Tās bija četrdesmito gadu beigas, kad sāku Elziņu iepazīt. Vēl kā skolaspuika rakstīju savas pirmās informācijas un nesu «Zemgales Komunistam».
Tās bija četrdesmito gadu beigas, kad sāku Elziņu iepazīt. Vēl kā skolaspuika rakstīju savas pirmās informācijas un nesu «Zemgales Komunistam». Man šķita, ej, kad iedams, agri rītā vai vēlu vakarā, – redakcijas logā vienmēr uguns un Elziņa vienmēr priekšā. Mašīnrakstītāja. Klabināja savu veco «Continental». Droši vien vēl kopš četrdesmit piektā gada, kad vispār redakcijā sākusi strādāt. Vēlāk, septiņdesmito gadu sākumā, kad kļuvām darbabiedri, ievēroju, ka Elziņa nav tikai mūsu pašu sacerēto un rediģēto ārštata autoru rakstu uzcītīga pārrakstītāja. Atklājās, ka viņa veica arī kasieres, daļēji pat grāmatvedes darbu, pārzināja arodbiedrības un pašpalīdzības kasi, Elziņa bija arī tikpat kā kadru daļa vienā personā – tikai pie viņas varēja uzzināt, kad kurš redakcijā sācis strādāt, kuram nu liela jubileja gaidāma… Par vārdadienām ne, par tām katrs pats varēja uzzināt – paskaties tik kalendārā! Elziņa, Elziņa! Un tā nu es, pirmo rudeni redakcijā vadīdams, 3. oktobrī ar puķu pušķi no paša rīta eju sveikt Elziņu Elzās. Godināmā tā kā samulst un, vainīgi smaidīdama, saka: «Šodien nu gan man nav tā īstā diena…» Un tikai tad es uzzinu, ka manā priekšā, par puķēm priecādamās, stāv Elizabete Rukmane, nevis Elza.
Lai nu kā, bet mums visu laiku bijusi un joprojām ir mīlināmā vārdā sauktā Elziņa. Arī kā redakcijas dzīvā vēsture. Vēl pirms Otrā pasaules kara tipogrāfijas sietuvē locījusi «Zemgales Balsi», bet pēc kara redaktors Šneiders jau pieņēmis darbā jauno mašīnrakstītāju. Strādājusi «Zemgales Komunista» redakcijā un brīvajos brīžos gājusi drupu novākšanas talkās. Ar Elziņas roku palīdzību tapis tagadējais Raiņa parks. Mainījušies redaktori: Skultiņš, Šnore, Karahons, Bremze, Movels, Rone. Varbūt vēl kāds pa to baru no atmiņas izbiris. Mainījušās redakcijas telpas, ilgākais laiks gan mājās Raiņa un Sakņudārza ielas stūrī pavadīts. Mainījušies avīžu nosaukumi, mainījušās rakstāmmašīnas, bet Elziņas veiklie pirksti visiem bijuši vajadzīgi nemainīgi. Un cilvēks, pati. Reti kuram izdodas vienā darbavietā 50 gadu aizvadīt. Elziņai izdevās. Pēc tam vēl kādu strēķi datoru ēras laikā norāva un tikai tad sāka teikt, ka nu jau tīri vai kauns paliekot, savos gados jaunajiem pa priekšu grozīties. Un tā «Zemgales Ziņu» redakcija kļuva par Elziņas pēdējo darbavietu.
Izturēja varu maiņas, sagaidīja Latvijas atdzimšanu, izturēja jukas redakcijā un palika goda cilvēks. Mēs jau satiekamies tā biežāk, iznāk pa ceļam gar viņas mājvietu iet. Redakcijā gan tā paretāk iegriežoties, pa laikam kāda krika mugurā iemetoties. Reiz Elza Radziņa smejoties stāstīja, ka viņai esot tāda «federe». Tiklīdz jūtot, ka muguru rauj čokurā, pagriežot tik savas «federes» kloķi un kļūstot atkal taisna kā svece. Prasīju Elziņai, vai viņai tāda kloķa nav. Neesot vis.
Mānās. Redz kā vakarrīt, kad vedām redakcijā lielajā apaļajā jubilejā godināt, Elziņa uzcirtusies stāvēja tik štremmi, ka prieks! Gan jau «federe» palīdzēja. Vai tad citādi ar sev vien raksturīgo smaidu būtu uzklausījusi bijušā redaktora Pētera Karahona asprātīgo sveikšanas runu, kopīgi ar bijušajiem kolēģiem un tagadējiem «Zemgales Ziņu» darbiniekiem šampanieša kausu pacēlusi, vai būtu tik rosīgi atmiņās dalījusies? Vai būtu?
