Galvenajās sacensībās pasaules sportā – olimpiskajās spēlēs – vieglatlētika vienmēr ir bijusi uzmanības centrā.
Galvenajās sacensībās pasaules sportā – olimpiskajās spēlēs – vieglatlētika vienmēr ir bijusi uzmanības centrā. To nosaka ne tikai daudzveidīgais disciplīnu klāsts, kurās tiek izcīnītas medaļas, kuplāks dalībvalstu skaits nekā citos sporta veidos, bet arī tas, ka vieglatlētikas olimpiskie izcilnieki bieži kļūst par nacionālajiem varoņiem.
Tas sākās jau tālajā 1896. gadā Atēnās, kad uzvarētājs maratonā Spiridons Luiss no Grieķijas tika ierakstīts sporta vēsturē kā pirmais mūsdienu olimpisko spēļu čempions nacionālais varonis. Par tādu kļuva arī latvietis Jānis Daliņš pēc 50 km sudrabotā soļojuma 1932. gadā Losandželosā, bet 2000. gadā Sidnejā aborigēnu izcelsmes skrējēja Kati Frīmena, mūsu ziemeļu kaimiņu desmitcīņnieks Erki Nools, arī nelielās salu zemītes Barbadosas bronzas spīduma sprinteris Obadele Tomsons, kuram, mājup atgriežoties, jau tika piedāvāts diplomāta amats.
Kaut gan latviešu soļotājs Aigars Fadejevs pēc daudzām personiskām un sportiskām neveiksmēm godam aizstāvējis vairāk nekā 100 gadu ilgās Latvijas vieglatlētikas godu, šoreiz par nacionālo varoni viņš nekļuva – sasniegtais ir atzinības vērts. Kaut vai tāpēc, ka tika attaisnota valsts Vieglatlētikas savienības ne pārāk skaļi izteiktā cerība, ka šoreiz vienai medaļai vajadzētu būt.
Baltijas valstu atzīstamais starts Sidnejā
Visumā nelielās Baltijas valstis 194 dažādās krāsās startējošo zemju atlētu konkurencē izskatījās itin atzīstami.
Sidnejas stadionā 46 disciplīnās medaļas sadalīja 44 valstu sportisti. Līderi – ASV (20 medaļu, no tām 10 – zelta), sekoja Polija un Etiopija ar četrām zelta medaļām, Krievijai –12 medaļu, Kenijai un Jamaikai – 7. Igaunija un Lietuva ar vienu zelta godalgu dalīja 18. līdz 24. vietu (līdzās Japānai, Mozambikai, Kazahstānai, Somijai un Ķīnai), bet Latvija –32. līdz 37. vietu (līdzās Brazīlijai, Austrijai, Dānijai, Īrijai un Saūda Arābijai). Savukārt aiz mūsu valsts (ar vienu bronzas godalgu) palika tādas zemes kā Spānija, Portugāle un Zviedrija, kuru starts bija tikpat vērtīgs kā 300 000 iedzīvotāju zemei Islandei.
Atskatoties uz Latvijas pārstāvju paveikto Sidnejas stadionā, augstvērtīgāks starts tika gaidīts no neapšaubāmi talantīgā barjerskrējēja Staņislava Olijara. Diemžēl pusfināls izrādījās nepārvarama barjera sportistam, kuru viens otrs pašmāju preses izdevums bija paspējis ierakstīt balto barjervīru brīnumbērnos. Par to, kā šoreiz pietrūka – pieredzes, spēka vai pacietības – atbilde paliek nezināma, jo gan pats sportists, gan viņa trenere māte Ludmila Olijara Latvijas presei ziņas sniegt pagaidām atturējās (rets gadījums mūsu olimpisko startu vēsturē!). Acīmredzot L.Olijara, kas ir arī Latvijas valstsvienības vecākā trenere, par dēla un citu savu audzēkņu neizteiksmīgo olimpisko startu Latvijas sporta cienītājus analīzē iepazīstinās pēc zināma pārdomu laika.
Latvijā, vairāku olimpisko šķēpa mešanas čempionu zemē, līdzjutēji cerēja uz sekmīgāku šīs disciplīnas pārstāvju startu. Šoreiz neizdevās, tādējādi apstiprinot, ka olimpiskajā sagatavošanas ceļā kļūdu nedrīkst būt. Varbūt tas izdosies pēc četriem gadiem Atēnās, uz kurieni ceļazīmes vēlam izcīnīt arī Jelgavas pusē dzimušajiem un Staļģenes skolā sporta ābeci apguvušajiem Andim un Jānim.
Zemgales vieglatlēti startē ar dažādām sekmēm
Zemgales vieglatlētu godu Sidnejā aizstāvēja četri sportisti – dzīvesbiedri Anita un Modris Liepiņi soļošanā, Līga Kļaviņa augstlēkšanā (visi tukumnieki) un Bauskas skolniece Irēna Žauna.
Modra Liepiņa devītā vieta grūtajā 50 km soļojumā apliecināja mūsu novadnieka augsto starptautisko klasi, pierādot, ka izturībā zemgalieši iet līdzās vidzemniekiem. Interesanti, ka jau vairāk nekā pirms gadsimta to apliecināja Jelgavas pievārtē zemnieka ģimenē dzimušais Krievijas armijas virsnieks Aleksandrs Vinters, kas ikdienas tērpā veicis ceļojumu no todienu Kurzemes guberņas centra Mītavas līdz Parīzei franču zemē (starp citu, šosezon Liepiņu pāris trenējās Francijā).
Par izturību un pašaizliedzību jāuzteic Anita Liepiņa, kas paspēja būt dzīvesbiedra treneres lomā, audzināt atvasīti Kristīni un, spītējot senlaiku traumas sekām, finišēja 37. no 56 sportistēm pirmoreiz olimpiskajā programmā iekļautajā grūtajā 20 km soļojumā.
Mērsraga vidusskolā sportā ienākusī Līga Kļaviņa Latvijas jaunatnes līderu apritē ienāca pirms gadiem sešiem – vispirms kā talantīga augstlēcēja, tad, MSĢ skolojoties, – kā daudzcīņniece. Šosezon sportiste spēja sasniegt pat augsto A normatīvu, pārvarot 1,94 m. Diemžēl olimpiskajā stadionā viņa neveica sākuma augstumu (1,80 m), kas gan šīs disciplīnas zinātājiem nebija liels pārsteigums, jo jau pēc Eiropas junioru čempionāta Līga pašmāju treniņa stadionā Rīgā nespēja tikt galā ar satraukumu. Sportistes īstajām spēlēm jānāk pēc četriem gadiem – atgriežoties pie daudzcīņas, kur tukumniecei būtu pa spēkam 6000 punktu robeža, ja vien netraucēs viņas 20 gados sakrātā pārāk kuplā savainojumu buķete.
Deviņpadsmitgadīgā Irēna Žauna no Bauskas Latvijas vieglatlētu olimpiskajā pulkā bija pati jaunākā ar visminimālāko starptautisko startu pieredzi. Izcīnītā piektā vieta priekšskrējienā ar rezultātu, kas nedaudz atpalika no sportistes personīgā rekorda, apliecināja, ka mūsu novadniece olimpisko iestāju eksāmenu ir nolikusi. Atliek novēlēt izturību sportiskās izaugsmes ceļā un nākamajām olimpiskajām spēlēm.
Latvieši palīdz kaldināt panākumus arī citiem
Vēl mazliet par latvisko pieskaņu citzemju medaļu izcīņā. Pirmoreiz spēļu vēsturē sudraba medaļu vieglatlētikā – 400 m barjerotajā distancē – izcīnīja Saūda Arābijas skrējējs. Vieglatlētika šajā 17 miljonu iedzīvotāju naftas un tuksnešu karalistē ienāca 70. gadu vidū, kad tur no ASV ieradās pirmskara Latvijā Valmieras pusē dzimušais treneris Pīts (Atis Pērersons), kas pirms tam bija sagatavojis 1968. gada olimpisko čempionu desmitcīņā, pasaules rekordistu Bilu Tumeju. Bet 20. gadsimta nogales labākā augstlēcēja, pasaules rekordista, Sidnejas sudraba medaļas īpašnieka Havjēra Sotomajora tehnikas noslēpumus slīpējis pirmskara Rīgā dzimušais ASV treneris latvietis Harijs Švarcs. Arī Austrālijas vieglatlētikas izaugsmi 50. līdz 70. gados veicinājuši latviešu izcelsmes sportisti.
Vai Atēnās būs vairāk novadnieku?
Sidnejas startos vērojām Tukuma un Bauskas pusē augušo startus. Vai pēc četriem gadiem Atēnās būs kāds Dobeles, Jelgavas vai Jēkabpils pārstāvis? Sportisko talantu it kā netrūkst. Citādi ir ar izaugsmes iespējām. Jēkabpilī plāno stadiona rekonstrukciju un vēlas celt manēžu, Dobeles pusē Aucē ierīkots mūsdienīgs šķēpraižu sektors, un, cerams, uz nākamo Lauku spēļu rēķina pie moderna seguma varētu tikt Dobeles stadions, bet Jelgavā vieglatlētikas ābeci apguvušie un meistarībā augt gribošie ar skumīgu skatienu veras sporta manēžas slēgtajās durvīs…
