latu). 1999. gadā attiecīgi 381 un 66 miljoni latu, bet 2000. gadā katra lauksaimniecībā strādājošā ienākumi «sasniedza» 497, bet visā valstī kopā – 73 miljonus latu. Kaut gan ir vērojams progress, lauksaimniecībā nodarbināto mēnešalga tikko pārsniedz 41 latu.
Lauksaimniecības stratēģijas departamenta speciālisti redz tikai vienu attīstības variantu: jāizmanto jaunu tirgu iespējas. Taču arī tās neviens nevar zemniekiem ielikt rokās gatavā veidā.
Lai gan starptautiskajā līmenī Pasaules Tirdzniecības organizācijas politikas pamatprincipi paredz tirdzniecību bez diskriminācijas, aizsardzību ar tarifiem, tirdzniecības vides stabilitāti un godīgu konkurenci, bet pašmāju tirgū cik necik pašpaļāvību var sniegt (nevis garantēt, kā tam vajadzētu būt) tirgus aizsardzības likums «Par iekšējā tirgus aizsardzību», «Par aizsardzību pret subsidēto importu» un Antidempinga likums, Latvijā joprojām imports pārsniedz eksportu (skat. iepriekšējo publikāciju «Ziņu» 27. jūnija numurā).
Tajā pašā laikā ir legālas, juridiski formulētas iespējas samērā ievērojamos apjomos piedāvāt mūsu lauksaimniecisko produkciju ārvalstīm. Pašlaik Latvijas tirdzniecības saiti ar ES regulē 1995. gadā noslēgtais Eiropas līgums: tā mērķis ir paplašināt abu pušu tirdznieciskos un ekonomiskos sakarus, radīt pamatus ES finansiālajai palīdzībai, kā arī izveidot shēmu, kā ES varētu atbalstīt Latvijas pakāpenisku integrāciju ūnijā. Atbilstoši ES prasībām tiek veidota arī brīvās tirdzniecības telpa ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Tādējādi mūsu valsts uzņēmējiem ir iespējams izmantot priekšrocības, ko sniedz brīvās tirdzniecības līgumi ar Poliju, Čehiju, Slovākiju, Turciju, Ungāriju un citām valstīm, turklāt patlaban tiek sagatavoti līdzīgi līgumi ar Bulgāriju un Farēru salām.
Šādas iespējas ieiet minēto valstu tirgū šķiet vilinošas, taču nevajadzētu izlikties nemanām Latvijas zemo pašnodrošinājumu ar vietējo produkciju: spējam saražot vien 96 procentus piena produktu, 59 procentus cūkgaļas, 80 procentus liellopu gaļas, bet putnkopības produkcijas vietējo patēriņu varam nodrošināt tikai par 28 procentiem. Vienīgi graudu produktus saražojam 104 procentu pieprasījuma apjomā. Ko neesam saražojuši paši, aizpilda imports. Kā atgūt zaudētā tirgus daļu?
Lauksaimniecības stratēģijas departamenta speciālisti atzīst, ka lauksaimnieciskās produkcijas imports par 1/3 pārsniedz eksportu. Pie tā nav vainojamas tikai «caurās» robežas. Situāciju negatīvi ietekmē arī citi faktori:
nepietiekama ražošanas koncentrācija,
kooperācijas trūkums,
augstās ražošanas izmaksas,
tirdzniecības partneru atšķirīgā lauksaimniecības politika.
Latvijā ir viszemākais valsts atbalsts lauksaimniekiem – tikai 14 – 17 procentu, bet ES valstīs tas sasniedz 57 procentus, arī Rumānijā. Turklāt netiek pilnībā izmantotas brīvās tirdzniecības līgumu paredzētās iespējas (īpaši attiecībās ar Baltkrieviju).
Nepārvērtējama nozīme tirgus veicināšanā ir mārketingam. Starptautiskajā līmenī ar Latvijas lauksaimniecības ražojumu popularizēšanu nodarbojas Latvijas Attīstības aģentūra. Arī Zemkopības ministrijai šogad iedalīti 36 000 latu izstāžu rīkošanai. Tomēr mārketinga pasākumi neaprobežojas tikai ar izstādēm. Lai iekarotu tirgu, tas jādara mūsdienīgi, izmantojot modernās tehnoloģijas. Tāpēc jau 1995. gadā Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā tika izveidota jauna struktūra – Lauksaimniecības tirdzniecības centrs, lai nodrošinātu Latvijas lauksaimniecības un pārstrādes uzņēmumus ar informāciju un pakalpojumiem mārketinga jomā, kā arī lai sekmētu lauksaimniecības un pārtikas produktu iekšējā un ārējā tirgus attīstību ar informatīvo pakalpojumu palīdzību, veidojot datu banku pasūtītājiem, piegādātājiem, iespējamajiem partneriem, precēm un pakalpojumiem. Pirms apmēram trīs mēnešiem ar šādu domu izveidots uzņēmums «Mārketinga pakalpojumi» (MP), kas veido datu bāzi «Bode» internetā. Saskaņā ar projekta autoru ieceri tas nav kārtējais «veikals internetā», bet gan progresīva darījumu sistēma (tīmekļa adrese: www.bode.lv), kas nodrošina mūsu pārtikas ražotājus, tirgotājus un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmējus ar jaunāko informāciju par tirgus dalībniekiem un viņu piedāvāto produkciju. Jau nedaudzajos «Bodes» darbības mēnešos tajā iesaistījušies vairāk nekā 50 nozīmīgu klientu: Jelgavas Gaļas kombināts, SIA «Pūres cehs», a/s «Rīgas piensaimnieks», «Rīgas dzirnavnieks», «Limbažu piens», «Vidzemes maiznīca» un arī daudzas zemnieku saimniecības. Ar interneta «Bodes» starpniecību iespējams informēt par attiecīgā uzņēmuma precēm, gūt informāciju no Uzņēmumu reģistra datu bāzes, ērti izdarīt un saņemt pasūtījumus, gūt informāciju par partneriem, kā arī saņemt patērētāju atsauksmes par savām precēm.
Iecerēts, ka līdz šā gada beigām «Bode» varētu iesaistīt 75 procentus Latvijas pārtikas ražotāju un importētāju, kā arī ap pusi tirgotāju, kuriem pieejams internets.
Šie ir pirmie reālie soļi, kas turpmāk jāsper arvien drošāk un pārliecinošāk, lai gaita būtu nevis grīļīgi nedroša, bet stabila savā virzībā uz Latvijas lauksaimniecības nākotni.
Stratēģiskā plānošana
Mērķis
Efektīva, konkurētspējīga ražošana
Augsti kvalitatīva produkcija
Jāattīsta
Tehnoloģiju modernizācija
Kvalitātes kontrole
Tirgus veicināšana
Par prioritārām atzīstamās nozares
Augļu un dārzeņu ražošana
Laukaugu ražošana
Piensaimniecība
Cūkkopība
Mērķa īstenošanai nepieciešams
Simtprocentīgs finansējums no budžeta
